somiņā, meklēdama atslēgas.
– Ana, tev ir sūtījums. – Keita stāv uz pakāpieniem pie mūsu durvīm, rokā turēdama brūnā papīrā ietītu paciņu. Dīvaini. Pēdējā laikā neesmu neko pasūtījusi internetā. Keita atdod paciņu man un izmanto manas atslēgas, lai atvērtu durvis. Uz papīra ir rakstīts “Anastasijai Stīlai”. Nav ne sūtītāja vārda, ne adreses. Varbūt dāvana ir no manas mātes vai Reja.
– Droši vien no vecākiem.
– Ver vaļā! – Keita uzsauc, dodamās uz virtuvi, lai sameklētu šampanieti, ko taupījām brīdim pēc eksāmeniem.
Es attinu papīru, un zem tā atrodas ar ādu apdarināta kaste, kurā ieliktas trīs vecas, šķietami vienādas, audeklā iesietas grāmatas lieliskā stāvoklī. Blakus ieslēpta balta, vienkārša kartīte. Uz tās ar melnu tinti skaistā, slīpā rokrakstā vēstīts:
Kāpēc tu man neteici, ka draud briesmas? Kāpēc nebrīdināji? Lēdijas zina, no kā jāsargās, jo lasa romānus, kuros stāstīts par šīm viltībām.
Tas ir citāts no “Tesas”. Mani mulsina sakritība, jo nupat trīs stundas eksāmenā rakstīju par Tomasa Hārdija romāniem. Varbūt tā nemaz nav nejaušība… varbūt tas darīts ar nolūku. Es rūpīgi nopētu grāmatas: tie ir trīs sējumi. “Tesa no d’Erbervilu cilts”. Kad atveru vāku vienam no tiem, es ieraugu senatnīgu uzrakstu:
Londona: Džeks R. Olguds, “Makolveins un biedri”, 1891. g.
Jēziņ, tie ir pirmizdevumi! Tādas grāmatas ir veselu bagātību vērtas, un man uzreiz ir skaidrs, kurš tās sūtījis.
Keita jau stāv man pie pleca un lūkojas uz dāvanu, grozīdama pirkstos kartīti.
– Pirmizdevumi, – es nočukstu.
– Nē! – Keita neticīgi iepleš acis. – No Greja?
Es pamāju. – Nevienu citu nevaru iedomāties.
– Ko nozīmē šī kartīte?
– Man nav ne jausmas. Varbūt tas ir brīdinājums? Jo viņš tiešām brīdina mani, lai viņam netuvojos. Nesaprotu, kāpēc. Es taču nedauzos pie viņa durvīm.
– Ana, es zinu, ka tu nevēlies par Greju runāt, bet viņš ir tevī neglābjami ieskatījies. Neatkarīgi no brīdinājumiem.
Visu pagājušo nedēļu neesmu ļāvusi sev domāt par Kristjenu Greju. Tomēr vēl joprojām redzu sapņos viņa pelēkās acis un zinu, ka būs vajadzīga mūžība, lai es aizmirstu, kāda bija sajūta viņa skavās un cik brīnišķīgi viņš smaržoja. Kāpēc viņš man atsūtīja grāmatas, kaut gan teica, ka mēs nesaderam kopā?
– Ņujorkā tiek pārdots “Tesas” pirmizdevums par četrpadsmit tūkstošiem dolāru. Bet tavējās ir daudz labākā stāvoklī un noteikti maksāja vairāk. – Keita jau ir paguvusi sameklēt grāmatu internetā.
– Šie vārdi… Tesa tos saka mātei pēc tam, kad Aleks d’Erbervils viņu izmantojis.
– Zinu, – Keita atbild. – Ko Grejs mēģina pateikt?
– Nav ne jausmas, un mani tas neinteresē. Es nevaru pieņemt tādu dāvanu. Aizsūtīšu to atpakaļ ar kādu tikpat mulsinošu citātu.
– Varbūt to vietu, kur Endžels Klērs pasūta visus uz poda? – Keita bezkaislīgi painteresējas.
– Jā, tieši to. – Es iesmējos. Keita ir uzticama draudzene un vienmēr mani atbalsta. Es salieku grāmatas kastē un novietoju to uz ēdamgalda. Keita man pasniedz šampanieša glāzi.
– Par eksāmenu beigām un mūsu jauno dzīvi Sietlā! – viņa smaidīdama uzsauc.
– Par eksāmenu beigām, mūsu jauno dzīvi Sietlā un izciliem rezultātiem! – Mēs saskandinām glāzes un iztukšojam tās.
Bārā valda troksnis un kņada. Tajā pulcējas topošie absolventi, gatavi piedzerties līdz nemaņai. Hosē mums pievienojas. Viņš beigs augstskolu tikai pēc gada, bet viņam ir līksms noskaņojums, un viņš iejūtas mūsu jauniegūtās brīvības gaisotnē, uzsaukdams mums karafi, pilnu ar kokteili “Margarita”. Tukšodama piekto glāzi, es noprotu, ka neesmu rīkojusies gudri, to dzerot pēc šampanieša.
– Ko tagad, Ana? – Hosē man uzsauc, pārkliegdams troksni.
– Mēs ar Keitu pārcelsimies uz Sietlu. Keitas vecāki nopirkuši viņai dzīvokli.
– Dios mio, cik labi dzīvo bagātie! Bet jūs atnāksiet uz manu izstādi, vai ne?
– Protams, Hosē, es nemūžam to nelaistu garām. – Es pasmaidu, un viņš apvij rokas man ap vidukli, pievilkdams mani tuvāk.
– Es ļoti priecājos, ka tur būsi, Ana, – Hosē iečukst man ausī. – Vai dzersi vēl vienu kokteili?
– Hosē Luis Rodriges, vai tu centies mani piedzirdīt? Ja tā, man šķiet, ka tev izdodas. – Es iespurdzos. – Man droši vien vajadzētu ķerties pie alus. Atnesīšu mums krūku.
– Dzersim vēl, Ana! – Keita iesaucas. Viņa ir izturīga kā vērsis. Draudzenei blakus ir Levijs, kurš mācās kopā ar mums un parasti uzņem attēlus studentu avīzes vajadzībām. Viņš vairs necenšas fotografēt apkārt notiekošās piedzērušo ākstības un vēro tikai Keitu. Mana draudzene ir ģērbusies plānā krekliņā un cieši piegulošos džinsos, kājās uzāvusi augstpapēžu kurpes, bet mati ir augstu sasukāti, un gar seju vijas mīkstas sprodziņas. Es esmu vienkāršāka meitene, bet šodien esmu uzvilkusi savus labākos džinsus. Izslīdējusi no Hosē tvēriena, es pieceļos kājās.
Un sagrīļojos.
Esmu spiesta pietverties pie krēsla atzveltnes. Kokteiļi ar tekilu nav laba doma.
Kamēr eju pie bāra letes, es nolemju izmantot izdevību, kad esmu piecēlusies kājās, un apmeklēt arī tualeti. Protams, pie tās ir rinda, bet gaitenī vismaz ir klusi un vēsi. Es sameklēju telefonu, lai kliedētu garlaicību. Hmm… kam es zvanīju pēdējam? Vai Hosē? Parādās arī numurs, ko nepazīstu. Ak jā, Grejs! Tas laikam pieder viņam. Es iespurdzos. Man nav ne jausmas, cik rāda pulkstenis; varbūt es viņu pamodināšu. Varbūt viņš man pateiks, kāpēc atsūtīja grāmatas un noslēpumaino ziņu. Ja Grejs negrib, lai viņam tuvojos, viņam vajadzētu likt mani mierā. Apslāpējusi piedzēruša cilvēka smaidu, es nospiežu zvana taustiņu. Grejs atbild pēc otrā signāla.
– Anastasija? – Viņš izklausās pārsteigts. Patiesībā arī es esmu pārsteigta par savu uzdrošināšanos. Pēc brīža manas alkohola apmiglotās smadzenes apjauš kaut ko savādu… Kā Grejs zināja, ka zvanu es?
– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas? – es šļupstēdama jautāju.
– Anastasija, vai tev nekas nekaiš? Tu dīvaini runā. – Viņa balsī jaušamas raizes.
– Ne jau es esmu dīvaina, bet gan tu! – es uzsaucu. Izrādās, ka tekilas ietekmē esmu drosmīgāka
