runā pa telefonu.
– Jā, divdesmit četrus tūkstošus dolāru. Nekavējoties.
Viņš salti uzlūko mani.
– Lieliski. Pirmdien? Tas derēs. Nē, Andrea, tas ir viss.
Viņš aizcērt telefona vāciņu.
– Pirmdien nauda būs tavā bankas kontā. Necenties mani pārspēt viltībā. – Kristjens acīmredzami ir pārskaities, bet mani tas šobrīd nesatrauc.
– Divdesmit četri tūkstoši dolāru! – es kliedzu. – Un kā tu zini mana bankas konta numuru?
Kristjenu manas dusmas pārsteidz.
– Es par tevi zinu visu, Anastasija, – viņš klusi atbild.
– Bet es neticu, ka mana mašīna bija divdesmit četrus tūkstošus vērta!
– Piekrītu, bet galvenais ir pārzināt tirgu – gan pērkot, gan pārdodot. Kāds idiots gribēja to grabažu un bija gatavs maksāt daudz naudas. Acīmredzot tas bija klasisks modelis. Ja netici man, pajautā Teiloram.
Es sašutusi lūkojos uz Kristjenu, un viņš lūkojas uz mani; mēs esam divi saniknoti, stūrgalvīgi muļķi.
Un es piepeši sajūtu pievilkšanās spēku starp mums, elektriskās dzirksteles, kas ir gandrīz taustāmas un saista mūs vienu pie otra. Kristjens spēji satver mani un piegrūž pie durvīm, kvēli skūpstīdams manas lūpas, vienu roku uzlikdams man uz dibena un spiezdams mani sev klāt, bet otru iegremdēdams manos matos un paraudams tos lejup. Arī es spēcīgi pavelku viņa matus, alkdama būt viņam tuvāk. Kristjens smagi elpo, turēdams mani tā, ka nevaru pakustēties. Es viņu sajūtu. Viņš grib mani, un es gandrīz zaudēju samaņu – lūk, cik reibinoša ir viņa iekāre.
– Kāpēc, kāpēc tu man pretojies? – viņš nomurmina starp diviem kaislīgiem skūpstiem.
Es jūtu asinis mutuļojam. Vai viņš vienmēr atstās šādu iespaidu uz mani? Un es – uz viņu?
– Tāpēc, ka es to spēju. – Man trūkst elpas. Es jūtu Kristjenu smaidām, jo viņa lūpas piespiestas man pie kakla, un viņš atbalsta pieri pret manējo.
– Visaugstā debess, es gribu tevi tagad, bet man beigušies prezervatīvi. Man tevis nekad nav gana. Tu esi tracinoša, neparasta sieviete.
– Un tu tracini mani, – es nočukstu. – Visos iespējamos veidos.
Kristjens papurina galvu. – Labi, iesim brokastīs. Un es zinu, kur tu varēsi apgriezt matus.
– Labi, – es piekrītu, un mūsu strīds ir beidzies.
– Es samaksāšu. – Man izdodas paķert rēķinu, pirms to izdara Kristjens.
Viņš sarauc pieri.
– Tev jāmācās kustēties ātrāk, Grej.
– Tev taisnība, – viņš noņurd, bet man šķiet, ka pamanu humora atblāzmu viņa acīs.
– Nepukojies. Esmu par divdesmit četriem tūkstošiem dolāru bagātāka nekā šorīt. Varu atļauties… – es ieskatos rēķinā, – samaksāt divdesmit divus dolārus un sešdesmit septiņus centus par brokastīm.
– Pateicos, – Kristjens īgns noņurd. Ak, tātad viņš atkal nolēmis tēlot sapīkušu puišeli.
– Ko darīsim?
– Vai tu tiešām vēlies apgriezt matus?
– Jā. Paskaties uz tiem!
– Man šķiet, tu izskaties skaista. Kā vienmēr.
Es pietvīkusi pētu savus klēpī savītos pirkstus. – Šovakar paredzētas tava tēva viesības.
– Jā, turklāt smalkos tērpos.
– Kur tās notiks?
– Manu vecāku mājā. Viņiem ir dārza nojume un viss pārējais.
– Kam paredzēti ziedojumi?
Kristjens neveikli paberzē plaukstas gar augšstilbiem.
– Narkomānu rehabilitācijas programmai, kas paredzēta vecākiem ar maziem bērniem. Nosaukums ir “Veseļoties kopā”.
– Izklausās pēc ļoti cienījama mērķa, – es klusi nosaku.
– Iesim! – Viņš pieceļas, līdz ar to pabeigdams sarunu, un sniedz man roku. Es to satveru, un viņš cieši apkļauj pirkstus ap manējiem.
Dīvaini. Kristjens ļoti atklāti pauž savas jūtas dažās jomās, bet citās ir noslēgts. Viņš izved mani no restorāna, un mēs ejam pa ielu. Rīts ir patīkami silts. Spīd saule, un visapkārt vējo kafijas un svaigi ceptas maizes smarža.
– Kur mēs dodamies?
– Tas būs pārsteigums.
Man nepatīk pārsteigumi.
Mēs šķērsojam divus kvartālus, un veikali kļūst arvien smalkāki. Man vēl nav bijusi izdevība doties izpētes gājienā, bet patiesībā es dzīvoju pavisam netālu no šejienes. Keita priecāsies. Te netrūkst mazu, elegantu veikaliņu, kuros būs iespējams apmierināt vēlmi pēc labām drēbēm. Un vispār man vajadzētu iegādāties dažus brīvi krītošus svārkus darbam.
Kristjens apstājas pie plaša, grezna skaistumkopšanas salona un atver man durvis. Visas mēbeles ir no baltas ādas. Pie spoži balta galdiņa sēž jauna blondīne tīrā, baltā formastērpā. Mums ienākot, viņa paceļ skatienu.
– Labrīt, Greja kungs! – blondīne mundri sveicina un pietvīkusi plivina garās skropstas. Viņa kritusi par upuri Kristjena pievilcībai, bet acīmredzot viņu pazīst. Kādā veidā?
– Sveika, Greta.
Un viņš pazīst blondīni! Kā?
– Vai vēlaties parastos pakalpojumus, kungs? – meitene pieklājīgi jautā. Viņa izmantojusi ļoti sārtu lūpu krāsu.
– Nē, – Kristjens steidzīgi attrauc, nervozi uzlūkojis mani.
Parastie pakalpojumi? Ko tas nozīmē?
Visaugstais Dievs! Sestais noteikumu punkts, sasodītais skaistumkopšanas salons! Visas tās muļķības par vaksāciju… nolādēts!
Viņš šurp vedis visas savas pakļautās. Varbūt arī Leilu. Ko man tagad domāt?
– Stīlas jaunkundze paskaidros, ko vēlas.
Es sašutusi uzlūkoju Kristjenu. Viņš laikam nolēmis īstenot savus noteikumus pamazām un viltīgi. Šorīt jau piekritu iepazīties ar viņa personisko treneri, un tagad arī šis?
– Kāpēc šeit? – es nošņācu.
