ko tu runā? – es jautāju.
– Nestāsti, ka es esmu jaunais kompānijas īpašnieks. Līgums tika parakstīts vakar. Par jaunumiem ir aizliegts paziņot vēl četras nedēļas, kamēr izdevniecības vadība ieviesīs dažas izmaiņas.
– Vai man vairs nebūs darba? – es satrūkusies painteresējos.
– Ļoti šaubos, – Kristjens nosaka, mēģinādams apslāpēt smīnu.
Es brīdi domāju. – Kas notiks, ja es uzrakstīšu atlūgumu un sameklēšu citu darbu? Vai tu nopirksi arī to uzņēmumu?
– Tu taču neapsver aiziešanu, vai ne? – Viņa sejā atkal parādās bažas.
– Varbūt. Tu man galu galā neatstāj īpašu izvēles iespēju.
– Jā, es nopirkšu arī tavu jauno darba vietu, – Kristjens apņēmīgi nosaka.
Es atkal saīgstu. Viņš ir panācis, ka es nevaru uzvarēt.
– Vai tev nešķiet, ka pārāk centies mani sargāt?
– Jā. Es lieliski apzinos, kā tas izskatās.
– Laiks zvanīt doktoram Flinnam, – es nomurminu.
Kristjens noliek tukšo bļodiņu un bezkaislīgi vēro mani. Es negribu sākt strīdu, tāpēc pieceļos un sniedzos pēc viņa trauka.
– Vai vēlies saldo ēdienu?
– Izklausās lieliski, – viņš nosaka, veltīdams man baudkāru smaidu.
– Ne jau mani. – Kāpēc gan nē? pārsteigta vaicā mana dieviete. – Mums ir saldējums. Vaniļas, – es iespurgusies paskaidroju.
– Vai tiešām? – Kristjena smaids kļūst vēl platāks. – Domāju, ka mēs ar to varētu kaut ko iesākt.
Kā, lūdzu? Es apjukusi skatos, kā viņš graciozi pieceļas kājās.
– Vai drīkstu palikt šeit? – viņš jautā.
– Kādā ziņā?
– Pa nakti.
– Es jau pieņēmu, ka tu nakti pavadīsi šeit.
– Kur ir saldējums?
– Plītī. – Es mīlīgi pasmaidu.
Kristjens piešķiebj galvu, nopūšas un papurina galvu. – Sarkasms ir zemākā asprātības forma, Stīlas jaunkundze. Viņa acis iezaigojas.
Ak vai! Kas viņam padomā?
– Es varu pārmest tevi pār ceļgalu.
Piegājusi pie izlietnes, es novietoju bļodiņas tajā. – Vai tev vēl ir tās sudraba lodītes?
Kristjens uzsit sev pa krūtīm, vēderu un bikšu kabatām. – Dīvaini, bet es nemēdzu nēsāt līdzi papildu komplektu. Birojā tās reti nepieciešamas.
– Ļoti priecājos, to dzirdot, Grej, un man šķita, ka tu sarkasmu nodēvēji par zemāko asprātības formu.
– Mans jaunais moto, Anastasija, skan tā: “Ja neizdodas pretinieku sakaut, prātīgāk ir viņam pievienoties.”
Es lūkojos uz Kristjenu, nespēdama noticēt dzirdētajam, un viņš izskatās kaitinoši apmierināts ar sevi, augstprātīgi man uzsmaidīdams. Viņš atver saldētavu un izņem no tās Ben & Jerry’s vaniļas saldējuma kārbu.
– Ar šo pietiks. – Kristjens satumsušām acīm uzlūko mani. – Bens, Džerijs un Ana. – Viņš lēni, uzsvērti izrunā katru zilbi.
Visaugstais Dievs! Kristjens atver galda atvilktni un izņem no tās karoti. Mūsu skatieni sastopas, un viņš pārlaiž mēli pār priekšzobiem. Ak, šī mēle…
Man ir grūti elpot. Caur dzīslām izskrien draudīga, reibinoša un neprātīga iekāre. Mēs izklaidēsimies ar ēdienu.
– Ceru, ka tev ir silti, – viņš nočukst. – Tūlīt es tevi atdzesēšu. Nāc. – Viņš pastiepj roku, un es ielieku savu plaukstu viņējā.
Guļamistabā Kristjens noliek saldējuma trauku uz galdiņa pie gultas, norauj pārvalku un noņem abus spilvenus, visu samezdams kaudzē uz grīdas.
– Tev ir cits palags, vai ne?
Es pamāju, aizrautīgi vērodama Kristjenu. Viņš paceļ Čārliju Tango.
– Neaiztiec manu balonu! – es viņu brīdinu.
Kristjena lūpas savelkas smaidā. – Es nemūžam neuzdrošinātos, mazā, bet tevi un palagu es gan vēlos aiztikt.
Mans augums krampjaini saraujas.
– Es gribu tevi sasiet.
Ak tā! – Labi, – es nočukstu.
– Tikai rokas. Pie gultas. Tev jābūt nekustīgai.
– Labi, – es atkārtoju, neko citu nespēdama pateikt.
Kristjens lēni tuvojas, lūkodamies man acīs.
– Mēs izmantosim šo. – Viņš satver manu rītasvārku jostu, ķircinoši lēni atraisa mezglu un izvelk jostu no cilpiņām.
Rītasvārki paveras, un es nespēju pakustēties, Kristjena kvēlā skatiena sastindzināta. Viņš pēc brīža novelk rītasvārkus man pār pleciem. Tie nokrīt zemē pie kājām, un es stāvu kaila viņa acu priekšā. Kristjens ar pirkstu kauliņiem noglāsta manu vaigu, un es jūtu viņa pieskārienu dziļi pavēderē. Viņš pieliecas un aši noskūpsta mani uz lūpām.
– Nogulies uz muguras, – viņš nomurmina, cieši vērodams mani.
Es paklausu. Mana istaba slīgst tumsā, tikai naktslampiņa izplata maigu, pieklusinātu gaismu.
Parasti man nepatīk spuldzes, kas taupa enerģiju, jo tās ir pārāk nespodras, bet tagad, kad esmu šeit, kaila, kopā ar Kristjenu, es pat priecājos par nelielo apgaismojumu. Viņš nostājas pie gultas un lūkojas uz mani.
– Es varētu uz tevi skatīties augu dienu, Anastasija, – viņš nosaka un iekāpj gultā, novietodams ceļgalus abpus manam augumam.
– Pacel rokas virs galvas! – viņš pavēl.
Es paklausu, un Kristjens nostiprina jostas galu ap manas kreisās rokas locītavu, bet otru galu apsien ap metāla stieni gultas galvgalī. Cieši savilcis jostu, līdz mana kreisā roka paceļas gaisā, viņš atkārto šīs darbības ar labo roku.
Kad esmu sasieta un spēju tikai skatīties uz Kristjenu, viņš manāmi nomierinās. Ir skaidrs, ka viņam patīk redzēt mani važās. Tādējādi es nevaru viņam pieskarties. Arī neviena no viņa pakļautajām
