skatiens ir pievērsts man, un es sajūtu viņa nedrošību, kā arī dusmas, kas šķiet gandrīz taustāmas. Es paceļu galvu, un viņa acīs iegailas bažas.
– Kas tevi nomāc? – es klusi jautāju.
Viņš papurina galvu.
– Vai tu man neko nestāstīsi?
Kristjens nopūšas un aizver acis. – Nē.
– Kāpēc?
– Jo tev par to nevajadzētu satraukties. Es negribu iesaistīt tevi savās problēmās.
– Nevajadzētu, tomēr tas jau ir noticis. Viņa uzzināja, kur strādāju, un uzrunāja mani. Kāpēc viņa zina, kas es esmu? Kā viņa noskaidroja manu darba vietu? Domāju, ka man ir tiesības lūgt informāciju.
Kristjens atkal izlaiž pirkstus caur matiem, un no viņa plūst izmisums. Šķiet, ka viņš izcīna sevī kādu iekšēju kauju.
– Lūdzu, – es klusi piebilstu.
Kristjens sakniebj lūpas un paceļ acis pret griestiem.
– Labi, – viņš beigu beigās nopūties saka. – Man nav ne jausmas, kā viņa tevi atrada. Varbūt vainojama tā fotogrāfija, kur mēs abi esam Portlendā. Nezinu. – Kristjens atkal nopūšas, un es jūtu, ka viņa aizkaitinājums ir vērsts pret viņu pašu.
Es pacietīgi gaidu, liedama karstu ūdeni tējkannā, un viņš soļiem mēro istabu. Brīdi klusējis, Kristjens turpina.
– Kad biju Džordžijā kopā ar tevi, Leila bez brīdinājuma ieradās manā dzīvoklī un sarīkoja skandālu Geilas priekšā.
– Kas ir Geila?
– Džonsas kundze.
– Kādā veidā viņa sarīkoja skandālu?
Kristjens vērtējoši uzlūko mani.
– Runā. Tu kaut ko slēp. – Mana balss skan pārliecinošāk, nekā es jūtos.
Viņš pārsteigts samirkšķina acis. – Ana, es… – viņš iesāk, bet apraujas.
– Lūdzu.
Kristjens nopūšas, samierinājies ar sakāvi. – Leila mēģināja pārgriezt vēnas.
– Ak nē! – Tas izskaidro pārsēju uz plaukstas locītavas.
– Geila viņu aizveda uz slimnīcu. Bet Leila izrakstījās, pirms paguvu ierasties.
Velns! Ko tas nozīmē? Viņai ir pašnāvnieciskas tieksmes? Kāpēc?
– Psihiatrs, kurš Leilu pieņēma, nodēvēja viņas rīcību par tipisku saucienu pēc palīdzības. Viņš neuzskatīja, ka Leilai patiesi draud briesmas, un teica, ka pagaidām viņu māc tikai domas par pašnāvību, nevis īsta vēlme. Bet es neesmu pārliecināts. Kopš tās reizes es cenšos Leilu sameklēt, lai nodrošinātu viņai palīdzību.
– Vai viņa kaut ko pateica Džonsas kundzei?
Kristjens skatās uz mani, un ir redzams, ka viņš jūtas ļoti neomulīgi.
– Neko daudz, – viņš beigu beigās nosaka, bet es zinu, ka tā nav visa patiesība.
Gribēdama nedaudz apdomāties, es saleju tēju tasītēs. Tātad Leila vēlas atgriezties Kristjena dzīvē un nolēmusi piesaistīt viņa uzmanību ar pašnāvības mēģinājumu. Baisi… bet iedarbīgi. Kristjens pameta Džordžiju, lai steigtos pie viņas, bet Leila nozuda, pirms viņš ieradās. Dīvaini.
– Tātad tu nevari viņu atrast. Ko teica viņas ģimene?
– Radinieki nezina, kur Leila pazudusi. Arī viņas vīrs neko nevarēja pateikt.
– Vīrs?
– Jā, – Kristjens izklaidīgi apstiprina. – Viņa apprecējās pirms diviem gadiem.
Kā, lūdzu? – Tātad tev bija attiecības ar precētu sievieti? – Žēlīgā debess! Kristjens tiešām neatzīst robežas.
– Nē! Nē, Dieva dēļ. Tas notika pirms trim gadiem. Pēc tam viņa aizgāja un drīz apprecējās.
Ak tā! – Kāpēc viņa piepeši cenšas atgriezties tavā dzīvē?
Kristjens noskumis papurina galvu. – Nezinu. Pagaidām mums tikai izdevies noskaidrot, ka pirms četriem mēnešiem Leila pameta savu vīru.
– Pagaidi, vai es visu saprotu pareizi? Viņa nav bijusi tava Pakļautā jau trīs gadus?
– Apmēram divarpus.
– Un viņa gribēja kaut ko vairāk.
– Jā.
– Bet tu to nevēlējies.
– Tev tas jau ir zināms.
– Tātad viņa tevi pameta.
– Jā.
– Kāpēc viņa cenšas atgriezties?
– Nezinu. – Tomēr kaut kas Kristjena balsī liecina, ka viņam ir nojausma, kas notiek Leilas prātā.
– Tomēr tev ir aizdomas…
Viņš sadusmojies nedaudz samiedz acis. – Manuprāt, iemesls esi tu.
Es? Kas Leilai vajadzīgs no manis? Kas tevī ir tāds, kā pietrūkst man?
Mēģinādama aptvert dzirdēto, es lūkojos uz savu apburoši skaisto, dēmonu mocīto vīrieti, kurš ir kails no vidukļa uz augšu. Viņš pieder man. Lūk, kas man ir, tomēr Leila izskatījās pēc manis, viņai ir tādi paši tumši mati un bāla āda. Es saraucu pieri. Jā… kas man ir tāds, kā pietrūkst viņai?
– Kāpēc tu man nepastāstīji par Leilu jau vakar? – Kristjens klusi jautā.
– Aizmirsu. – Es atvainodamās paraustu plecus. – Mēs galu galā pēc darba aizgājām uz bāru. Beidzās mana pirmā nedēļa darbā. Parādījies tu, un jūs ar Džeku sākāt savu… testosterona parādi, un pēc tam mēs atbraucām šurp. Es vairs neatcerējos to sarunu. Tavā klātbūtnē es mēdzu daudz aizmirst.
– Testosterona parāde? – Kristjena lūpas uzjautrinājumā savelkas.
– Jā. Mērīšanās.
– Es tev tūlīt parādīšu testosteronu.
– Varbūt labāk gribēsi tasi tējas?
– Nē, Anastasija.
Kristjens ieurbjas manī ar savu kvēlo skatienu, kurā skaidri nolasāma viņa spējā iekāre. Un tas ir neprātīgi erotiski.
– Nedomā
