spēji satver mani aiz gurniem un pierauj klāt. Es ieviju pirkstus viņa matos, un viņa lūpas pakļauj manējās. Viņš piespiež mani pie ledusskapja, un es dzirdu, kā nograb pudeles un burkas iekšā. Kristjena mēle pieskaras manējai, un es ievaidos; viņš parauj manus matus atpakaļ, un mēs kaislīgi skūpstāmies.
– Ko tu vēlies, Anastasija? – viņš izdveš.
– Tevi, – es aizelsusies atbildu.
– Kur?
– Gultā.
Kristjens atkāpjas, paceļ mani uz rokām un strauji, bez manāmas piepūles, ienes mani guļamistabā. Nolicis mani uz kājām pie gultas, viņš pieliecas un ieslēdz naktslampu. Aši pametis skatienu apkārt, viņš steidzīgi aizvelk gaišos krēmkrāsas aizkarus.
– Ko darīsim tagad? – viņš jautā.
– Mīlējies ar mani.
– Kā?
Sasodīts!
– Saki man, mazā.
– Izģērb mani, – es pavēlu, saraustīti elpodama.
Viņš pasmaida un ar rādītājpirkstu aizķer manu atvērto blūzi, pievilkdams mani tuvāk.
– Laba meitene, – viņš nomurmina un, ne mirkli nenovērsdams savu kvēlo skatienu no manis, nesteidzīgi atpogā kreklu.
Es bikli uzlieku plaukstas Kristjenam uz apakšdelmiem, lai saglabātu līdzsvaru. Viņš neiebilst. Acīmredzot rokām es varu pieskarties bez bažām. Kad visas pogas ir atdarītas, Kristjens novelk kreklu man pār pleciem, un es nolaižu rokas, lai ļautu tam brīvi nokrist uz grīdas. Viņš atrauj vaļā manu džinsu pogu un atdara rāvējslēdzēju.
– Saki, ko vēlies, Anastasija. – Kristjena acīs deg liesma, un viņš paver lūpas, sekli elpodams.
– Skūpsti mani no šejienes līdz šejienei, – es nočukstu, ar pirkstu izzīmēdama līniju no auss apakšējās malas lejup pār kaklu. Viņš atglauž manus matus atpakaļ un pieliecas, bārstīdams maigus, tik tikko jūtamus skūpstus līdzi manam pirkstam un atpakaļ.
– Džinsi un biksītes, – es nomurminu, un Kristjena lūpas, kas piespiestas pie mana kakla, savelkas smaidā. Viņš nometas ceļos, un es izbaudu savas varas apziņu. Iebīdījis īkšķus aiz manu džinsu jostasvietas, viņš saudzīgi novelk tās lejup līdz ar biksītēm. Es izkāpju no kurpēm un drēbēm, līdz palieku stāvam Kristjena priekšā, ģērbusies vienīgi krūšturī. Viņš sastingst un gaidpilni uzlūko mani, bet nepieceļas.
– Un tālāk, Anastasija?
– Skūpsti mani, – es čukstu.
– Kur?
– Tu zini, kur.
– Kur?
Viņš ir nežēlīgs. Es nokaunējusies steidzīgi parādu uz vietu, kur satiekas mani augšstilbi, un Kristjena lūpās atplaukst viltīgs smaids. Mani pārņem šausmas, un es aizveru acis, bet vienlaikus jūtos neprātīgi uzbudināta.
– Ļoti labprāt! – viņš iesmējies atbild un noskūpsta mani, ļaudams brīvu vaļu savai prasmīgajai mēlei, kas man dāvā neparastu prieku. Es iestenējusies savelku pirkstus, paraudama viņa matus. Kristjens nenorimst un apļo mēli ap klitoru, iesveldams manī neprātu, vēl un vēl, apkārt un apkārt. Mmm… pagājis tikai… cik ilgs laiks? Ak…
– Lūdzu, Kristjen! – es vaidu. Negribu beigt, stāvot kājās. Man trūkst spēka.
– Ko tu lūdz, Anastasija?
– Mīlējies ar mani.
– Es to jau daru, – viņš nomurmina, maigi uzpūzdams man elpu.
– Nē. Es gribu, lai esi manī.
– Vai esi pārliecināta?
– Lūdzu.
Viņš turpina mani mocīt, sagādādams neizturami patīkamās izjūtas. Es skaļi ievaidos.
– Kristjen… lūdzu.
Viņš pieceļas un lūkojas lejup uz mani, viegli nolaizīdams lūpas, un tas ir neticami erotiski.
– Nu? – viņš jautā.
– Ko? – es elsodama jautāju un vēroju Kristjenu drudžainas vēlmes pilnām acīm.
– Es vēl esmu apģērbts.
Mani pārņem apjukums. Vai vajadzētu viņam novilkt drēbes? Jā, to es varu. Es pasniedzos pēc viņa krekla, un Kristjens soli atkāpjas.
– Nē, nē, – viņš mani norāj. Ak tā, runa bija par džinsiem.
Man prātā iešaujas kāda doma. Dieviete skaļi uzgavilē, un es nometos ceļos Kristjenam pie kājām. Pirkstiem drebot, es atpogāju viņa bikses, atdaru rāvējslēdzēju un novelku džinsus lejup kopā ar īsbiksēm, atbrīvodama viņa locekli. Oho!
Es palūkojos uz viņu caur skropstām, un viņš skatās lejup. Viņa acīs pavīd… kas? Piesardzība? Sajūsma? Izbrīns?
Kristjens izkāpj no džinsiem un novelk zeķes, un es satveru viņa miesu rokā, cieši to saspiezdama un virzīdama plaukstu augšup, kā viņš man to reiz rādīja. Viņš iestenas un saspringst, caur sakostiem zobiem izpūzdams elpu. Es ļoti saudzīgi paņemu viņa locekli mutē un spēcīgi sūcu. Mmm, garša ir laba.
– Ana… uzmanīgi!
Viņš viegli uzliek plaukstu man uz pakauša, un es ievelku viņu dziļāk rīklē, sakļaudama lūpas tik cieši, cik vien spēju, un, neļaudama zobiem skart viņa miesu, turpinu sūkt.
– Velns! – Kristjens noelšas.
Tā ir laba, iedvesmojoša, seksīga skaņa, tāpēc es atkārtoju kustību, ierīdama locekli dziļāk, apļodama mēli ap galu. Mmm… es jūtos kā Afrodīte.
– Ana, pietiks. Vairs nevajag.
Es izdaru to vēlreiz – lūdzies, Grej, lūdzies! – un vēlreiz.
– Ana, tu esi pateikusi, ko gribēji, – Kristjens caur sakostiem zobiem izmoka. – Es negribu beigt tev mutē.
Es atkārtoju kustību, un Kristjens pieliecas, satver mani aiz pleciem, uzrauj kājās un nosviež uz gultas. Pārvilcis kreklu pār galvu, viņš iebāž roku nomesto džinsu kabatā un, kā jau uz visu sagatavojies skauts, izņem no tās spīdīgu paciņu. Viņš smagi elso, tāpat kā es.
– Noņem krūšturi, – viņš pavēl.
Es pieceļos sēdus un to izdaru. – Apgulies. Es gribu tevi redzēt.
Lūkodamās uz Kristjenu, es
