ir vienīgais, kurš drīkst teikt gandrīz jebko savam karaliskajam saimniekam. Bet šajā gadījumā… – Evanss sadrūma. – Manuprāt, Viņa Majestāte domā tāpat kā Ārčijs. Karalis Džeimss tā domāja pavisam noteikti.
Es iztēlojos savu tēvu gadījumā, ja Džons nomirtu. Viņš vēlētos, kaut šajā kapā gulētu jebkurš cits.
– Princis Henrijs patiesi bija viens no krietnākajiem prinčiem, kas jebkad dzīvojuši šajā salā, – Evanss sacīja. – Īsts atdzimušais Artūrs.
– Kas bija Artūrs? Vēl viens brālis?
Evanss pārsteigts pavēra muti. – Nedomāju, ka pasaulē ir kaut viens angļu zēns, kurš nav dzirdējis stāstus par visu laiku diženāko valdnieku. Ir daudzi simti leģendu par apaļo galdu un bruņiniekiem, kuri ap to pulcējās.
– Leģendas? – Es aiznesu drēbes ap gultas stūri, lai Evanss neredzētu mani pārģērbjamies. – Tēvs teica, ka cilvēki izmanto šos stāstus, lai pierunātu muļķus mesties lodēm pretī. Viņš runāja par pasaku valstībām, gribot izmānīt monētas no tiem, kas vēroja mani dejojam gadatirgū. Skatītāji nevarēja atļauties izšķiest šo naudu velti. Labāk būtu nopirkuši gaļas pīrāgu vai zābakus.
Es pametu skatienu ap gultu. Evansa dziļi iegrimušajās acīs pavīdēja žēlums.
– Neko skumjāku es neesmu dzirdējis, – viņš sacīja. – Zēns, kurš uzaudzis bez teiksmām par drosmi, kas padarītu viņa dzīvi košāku… Es pavadīju bērnību Velsā, un man šie stāsti bija kā maize. Māte apgalvoja, ka es apriju leģendas tikpat dedzīgi, kā mani brāļi aprija auzu cepumus. Tāpēc es izaugu tik garš; man vajadzēja piešķirt šiem stāstiem vietu, kur izplesties visiem brīnumiem.
Šādi stāsti mani vilināja, bet noderīgāks būtu jebkas, ko Evanss atklātu par karali. Es sāku pārģērbties. – Labprātāk es paklausītos par karaļa Čārlza brāli.
– Kopš piedzimšanas Henrijs Stjuarts likās veidots no spožāka metāla nekā pārējie. Neviens nevarēja viņu pārspēt zobenu cīņā un jāšanā, un Henrijs atteicās precēties ar katolieti, kaut gan tēvs un karaliskā padome ļoti pūlējās pierunāt. Viņš apgalvoja, ka pat simt savienību dēļ šīs abas reliģijas negulēs viņa gultā.
– Ņemot vērā nesaskaņas, ko vakar karaļa un karalienes attiecībās uzkurināja runas par reliģiju, princis Henrijs rīkojās prātīgi.
– Es neesmu izglītots, – Evanss atzinās, – bet es saprotu, ka protestanti un katoļi ieausti Anglijā tikpat cieši kā pavedieni tajā zeķē, ko tu šobrīd velc kājā. Vai tu varētu izvilkt kādu diegu, neizārdot visus pārējos? – Viņš negaidīja atbildi. Interesanti, kura Dieva priekšā savus noberztos ceļus liec Vills Evanss? – Vēl zēna gados princis Henrijs devās apciemot slavenāko nodevēju, kas ieslodzīts Londonas Tauerā, pavadīja daudzas stundas kopā ar seru Volteru Roliju, mācoties zinātnes un klausoties stāstus par Virdžīniju un citām neizpētītām zemēm. Viņš apguva pat alķīmiju un visus tās brālības noslēpumus, kas dēvējas par Nakts skolu.
– Nakts skolu? – es atkārtoju.
– Tā ir burvju skola, ko izveidojuši ateisti. Rolijs, Nortamberlendas grāfs, lugu rakstnieks Kristofers Mārlovs un doktors Džons Dī.
Doma par burvju skolu lika man tīksmi nodrebēt. Es uzvilku aizdoto kreklu, sasiedams visas aizdares.
– Burvju māksla, protams, ir noziegums. Karalis Džeimss pats uzrakstīja grāmatu par raganu iznīdēšanu. – Evanss sakārtoja karalienes zīmotni uz savas livrejas, kamēr es uzvilku Ārčija bikses. – Princis neuzskatīja Rolija paveikto par burvestību. Viņš uzskatīja zinātni par iespēju atšifrēt Dieva pirkstu nospiedumus uz pasaules. Princis Henrijs iedvesa apkārtējiem ticību, ka Dievs paredzējis mums uzdevumu izpētīt Viņa noslēpumus. Anglijā viņu mīlēja visi, izņemot vienu.
– Kurš tas bija? – es jautāju, vilkdams mugurā kamzoli.
– Bakingemas hercogs. Viņš deva priekšroku princim Čārlzam. Apmācīja viņu vīrišķīgajās mākās un spēka vingrinājumos, kas nostiprināja viņa miesu.
Es atcerējos hercoga dzelžaino apņēmību panākt, lai karaliene nepārspētu viņu karaļa acīs. Bakingemu tracinātu sāncensība ar karaļa apdāvināto dēlu.
– Kā princis nomira?
– Viņu pārņēma drudzis. Tas sākās tik pēkšņi, ka daudzi runāja… – Evanss apklusa.
– Ko runāja?
– Ka princis Henrijs ir noindēts.
Vēl neuzvilcis kamzoli, es sastingu. Atmiņā atausa pirmā tikšanās ar Kārlailas grāfieni, viņas savilktās lūpas un šķelmīgā balss, kad viņa uzrunāja hercogu: “Jums ļoti paveicās, ka Velsas princis nomira, Jūsu Gaišība…” Vai tiešām Bakingems saistīts ar prinča nāvi? Ja viņš bija gatavs noindēt karaļa dēlu, tad varētu izmantot šo pašu paņēmienu, lai atbrīvotos no tautas nīstās franču katoļu karalienes. Un, kad pienāks brīdis pasniegt nāvējošo dziru, to visvieglāk uzticēt nerram, kurš ik dienu pavada pie karalienes sāniem.
Evanss pieliecās, lai palīdzētu man nostiprināt pēdējo aizdari. – Bet kāda gan nozīme šādām baumām? Princis Henrijs ir miris, un Bakingems kāpis tik augstu, ka pat karaliene palikusi viņa ēnā. Tiklīdz aizsiešu šo saiti, tu būsi apģērbts. Tev jāpaēd un jāiepazīstas ar pārējiem, pirms sākas mēģinājumi.
– Mēģinājumi?
– Karalienes lielajai kaislībai. Dzīvajām gleznām. Tā ir savdabīga tēlošana; viņa cenšas izveidot skaistāku pasauli, kur ir mīlēta un varonīga. Par to viņa sapņoja, kad šķērsoja jūru no Francijas. Dažreiz man šķiet, ka viņai šī gleznu pasaule ir īstāka nekā tā, kurā viņa atrodas kopā ar karali.
Mani tas nepārsteidza, jo viņas dzīve bija pilna ar lamatām. Arī man gribējās aizbēgt no šīs pasaules. – Saprotu, – es noteicu. Evanss noteikti nespēja uzminēt, cik patiesi es to domāju.
– Pat pēc vakardienas mielasta, lai cik grezns tas būtu, tu vari tikai iztēloties. – Evanss savilka saites tik cieši, cik vien spēja. – Galmā viss ir neīsts, Džefrij. Galminieki izskatās pēc papīra pūķiem. Bet tie izdveš īstu uguni, un pat zīdā veidotas jūras var tevi noslīcināt. Reizēm arī gudrākais cilvēks nespēj noteikt, kas ir patiess. Ja neesi neko dzirdējis par karali Artūru, tu noteikti nezini par Kolizeju.
– Kas tas ir? – es jautāju.
– Romiešiem bija tādas pašas menažērijas kā mūsu karalienei. Tīģeri, lauvas un gladiatori. Vergi, kas cīnījās cits ar citu un zvēriem, lai izklaidētu augstmaņus.
– Tāpat kā lāču cīņu arēna, ko uzrauga mans tēvs.
– Jā, tieši tā. Ārčijs labprāt tev iestāstītu, ka pārējie karalienes dīvaiņi galma arēnā cīnās no sirds. Apsoli man, ka pats visu izvērtēsi.
Es uzāvu kurpes. Tās nebija sadriskātas vai sabojātas zem bruņu plāksnēm.
