iespēju. – Saruna ir ievirzījusies pavisam negaidītā gultnē.
– Kurā bārā tu esi?
– Kāpēc tu man atsūtīji grāmatas, Kristjen?
– Anastasija, kur tu esi? Nosauc bāru tūlīt pat. – Viņa balss ir tik… tik pavēlnieciska, kā jau parasti. Es viņu iztēlojos kā vecas filmas režisoru galifē biksēs ar megafonu pie lūpām un pātagu rokās. Aina ir tik smieklīga, ka es skaļi iespurdzos.
– Tu esi tik… valdonīgs, – es ķiķinādama paziņoju.
– Pie visiem velniem, Ana, kur tu esi?
Kristjens Grejs uz mani kliedz! Es atkal iespurdzos. – Portlendā… tālu no Sietlas.
– Kur tieši Portlendā?
– Arlabunakti, Kristjen.
– Ana!
Es nospiežu atvienošanās pogu. Lūk! Kaut gan par grāmatām viņš man neko nepateica… Es saraucu pieri. Nodomātais netika paveikts. Rinda virzās uz priekšu, un es tai sekoju, bet jūtu, ka reibst galva. Nu, šī vakara mērķis bija piedzerties, un tas man izdevies. Tagad es zinu, kāda ir sajūta, un nospriežu, ka vairāk tā nerīkošos.
Kad beidzot nokļūstu tualetes kabīnē, es apsēžos un stingi lūkojos uz plakātu pie durvīm, kurā slavinātas droša seksa priekšrocības. Mammīt mīļo, vai es tiešām piezvanīju Kristjenam Grejam? Nolāpīts! Iezvanās telefons, un es pārsteigta iekliedzos. Ekrānā izgaismojas Kristjena numurs.
– Sveiks, – es bikli ierunāju klausulē. Ar šādu turpinājumu nebiju rēķinājusies.
– Es braucu tev pakaļ, – Kristjens aprauti nosaka, un telefonā atskan pīkstieni. Tikai Grejs spēj runāt tik rāmi un vienlaikus draudīgi.
Ārprāts! Es uzvelku bikses, klausīdamās, cik strauji pukst mana sirds. Viņš brauc man pakaļ? Nē, nē… es tūlīt vemšu… Tomēr nē, viss ir labi. Es nedaudz nomierinos. Kristjens galu galā nezina, kur es esmu, tātad tas bija tikai joks. Turklāt būtu vajadzīgas vairākas stundas, lai atkļūtu šurp no Sietlas, un tobrīd mēs jau sen būsim pametuši bāru. Es nomazgāju rokas un ielūkojos spogulī. Mana seja ir sarkana un nedaudz izplūdusi. Mjā, tekila.
Nostājusies pie letes, es gaidu veselu mūžību, līdz saņemu alus krūku, un beigu beigās atgriežos pie galda.
– Tu ilgi biji prom, – Keita mani norāj. – Kur tu aizkavējies?
– Gaidīju rindā pie tualetes.
Hosē un Levijs iegrimuši kaismīgā strīdā par mūsu vietējo beisbola komandu. Aprāvies pusvārdā, Hosē ielej mums visiem alu, un es iedzeru lielu malku.
– Keita, es iziešu ārā paelpot svaigu gaisu.
– Vārgule!
– Atgriezīšos pēc piecām minūtēm.
Es atkal izlaužos caur pūli. Man pamazām kļūst nelabi, galva nevaldāmi reibst, un es nedaudz grīļojos. Esmu vēl neveiklāka nekā parasti.
Kad sasniedzu stāvvietu un ievelku plaušās vēso vakara gaisu, es apjaušu, cik piedzērusies esmu. Acu priekšā viss rādās divkārši, it kā es būtu multiplikācijas filmas varone, kas dabūjusi sitienu pa galvu. Šķiet, es tūlīt vemšu. Kāpēc es novedu sevi līdz šādam stāvoklim?
– Ana! – Arī Hosē ir iznācis ārā. – Kā tu jūties?
– Laikam iedzēru pārāk daudz. – Es vārgi uzsmaidu draugam.
– Es arī, – Hosē nosaka, tumšām acīm pētīdams mani. – Vai tev palīdzēt? – viņš jautā, aplikdams roku man apkārt.
– Nē, viss ir labi, Hosē. Pati tikšu galā. – Es neveikli cenšos viņu atvairīt.
– Lūdzu, Ana, – Hosē nočukst un jau ir ievilcis mani savās skavās.
– Ko tu dari, Hosē?
– Tu taču zini, ka man patīc, Ana. Lūdzu! – Viņš uzlicis plaukstu uz manas muguras pamatnes, velkot mani sev tuvāk, un ar otru roku satver zodu. Es nojaušu, ka viņš vēlas mani skūpstīt.
– Nē, Hosē… nē, izbeidz… – Es mēģinu viņu atgrūst, bet Hosē ir pārāk spēcīgs un pat nesagrīļojas. Viņa pirksti ievijušies manos matos, un viņš neļauj man pakustēties.
– Lūdzu, Ana, mīļā, – Hosē čukst, lūpām skarot manu muti. Viņa elpa ir maiga un smaržo pārāk saldi, pēc kokteiļa un alus. Viņš maigi, tik tikko jūtami skūpsta manu ādu, virzoties gar žokļa līniju uz mutes kaktiņa pusi, bet mani pārņem panika. Man šķiet, ka es smoku.
– Nē, Hosē! – es izmisusi lūdzos. Viņš ir mans draugs, es negribu neko vairāk, un mani moka nelabums.
– Meitene teica “nē”, – tumsā ieskanas klusa balss. Ak Dievs! Kristjens Grejs stāv mums blakus. Kā tas iespējams?
Hosē atlaiž mani vaļā.
– Grej, – viņš skarbi nosaka, un es satrūkusies uzlūkoju Kristjenu. Viņš pārskaities vēro Hosē, acīm zibot. Velns! Mans vēders sažņaudzas krampjos, es vairs nespēju cīnīties ar nelabumu, saliecos un izvemju visu kuņģa saturu.
– Ana, Dios mio! – Hosē strauji atkāpjas, riebuma pārņemts. Grejs satver manus matus, lai tiem netrāpītu vēmekļu šalts, un uzmanīgi pieved mani pie augstas puķu dobes stāvvietas malā. Es pateicīga ievēroju, ka tā slīgst tumsā.
– Ja vemsi vēlreiz, dari to šeit. Es tevi pieturēšu. – Viņš ir aplicis roku man ap pleciem un ar otru saņēmis manus matus zirgastē, atglaužot tos no sejas. Es neveikli cenšos Greju atgrūst, bet atkal izvemjos… un pēc tam vēl reizi. Cik ilgi tas turpināsies? Kaut gan kuņģis jau ir tukšs, mans augums raustās krampjos, mēģinot atbrīvoties no indes. Es apņemos nekad vairs nedzert, lai nevajadzētu tā justies.
Beigu beigās nelabums pierimst, un es apjaušu, ka esmu atbalstījusies ar rokām pret puķu dobes ķieģeļu malu, tik tikko spēdama noturēties kājās. Tik spēcīga vemšana ir nogurdinoša. Grejs atkāpjas un pasniedz man mutautiņu. Tikai viņš varētu nēsāt līdzi svaigi gludinātu, ar monogrammu rotātu lina mutautu. KTG. Es pat nezināju, ka vēl iespējams kaut ko tādu iegādāties. Slaucīdama muti, es prātoju, ko apzīmē burts “T”, bet nevaru sevi piespiest ielūkoties Kristjenam acīs. Mani ir pārņēmis svelošs kauns. Šobrīd es vēlos, kaut zeme acāliju dobē atvērtos un mani aprītu, un es būtu jebkur, tikai ne šeit.
Hosē stāv pie bāra durvīm un vēro mūs. Es iestenos un ieslēpju seju rokās. Šis ir sliktākais brīdis manā dzīvē. Galva vēl joprojām reibst, un es cenšos atcerēties kaut ko sliktāku, bet vienīgais, kas nāk atmiņā, ir Kristjena paustais atraidījums, un šis mirklis ir daudz, daudz pazemojošāks. Es nedroši pametu skatienu uz viņu. Grejs lūkojas lejup uz mani, un viņa sejas izteiksme ir bezkaislīga, tā neko nepauž. Es pagriežos un uzlūkoju Hosē, kurš
