style="font-size:15px;"> – Nē, Anastasija. Pateicos. – Viņa acis satumst.
Kāpēc es jūtos tik nervoza?
– Ar ko tu vēlies nodarboties, Anastasija? – viņš klusi jautā, lēni tuvodamies man, bīstams un pievilcīgs. – Es zinu, ko vēlos, – viņš dobji piebilst.
Es atkāpjos, līdz atduros pret iebūvēto galdu virtuves vidū.
– Manas dusmas nav nozudušas.
– Zinu. – Kristjens kā atvainodamies savelk lūpas greizā smaidā, un es izkūstu… Laikam jau tik dusmīga nemaz nebiju.
– Vai gribi kaut ko apēst? – es jautāju.
Viņš nesteidzīgi pamāj. – Jā. Tevi, – viņš nomurmina. Visi muskuļi zem jostasvietas spēji saspringst. Mani pavedina viņa balss, bet skatiens, alkainais skatiens, kas vēsta “gribu tevi tūlīt”– ak…
Kristjens stāv ļoti tuvu, bet nepieskaras man, un lūkojas man acīs, izstarodams tveici. Man ir karsti, es pietvīkstu, un kājas saļogās; augumu caurstrāvo iekāre. Es viņu gribu.
– Vai tu šodien paēdi? – Kristjens klusi jautā.
– Pusdienās apēdu sviestmaizi, – es nočukstu. Šobrīd man negribas runāt par ēdienu.
Viņš samiedz acis. – Tev jāēd.
– Pagaidām neesmu izsalkusi… pēc ēdiena.
– Kāds izsalkums tevi moka, Stīla?
– Domāju, tu zini atbildi, Grej.
Viņš pieliecas, un es atkal gaidu skūpstu, bet to nesaņemu.
– Vai vēlies, lai tevi noskūpstu, Anastasija? – viņš čukst man ausī.
– Jā, – es izdvešu.
– Kur? – Visur.
– Tev nāksies man sniegt skaidrākus norādījumus. Es jau teicu, ka tev nepieskaršos, līdz pati to lūgsi un pateiksi, kas man jādara.
Es apjūku; šī spēle nav taisnīga.
– Lūdzu, – es čukstu.
– Ko tu vēlies?
– Lai tu man pieskaries.
– Kur, mazā?
Kristjens stāv man kārdinoši tuvu, un viņa aromāts ir reibinošs; es paceļu roku, un viņš nekavējoties atkāpjas.
– Nē, nē, – viņš mani norāj, piepeši bailēs iepletis acis.
– Kāpēc? – Nē… atgriezies.
– Nē. – Viņš papurina galvu.
– Nepavisam? – Man neizdodas apslēpt ilgas balsī.
Kristjens nedroši uzlūko mani, un šī neizlēmība pamodina manī drosmi. Es speru soli viņam pretī, un viņš soli atkāpjas, aizsargājoties pacēlis rokas, bet viņa lūpās rotājas smaids.
– Paklau, Ana… – Šie vārdi izskan kā brīdinājums, un viņš izmisis laiž pirkstus caur matiem.
– Dažreiz tev nav iebildumu, – es žēli atgādinu. – Varbūt man sameklēt marķieri, un mēs varētu atzīmēt neaizskaramos laukumus.
Kristjens sarauc uzaci. – Tā ir laba doma. Kur ir tava guļamistaba?
Es pamāju tās virzienā. Vai viņš tīši maina sarunas tematu?
– Anastasija, vai tu iedzēri tableti?
Velns! Tablete!
Redzot manu sejas izteiksmi, Kristjens manāmi sašļūk.
– Nē, – es nopīkstu.
– Skaidrs, – viņš nosaka un sakniebj lūpas. – Nāc, mums jāpaēd.
– Man šķita, ka iesim uz gultu! Es gribu gulēt ar tevi.
– Zinu, mazā. – Kristjens pasmaida un, spēji sagrābis mani aiz plaukstu locītavām, ievelk savās skavās, līdz esmu pieglaudusies viņa augumam.
– Tev jāēd, un man arī tas nekaitētu, – viņš nomurmina, kvēli vērodams mani. – Turklāt… novilcināšana ir pavedināšanas atslēga, un šobrīd man patīk novilcināta bauda.
Kopš kura laika?
– Es jau esmu pavedināta un gribu savu baudu tagad. – Mana balss izklausās žēlabaina.
Kristjens man silti uzsmaida. – Ēd. Tu esi pārāk tieva. – Viņš noskūpsta mani uz pieres un palaiž vaļā.
Viņš rotaļājas ar mani, īstenojot savu viltīgo plānu. Es neapmierināta samiedzu acis.
– Starp citu, es vēl joprojām dusmojos, jo tu nopirki izdevniecību, un tagad arī par to, ka liec man gaidīt. – Es uzmetu lūpu.
– Tu esi pikta meitene, es saprotu. Pēc normālas maltītes tu jutīsies labāk.
– Es zinu, kas man palīdzētu justies labāk.
– Anastasija Stīla, esmu satriekts! – Viņš tik tikko manāmi pavīpsnā.
– Beidz par mani smieties. Tu necīnies godīgi.
Viņš apslāpē smaidu, iekozdamies apakšlūpā. Nav iespējams viņam pretoties… rotaļīgajam Kristjenam, kurš ķircina manu libido. Ja manas pavedināšanas prasmes būtu labākas, es zinātu, kas jādara, bet aizliegums pieskarties mani aizkavē.
Iekšējā dieviete samiedz acis un šķiet iegrimusi pārdomās. Mums jāatrod kāds risinājums.
Mēs ar Kristjenu vērojam viens otru – es esmu tvīksmīga un alku pilna, bet viņš ir rāms un uzjautrinājuma pilns, – līdz es aptveru, ka dzīvoklī nav nekā ēdama.
– Es varu kaut ko pagatavot… tikai vajadzēs kaut ko nopirkt.
– Nopirkt?
– Pārtiku.
– Tev šeit nav ēdiena? – Viņa izteiksme kļūst skarbāka.
Es papurinu galvu. Velns, viņš izskatās saniknots!
– Labi, iesim iepirkties, – Kristjens bargi nosaka un pagriezies dodas pie durvīm, ko pietur, lai es varētu iziet.
– Kad tu pēdējo reizi staigāji pa lielveikalu?
Kristjens izskatās apjucis, tomēr uzticīgi seko man, turēdams rokā iepirkumu grozu.
– Nemaz
