ir mans darbinieks četrus gadus. Džonsas kundze… laikam tikpat. Kāpēc tev dzīvoklī nav nekā ēdama?
– Tu zini, kāpēc, – es piesarkusi nomurminu.
– Tu pameti mani, – viņš kā nosodīdams atgādina.
– Zinu, – es sīkā balstiņā atbildu, negribēdama par to domāt.
Mēs nostājamies rindā pie kases. Vai viņš piedāvātu vaniļas attiecības, ja es toreiz neaizietu? es laiski prātoju.
– Vai tev ir kaut kas dzerams? – Kristjens atsauc mani tagadnē.
– Alus… laikam.
– Es paņemšu vīnu.
Ak vai! Neesmu pārliecināta, vai šeit atrodams kāds labs vīns. Kristjens drīz atgriežas tukšām rokām un ir riebumā saviebies.
– Blakus ir labs alkohola veikals, – es steidzīgi paskaidroju.
– Paskatīšos, ko viņi piedāvā.
Varbūt mums vajadzēja doties pie Kristjena; tad nebūtu šādi jānopūlas. Es vēroju viņu mērķtiecīgi izsoļojam ārā pa durvīm. Divas sievietes, kuras patlaban nāk iekšā, apstājas un izbrīnītas skatās uz viņu. Jā, pētiet vien manu vīrieti, es neapmierināta nodomāju.
Es gribu jaunas atmiņas par Kristjenu savā gultā, bet viņš neļaujas. Varbūt arī man vajadzētu iesaistīties šajā spēlē. Dieviete drudžaini māj ar galvu. Un, kamēr gaidu rindā, mēs izdomājam plānu. Hmm…
Kristjens ienes dzīvoklī somu ar iepirkumiem. Viņš to nesis jau visu ceļu no veikala un izskatās dīvaini, nepavisam nelīdzinādamies lielas kompānijas vadītājam.
– Tu esi ļoti… saimniecisks.
– Ne reizi vēl neesmu apsūdzēts par šādu noziegumu, – Kristjens sāji nosaka. Viņš novieto iepirkumus uz galdiņa virtuves vidū. Es sāku tos izkravāt, bet viņš paņem baltvīna pudeli un meklē korķviļķi.
– Pagaidām es šeit īsti neorientējos. Ja nemaldos, korķviļķis ir tajā atvilktnē. – Es pamāju tās virzienā.
Šī situācija ir tik… normāla. Mēs esam divi cilvēki, kas pamazām iepazīst viens otru un kopīgi gatavo maltīti. Tomēr es jūtos savādi. Bailes, kas līdz šim mani vienmēr pārņēma Kristjena klātbūtnē, ir nozudušas. Mēs jau esam kopā darījuši ļoti daudz, un es nosarkstu, par to domājot, bet vēl joprojām tik tikko viņu pazīstu.
– Par ko tu domā? – Kristjens iztraucē manas pārdomas, nomezdams savu svītroto žaketi no pleciem un novietodams to uz dīvāna.
– Par to, cik maz tevi pazīstu.
Viņa acis atmaigst. – Tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš.
– Nedomāju, ka tā ir taisnība. – Man prātā nelūgts un pavisam nevēlams iešaujas Bargās Kundzes vārds.
– Ir gan, Anastasija. Es esmu ļoti noslēgts cilvēks.
Viņš pasniedz man baltvīna glāzi.
– Priekā, – viņš nosaka.
– Priekā, – es atbildu, iedzerdama malku, un vēroju, kā Kristjens ieliek pudeli ledusskapī.
– Vai varu tev palīdzēt? – viņš jautā.
– Nē, viss būs labi… apsēdies.
– Es labprāt palīdzētu, – viņš piedāvā.
– Vari sakapāt dārzeņus.
– Es neprotu gatavot, – Kristjens iebilst, bažīgi pētīdams nazi, ko viņam pasniedzu.
– Tev tas droši vien nav vajadzīgs. – Es novietoju viņam pretī dēlīti un vairākus sarkanos piparus. Viņš apjucis skatās uz tiem.
– Vai tu nekad neesi kapājis dārzeņus?
– Nē.
Es pasmīnu.
– Vai tu smīkņā?
– Izskatās, ka es tomēr protu kaut ko tādu, ko nemāki tu. Kaut kas tāds notiek pirmo reizi, Kristjen. Skaties, es tev parādīšu.
Es nejauši pieskaros viņam, un viņš atkāpjas. Dieviete saspicē ausis.
– Lūk, šādi. – Es sagriežu piparu šķēlēs, uzmanīgi izņemdama sēklas.
– Izskatās vienkārši.
– Nevajadzētu rasties grūtībām, – es dzedri nomurminu.
Kristjens brīdi bezkaislīgi vēro mani, pirms ķeras pie darba, un es turpinu gatavot vistas gaļu. Viņš rūpīgi, lēni griež piparus. Ak vai, mēs te pavadīsim visu vakaru!
Es nomazgāju rokas un sameklēju pannu, eļļu un pārējās sastāvdaļas, vairākas reizes it kā netīši pieskardamās Kristjenam ar gurnu, roku, muguru vai plaukstu. Tie ir viegli, šķietami nevainīgi skārieni. Viņš sastingst katru reizi, kad tas notiek.
– Anastasija, es zinu, ko tu dari, – viņš saniknots nomurmina, vēl joprojām šķēlēdams savu pirmo piparu.
– Ja nemaldos, to dēvē par ēdiena gatavošanu, – es nosaku, naivi mirkšķinādama skropstas. Paķērusi otru nazi, es nostājos Kristjenam blakus un sāku mizot un kapāt ķiplokus, šalotes sīpolus un zaļās pupiņas, ik pa brīdim atduroties pret viņu.
– Tev tas padodas, – viņš nomurmina, sākdams darboties ar otro piparu.
– Vai dārzeņu kapāšana? – es nevainīgi jautāju. – Visu nosaka gadiem ilga pieredze. – Es atkal pieskaros viņam, šoreiz izmantodama dibenu. Kristjens sastingst.
– Ja izdarīsi to vēlreiz, Anastasija, es tevi iegūšu tepat uz virtuves grīdas.
Man izdodas! – Vispirms tev nāksies lūgties.
– Vai tas ir izaicinājums?
– Iespējams.
Viņš noliek nazi un laiskiem soļiem tuvojas man, acīm kvēlojot. Nedaudz pieliecies, viņš izslēdz plīti. Eļļa, kas vēl pirms brīža sprakšķēja pannā, gandrīz nekavējoties aprimst.
– Mēs paēdīsim vēlāk, – Kristjens nosaka. – Ieliec vistu ledusskapī.
Nebiju domājusi, ka reiz dzirdēšu šādu frāzi no Kristjena Greja mutes, bet viņam izdodas to padarīt ļoti, ļoti erotisku. Es paņemu bļodu, kurā sabērta gabaliņos sagrieztā gaļa, drebošām rokām uzlieku tai virsū šķīvi un ievietoju visu ledusskapī. Kad pagriežos, viņš jau stāv man pretī.
– Tātad
