viņu vērot bezgalīgi. Kristjens pieiet pie gultas kājgaļa, satver mani aiz potītēm un spēji parauj lejup, līdz manas rokas izstiepjas un es tās vairs nevaru pakustināt.
– Tā jau ir labāk, – viņš nomurmina.
Paņēmis saldējuma kārbu, viņš atkal ierāpjas gultā un uzsēžas man virsū. Darbodamies ļoti lēni, viņš noņem vāku un iegremdē karoti saldējumā.
– Mmm… vēl ciets, – Kristjens nosaka, saraucis uzaci, un ieliek mutē kumosu vaniļas kāruma. – Ļoti gards, – viņš nomurmina, aplaizīdams lūpas. – Apbrīnojami, cik laba var būt vienkārša vaniļa. – Viņš lūkojas uz mani. – Vai vēlies pagaršot?
Kristjens izskatās neticami jauns, pievilcīgs un bezrūpīgs, sēžot uz manis un ēdot saldējumu. Viņa acis mirdz, seja šķiet starojam. Ko viņš ar mani darīs? Kaut gan man jau viss ir skaidrs. Es kautri pamāju.
Viņš iegremdē karoti saldējumā un piedāvā to man, tāpēc es atveru muti, bet karote piepeši nozūd starp viņa lūpām.
– Pārāk labs, lai dalītos, – Kristjens nosaka, šķelmīgi smaidīdams.
– Eu! – es skaļi iebilstu.
– Stīlas jaunkundze, vai esi vaniļas cienītāja?
– Jā, – es atcērtu sparīgāk, nekā biju domājusi, un nesekmīgi cenšos viņu nokratīt.
Kristjens iesmejas. – Stipra meitene! Es tavā vietā tā nerīkotos.
– Saldējumu! – es lūdzos.
– Jāatzīst, tu man šodien esi izpatikusi, Stīlas jaunkundze… – Viņš atmaigst un piedāvā man vēl vienu karoti. Šoreiz man ir ļauts apēst kumosu.
Man gribas iespurgties. Kristjens patiesi izbauda šo mirkli, un viņa labais noskaņojums ir lipīgs. Viņš man iebaro vēl divas karotes saldējuma, un es nospriežu, ka pietiek.
– Hmm, laikam esmu atradis veidu, kā nodrošināt, lai paēd – barot tevi ar varu. Man tas varētu iepatikties.
Vēlreiz iegremdējis karoti saldējumā, viņš sniedz to man. Šoreiz es neatveru muti un papurinu galvu, un Kristjens ļauj saldējumam lēni kust, līdz tas sāk pilēt man uz kakla un krūtīm. Viņš pieliecas un ļoti nesteidzīgi nolaiza saldējumu. Manu augumu pārņem iekāre.
– Mmm. Uz tevis tas garšo vēl labāk, Stīlas jaunkundze.
Es pavelku rokas, un gulta draudīgi iečīkstas, bet mani tas nesatrauc; es degu alkās, tās mani apēd dzīvu. Kristjens izņem vēl vienu karoti saldējuma un ļauj tam nopilēt man uz krūtīm, bet pēc tam izmanto karoti, lai izlīdzinātu vēso gardumu pār manu ādu un krūtsgaliem.
Auksts! Es jūtu ar vaniļas saldējumu klātos krūtsgalus saspringstam.
– Vai salst? – Kristjens klusi painteresējas un pieliecies nolaiza no manis visu saldējumu. Viņa mute salīdzinājumā ar auksto šķidrumu ir vēl karstāka nekā parasti.
Es jūtos tā, it kā mani spīdzinātu. Saldējums kūstot straumītēs tek lejup pār manu ādu uz palaga. Kristjens nesteidzīgi moka mani ar lūpām, spēcīgi sūkdams un laizīdams… Lūdzu, lūdzu! es klusībā skaitu, strauji elpodama.
– Vai vēlies? – Un, pirms pagūstu piekrist vai noraidīt Kristjena piedāvājumu, viņa mēle jau ir manā mutē. Tā ir vēsa, prasmīga un garšo pēc Kristjena apvienojumā ar vaniļu. Brīnumgardi.
Tiklīdz es sāku pierast pie jaunajām sajūtām, viņš pieceļas sēdus un tecina saldējumu man pār vēderu lejup līdz nabai, kurā ietilpina daudz baltā šķidruma. Au, šoreiz ir vēl aukstāk, tomēr saldējums mani dīvaini svilina.
– Šī tev nebūs pirmā reize. – Kristjena acis iemirdzas. – Nekusties, citādi saldējums izplūdīs pa visu gultu. – Viņš noskūpsta manas krūtis un nolaiza to galiņus, pirms seko saldējuma atstātajām pēdām lejup, maigi kodījot un skūpstot ādu.
Un es cenšos, tiešām cenšos nekustēties, kaut gan sajūta, ko rada aukstums pamīšus ar viņa kveldīgajiem pieskārieniem, ir reibinoša. Mani gurni sāk cilāties paši pēc savas gribas un ritma, atsaucoties uz Kristjena vēso vaniļas burvestību. Viņš pārvietojas zemāk un sāk ēst saldējumu man no vēdera, iegremdēdams mēli nabā un zīmēdams lokus ap to.
Es ievaidos. Žēlīgā debess! Man ir vienlaikus auksti un karsti, un manu augumu pārņem alkas, bet viņš neapstājas, tikai lej saldējumu tālāk, pār maniem kaunuma matiņiem un uz klitora. Es skaļi iekliedzos.
– Kuš, – Kristjens mani klusi norāj, ar savu maģisko mēli uzlaizīdams vaniļas saldējumu, un es sāku žēli īdēt.
– Lūdzu… Kristjen…
– Zinu, mazā, zinu, – viņš izdveš, turpinādams burvīgās kustības. Viņš neapstājas, gluži vienkārši neapstājas, un mans augums ceļas arvien augstāk. Kristjens ieslidina vienu pirkstu manī, un drīz tam pievienojas otrs, un viņš mokoši lēni kustina tos iekšā un ārā.
– Tieši šeit, – viņš nomurmina un vienmērīgi glāsta maksts priekšējo sieniņu, vienlaikus nerimstoši laizīdams un skūpstīdams klitoru.
Mani piepeši pārņem galvu reibinošs orgasms, kas izplatās pa visām maņām, aizslaukot visu ārpus manas miesas. Es lokos un vaidu. Sasodīts, tik ātri!
Pēc brīža es sajūtu, ka Kristjens ir piecēlies un slejas man pāri, uzvilkdams prezervatīvu. Jau nākamajā mirklī viņš ietriecas manī.
– Jā! – viņš iestenas, strauji kustēdamies. Viņa āda ir lipīga, un atlikušais saldējums kūst starp mums. Sajūta ir savāda, bet es nepagūstu par to domāt ilgāk, jo Kristjens piepeši atraujas un apveļ mani otrādi.
– Šādi, – viņš nomurmina un atkal ietriecas manī, bet šoreiz nesāk straujās kustības. Pārliecies man pāri, viņš atraisa jostu un pavelk mani augstāk, līdz es sēžu viņam virsū. Apkļāvis plaukstām manas krūtis, Kristjens saudzīgi parauj to galiņus. Es ievaidos un atmetu galvu viņam pret plecu. Viņš noskūpsta manu kaklu un viegli iekožas tajā, sasprindzinādams gurnus un mokoši lēni piepildīdams mani vēl un vēl.
– Vai zini, cik daudz tu man nozīmē? – Kristjens izdveš, piespiedis lūpas man pie kakla.
– Nē, – es izgrūžu.
Viņš pasmaida un ar pirkstiem apkļauj manu žokli un kaklu, neļaudams pakustēties.
– Zini gan. Es tevi nelaidīšu vaļā.
Es ievaidos, juzdama, ka viņš sāk kustēties ātrāk.
– Tu piederi man, Anastasija.
– Jā, tev, – es elsoju.
– Es rūpējos par to, kas pieder man, – viņš nošņāc un iekož man ausī.
Pār manām lūpām
