Kristjen!
– Ko – lūdzu? – viņš nomurmina, iespiedis seju man starp krūtīm.
– Es gribu tevi iekšā.
– Vai tiešām?
– Lūdzu.
Kristjens ar kāju pašķir manus augšstilbus un, ne mirkli nenovērsdamies, mokoši lēni ieslīd manī.
Es aizveru acis, izbaudīdama piepildītības sajūtu, ko spēj radīt tikai viņš, un instinktīvi ceļu gurnus viņam pretī, skaļi vaidēdama un alkdama ar viņu savienoties. Kristjens nedaudz atraujas un ļoti lēni piepilda mani vēlreiz. Es ieviju pirkstus viņa zīdainajos, izspūrušajos matos, un viņš tikpat nesteidzīgi izslīd ārā un atkal iespiežas manī.
– Ātrāk, Kristjen, ātrāk… lūdzu.
Viņš uzvaras priekā noskatās uz mani un kaislīgi skūpsta manas lūpas, pirms sāk kustēties straujāk, nežēlīgā, ātrā ritmā… ak vai… un es zinu, ka nebūs ilgi jāgaida. Viņš triecas manī, un es jūtu muskuļus savelkamies, manas kājas saspringst zem viņējām.
– Uz priekšu, mazā, – Kristjens nočukst. – Ļaujies man.
Vārdi ir pēdējais grūdiens, un mani pārņem nevaldāms, trauksmains orgasms, es izšķīstu neskaitāmās lauskās viņa skāvienā, un viņš ierēcas, saukdams manu vārdu.
– Ana! Sasodīts, Ana! – Viņš sabrūk virs manis, ieslēpjot seju pie mana kakla.
4. NODAĻA
Pamazām atgriežos realitātē. Es atveru acis un lūkojos uz savu mīļoto vīrieti. Kristjena sejā jaušas maigums. Viņš paberzē degunu pret manējo, atbalstījies uz elkoņiem, un satver manas plaukstas, spiezdams tās pie maniem deniņiem. Mani pārņem skumjas, kad apjaušu, ka Kristjens to dara, lai es viņam nepieskartos. Saudzīgi noskūpstījis mani uz lūpām, viņš atraujas.
– Man tā visa pietrūka, – viņš klusi nosaka.
– Man arī, – es nočukstu.
Satvēris mani aiz zoda, Kristjens kaislīgi mani noskūpsta. Tas ir kvēls skūpsts, kurā jaušams lūgums; pēc kā? Nezinu. Man aizraujas elpa.
– Nepamet mani vairs, – Kristjens lūdz, ielūkodamies man acīs, un viņa sejā nav ne miņas no humora.
– Labi, – es smaidīdama nočukstu. Viņš atbild ar to pašu, un viņa smaids ir žilbinošs: tajā jaušams atvieglojums, līksme un zēnisks prieks, viss apvienots vienā apburošā skatienā, kas spētu izkausēt pat aukstāko sirdi. – Paldies par planšetdatoru.
– Nav par ko, Anastasija.
– Kura no tām dziesmām ir tev tuvākā?
– Negribu tev teikt priekšā. – Viņš plati pasmaida. – Nāc, meitēn, pagatavo man vakariņas. Esmu izsalcis, – viņš piebilst, pēkšņi piesliedamies sēdus un pievildams mani sev klāt.
– Meitēn? – es iespurgusies pārjautāju.
– Tieši tā. Dod šurp ēdienu!
– Tik mīlīgam lūgumam nav iespējams pretoties.
Kāpdama ārā no gultas, es netīšām pabīdu malā spilvenu, un skatienam atklājas sarukušais balons helikoptera formā. Kristjens to paceļ un samulsis uzlūko mani.
– Tas ir mans balons, – es īpašnieciski iebilstu, pasniegusies pēc rītasvārkiem un ietinusies tajos. Sasodīts, kāpēc viņš to atrada?
– Tavā gultā? – viņš nomurmina.
– Jā. – Es piesarkstu. – Kopā ar to es nejūtos vientuļa. – Laimīgais Čārlijs Tango, – viņš izbrīnīts nomurmina.
Jā, es esmu sentimentāla, Grej, jo mīlu tevi.
– Balons ir mans, – es atkārtoju un, apgriezusies uz papēža, dodos uz virtuvi, bet Kristjens paliek, smaidīdams līdz ausīm.
Mēs ar Kristjenu sēžam uz Keitas biezā tepiķa un ēdam vistas gaļas sacepumu ar nūdelēm no baltām porcelāna bļodiņām, izmantodami irbuļus. Klāt mēs piedzeram atvēsinātu Pinot Grigio baltvīnu. Kristjens atlaižas pret dīvānu, izstiepis garās kājas sev priekšā. Viņam ir izspūruši mati, kājās uzvilkti džinsi un mugurā – krekls, un nekā cita nav. Fonā klusi skan Buena Vista Social Club izpildīta mūzika. Tā plūst no Kristjena iPod atskaņotāja.
– Nav slikti, – viņš atzinīgi nosaka, celdams kumosu pie mutes.
Es sēžu viņam pretī, sakrustojusi kājas, un aizrautīgi ēdu, remdēdama izsalkumu, bet vienlaikus apbrīnoju Kristjena kailās pēdas.
– Parasti ar ēdiena gatavošanu nodarbojos es. Keita to neprot.
– Vai tevi mācīja māte?
– Ne gluži, – es iespurgusies atbildu. – Kad biju pietiekami veca, lai par to interesētos, māte dzīvoja Teksasā kopā ar savu trešo vīru. Un Rejs būtu pārticis no grauzdiņiem un gatavā ēdiena, ja nebūtu manis.
Kristjens mani vēro. – Kāpēc tu nepaliki Teksasā kopā ar māti?
– Mēs ar viņas vīru Stīvu… nu, mums neizdevās sadzīvot. Un man pietrūka Reja. Mātes laulība ar Stīvu nebija ilga. Viņa drīz vien atguva veselo saprātu. Un nekad nepiemin Stīvu, – es klusi piebilstu. Manuprāt, tas bija drūms posms viņas dzīvē, par kuru mēs tā arī neesam runājušas.
– Tātad tu apmeties Vašingtonā pie patēva.
– Es pavadīju ļoti īsu laiku arī Teksasā. Pēc tam atgriezos pie Reja.
– Izklausās, ka tu par viņu rūpējies, – Kristjens klusi ieminas.
– Laikam jau, – es atbildu, paraustīdama plecus.
– Tu esi pieradusi rūpēties par cilvēkiem.
Viņa balsī ieskanas kaut kas dzedrs, un es palūkojos uz Kristjenu vērīgāk.
– Kāpēc tu esi neapmierināts? – es satrūkusies jautāju, jo redzu bažas viņa sejā.
– Es gribu rūpēties par tevi. – Viņa acīs uzplaiksnī kādas vārdā nenosaucamas izjūtas.
Mana sirds iepukstas straujāk.
– To jau esmu pamanījusi, – es nočukstu. – Tomēr jāatzīst, ka tu savu vēlmi paud ļoti īpatnēji.
Kristjens sarauc pieri. – Citu veidu es nezinu.
– Es vēl joprojām dusmojos, ka nopirki izdevniecību.
Viņš pasmaida. – Zinu, mazā, bet tavas dusmas mani neapturēs.
