kopš Keita aizlidoja uz Barbadosu.
Es prātoju, kā veicas Keitai… un Eljotam. Jāatceras pajautāt Kristjenam, vai viņš saņēmis ziņu no brāļa. Un nākamajā otrdienā atgriezīsies Keitas brālis Ītans, kurš apmetīsies mūsu dzīvoklī. Nedomāju, ka Kristjenam tas patiks. Tikšanās ar savādo rēgu meiteni pamazām izzūd no atmiņas.
Elizabete man pasniedz vēl vienu alus pudeli.
– Paldies! – Es viņai uzsmaidu.
Ar Klēru sarunāties ir viegli, jo viņai patīk pļāpāt, un drīz es dzeru jau trešo alus pudeli, ko man sagādājis viens no finanšu nodaļas puišiem.
Kad Elizabete un Kortnija aiziet, Džeks pievienojas mums abām. Kur ir Kristjens? Vīrietis no finanšu nodaļas iesaista Klēru sarunā.
– Ana, vai tev šķiet, ka rīkojies pareizi, sākdama darbu pie mums? – Džeks klusi jautā. Viņš ir nostājies man pārāk tuvu, bet esmu pamanījusi, ka viņš tā mēdz darīt vienmēr, arī birojā.
– Šī nedēļa bija laba, Džek, pateicos. Un domāju, ka pieņēmu pareizo lēmumu.
– Tu esi ļoti gudra meitene, Ana. Reiz tu kāpsi augstu.
Es nosarkstu un klusi atbildu: – Paldies! – jo nekas cits man neienāk prātā.
– Vai tu dzīvo kaut kur tālu?
– Paikmārketas apkaimē.
– Pavisam tuvu manam miteklim. – Džeks smaidīdams pienāk vēl tuvāk un atbalstās pret leti, iedzīdams mani lamatās. – Vai tev šajā nedēļas nogalē kaut kas ieplānots?
– Nu… hmm…
Es viņu sajūtu, pirms ieraugu. Šķiet, ka viss mans organisms ir noskaņojies uz Kristjena viļņa. Augums vienlaikus atbrīvojas un iekaist, veidojot savādu, iekšēju pretrunu, un es jūtu arī dīvaino, pulsējošo vilkmi.
Kristjens apliek roku man ap pleciem šķietami nevērīgā žestā – bet es zinu, ko tas patiesībā nozīmē. Viņš iezīmē savu teritoriju, un šoreiz esmu par to pateicīga. Maigi noskūpstījis mani uz galvvidus, viņš nomurmina: – Sveika, mazā.
Es jūtos atvieglota, pasargāta un sajūsmināta viņa skavās. Kristjens pievelk mani sev tuvāk, un es paceļu skatienu, bet viņš savukārt bezkaislīgi uzlūko Džeku. Pievērsis uzmanību man, viņš aši pasmaida un noskūpsta mani. Viņam mugurā ir tumši zila žakete ar svītriņām, balts krekls ar vaļēju apkaklīti un kājās džinsi. Viņš izskatās tikpat iekārojams kā vienmēr.
Džeks atkāpjas, un rodas iespaids, ka viņš jūtas neomulīgi.
– Šis ir Kristjens, Džek, – es kā atvainodamās nomurminu. Kāpēc es jūtos neērti? – Kristjen, šis ir Džeks.
– Mēs ar Anu esam kopā, – Kristjens nosaka, vēsi smaidīdams, un paspiež Džeka roku, bet viņa acis ir saltas. Es palūkojos uz Džeku un redzu, ka viņš cenšas novērtēt šo izcilo vīrišķības iemiesojumu.
– Es esmu viņas priekšnieks, – Džeks augstprātīgi paziņo. – Ana tiešām reiz ieminējās par bijušo draugu.
Ak nē! Nav prātīgi sākt šādu spēli ar Kristjenu.
– Vairs neesmu bijušais, – Kristjens rāmi atbild. – Nāc, mazā, mums jāiet.
– Lūdzu, palieciet un iedzeriet kopā ar mums, – Džeks pieklājīgi aicina.
Man nešķiet, ka tā ir laba doma. Kāpēc šī saruna ir tādas neveiklības apdvesta? Es palūkojos uz Klēru un redzu, ka viņa satriekta lūkojas uz Kristjenu; viņas acīs redzama neslēpta sievišķīga interese. Kad es vairs nesatraukšos, redzot iespaidu, kādu Kristjens atstāj uz sievietēm?
– Mums ir citi plāni, – Kristjens nosaka, un viņa lūpās rotājas noslēpumains smaids.
Vai tiešām? Man pār muguru pārskrien gaidpilnas tirpas.
– Varbūt kādu citu reizi, – viņš piebilst un satver mani aiz rokas. – Iesim!
– Līdz pirmdienai! – Es uzsmaidu Džekam, Klērai un finanšu nodaļas puišiem, ļoti pūlēdamās nepievērst uzmanību Džeka neapmierinātībai, un sekoju Kristjenam ārā.
Teilors jau gaida mūs pie Audi stūres.
– Kāpēc tas izskatījās pēc mērīšanās ar sasniegumiem? – es jautāju Kristjenam, kad viņš atver mašīnas durvis.
– Tāpēc, ka tā arī bija, – viņš nosaka un, veltījis man savu noslēpumaino smaidu, aizcērt durvis.
– Sveiks, Teilor, – es uzrunāju Kristjena uzticamo ēnu, un mūsu skatieni sastopas spogulī.
– Labvakar, Stīlas jaunkundze, – Teilors atbild, laipni smaidīdams.
Kristjens apsēžas man blakus, satver manu roku un saudzīgi noskūpsta pirkstu kauliņus. – Sveika, – viņš klusi nosaka.
Es jūtu, ka vaigi sārtojas, jo zinu, ka Teilors mūs dzird, un priecājos, ka viņš neredz Kristjena kvēlo skatienu, kura dēļ man gandrīz aizsvilstas biksītes. Ar grūtībām savaldos, lai nemestos viņam virsū tepat, mašīnas aizmugurējā sēdeklī.
Hmm, mašīnas aizmugurējais sēdeklis…
– Sveiks, – es aizžņaugtā balsī izdvešu.
– Ko tu vēlies šovakar darīt?
– Tu taču teici, ka mums ir plāni.
– Anastasija, es zinu, ar ko gribētu nodarboties es. Šobrīd mani interesē, ko vēlies tu.
Es starojoši uzsmaidu Kristjenam.
– Saprotu, – viņš nosaka, baudkāri smīkņādams. – Tātad… pienācis laiks lūgties. Vai gribi lūgties savā dzīvoklī vai manējā? – Viņš piešķiebj galvu un velta man savu seksīgo smaidu.
– Manuprāt, tu esi pārāk augstprātīgs, Grej. Bet mēs pārmaiņas pēc varētu doties pie manis. – Es tīši iekožos apakšlūpā, un viņa acis satumst.
– Teilor, uz Stīlas jaunkundzes dzīvokli, lūdzu.
– Jā, kungs, – Teilors atsaucas un sāk braukt.
– Kā tev šodien veicās? – Kristjens jautā.
– Labi. Un tev? – Labi, pateicos.
Viņa smaids ir tikpat muļķīgs un plats kā manējais, un viņš vēlreiz noskūpsta manu roku.
– Tu izskaties ļoti labi, – viņš nosaka.
– Tu arī.
– Vai tavs priekšnieks, Džeks Haids, ir prasmīgs redaktors?
