pusizdzertas alus skārdenes. Kleitons pamāja uz koku, kurš auga turpat līdzās.
– Vai neviena no jums neredzēja šo zīmi?
Meitenes kā pēc komandas pavērās norādītajā virzienā. Cilvēki ir aitas, kurām nepieciešams gans, viņš nodomāja. Mazā brīdinājuma zīme, kuru daļēji aizsedza veca ozola nolīkušie zari, bija uzstādīta pēc tiesneša Kendrika Kleitona rīkojuma. Tiesnesis bija Kīta Kleitona tēvocis. Idejas autors bija Kīts;
viņš labi zināja, ka aizliegums padarīs šo vietu vēl pievilcīgāku.
– Mēs to neredzējām! – tumšmate iesaucās un atkal pievērsās Kleitonam. – Mēs nezinājām! Mēs par šo vietu uzzinājām tikai pirms pāris dienām!
Meitene aizvien vēl cīnījās ar dvieli; abas draudzenes bija pārāk nobijušās, lai iebilstu, turklāt bija aizņemtas, stīvējot kājās bikini biksītes.
– Mēs te esam pirmo reizi!
Tumšmate činkstēja gluži kā izlutināta studenšu korporācijas māsa. Iespējams, ka visas ir no vienas korporācijas. Tā vismaz izskatījās.
– Vai jūs zinājāt, ka plikumu izrādīšana sabiedriskās vietās šajā apgabalā skaitās pārkāpums?
Meitenes nobālēja vēl vairāk, un Kīts zināja, ka viņas iztēlojas, kā tiks fiksēts šis likumpārkāpums. To vērot bija īsta izklaide, tomēr viņš apzinājās, ka nedrīkst iet pārāk tālu.
– Kā tevi sauc?
– Eimija, – tumšmate izdvesa. – Eimija Vaita.
– No kurienes tu esi?
– No Čepelhilas. Vispār esmu no Šārlotas.
– Redzu, ka šeit ir arī alkohols. Vai visas esat pilngadīgas?
– Jā! – šoreiz atbildēja arī abas pārējās.
– Labi, Eimij. Zini, kā es rīkošos? Es noticēšu, ka jūs neredzējāt brīdinājuma zīmi, ka esat pilngadīgas un drīkstat lietot alkoholu, tāpēc necelšu par to traci. Es izlikšos, ka šeit neesmu bijis, ja vien varat apsolīt, ka mans priekšnieks neuzzinās, ka esmu ļāvis jums izsprukt sveikā.
Meitenes nezināja, ticēt viņam vai nē.
– Vai tiešām?
– Jā, – Kīts atbildēja. – Arī es reiz mācījos koledžā.
Lai arī tie bija meli, Kleitons zināja, ka tas skan labi.
– Jums vajadzētu apģērbties. Nekad jau nevar zināt, vai kāds neložņā pa krūmiem, – viņš smaidot sacīja. – Un neaizmirstiet savākt skārdenes, labi?
– Jā, protams.
– Pateicos, – Kīts noteica un pagriezās, lai dotos prom.
– Tas viss?
Viņš atskatījās un pasmaidīja.
– Tas arī viss. Tagad parūpējieties, lai viss ir kārtībā.
Kleitons atgriezās pie patruļmašīnas cauri pamežam, pieliekdamies zem zariem, kas šad un tad gadījās viņam ceļā. Viņš bija lieliski izkļuvis no situācijas. Patiešām lieliski. Eimija pat uzsmaidīja, kad viņš devās prom. Kīts apsvēra domu atgriezties un palūgt meitenes telefona numuru. Nē, lai nu paliek, viņš nosprieda, labāk būs likt meitenes mierā. Pēc atgriešanās mājās viņas, visticamāk, palielīsies draudzenēm, ka tika pieķertas, bet šerifa palīgs viņas atlaida. Paklīdīs runas, ka šajā apgabalā ir superīgi šerifa palīgi. Kaut nu bildes būtu izdevušās, viņš domāja, brienot cauri krūmājam. Tās būtu labs papildinājums viņa nelielajai kolekcijai.
Lai nu kā, diena bija izdevusies. Viņš jau grasījās doties pēc fotoaparāta, kad izdzirdēja kādu svilpojam. Viņš paskatījās uz to pusi un ieraudzīja svešinieku ar suni lēnam nākam pa veco meža ceļu. Vīrietis līdzinājās sešdesmito gadu hipijam.
Svešinieks nebija ieradies kopā ar meitenēm. Kleitons par to bija pārliecināts. Pirmkārt, svešinieks bija par vecu, lai mācītos koledžā; visticamāk, viņš drīz pārkāps trīsdesmit gadu slieksni. Vīrieša gari noaugušie mati atgādināja žurku midzeni, turklāt viņam plecos bija mugursoma, zem kuras Kleitons manīja kūļājamies saritinātu guļammaisu. Puisis nebija no tiem, kas pavada dienas pludmalē; viņš drīzāk izskatījās pēc cilvēka, kurš devies pārgājienā. Iespējams, garākā pārgājienā. Kleitonam nebija ne jausmas, cik ilgi vīrietis jau ir šeit un ko viņš redzējis.
Piemēram, Kleitonu ar fotokameru rokās?
Nē, tas nav iespējams. Viņš bija nolīdis tālāk no ceļa, krūmājs bija biezs, turklāt viņš noteikti būtu dzirdējis, ja kāds lavītos cauri brikšņiem. Vai ne? Un tomēr dīvaina vieta pārgājienam. Nekurienes pašā vidū. Vismazāk viņš vēlētos, lai tādi nelaimes putni kā hipiji sabojātu šo jauko koledžas meiteņu atpūtas vietu.
Tikmēr svešinieks jau bija pagājis viņam garām. Viņš bija pietuvojies patruļmašīnai un devās meiteņu džipa virzienā. Kleitons iznāca uz ceļa un ieklepojās. Svešais un suns atskatījās.
Viņš turpināja abus vērot no attāluma. Svešinieku šķietami nesatrauca šerifa palīga pēkšņā parādīšanās, tāpat arī suni, toties puiša skatiens darīja Kleitonu nemierīgu. It kā viņš būtu gaidījis Kleitonu parādāmies. Vācu aitu suns lūkojās tieši tāpat. Suns izlikās vienlaikus atturīgs un piesardzīgs, pat inteliģents – tieši tā bieži izturējās Pantera, pirms Mūrs viņu palaida no saites. Kīts juta, ka vēderā viss sagriežas. Viņš tik tikko noturējās, lai ar rokām instinktīvi neaizsegtu dzimumorgānus.
Labu brīdi abi vīrieši vērās viens otrā. Kleitons jau sen bija atskārtis, ka formastērps iedzen bijību vairumā cilvēku. Ikviens, pat nevainīgi ļautiņi, likumsargu klātbūtnē kļuva nervozi, un Kīts nosprieda, ka arī šis puisis nav izņēmums.
Tieši šī iemesla dēļ Kītam patika šerifa palīga amats.
– Jūsu sunim ir pavadiņa? – Tā drīzāk bija pavēle, nevis jautājums.
– Jā, tā ir manā mugursomā.
Puisis runāja bez akcenta, “Džonija Kārsona angļu valodā”, kā teiktu viņa māte.
– Uzlieciet to.
– Jums nav iemesla uztraukties, viņš neizkustēsies no vietas, līdz es viņam to likšu darīt.
– Vienalga uzlieciet.
Svešinieks nolika mugursomu zemē un parakņājās tajā. Kleitons izstiepa kaklu cerībā pamanīt ko līdzīgu narkotikām vai ierocim. Pēc mirkļa pavadiņa bija piesprādzēta pie kaklasiksnas un svešinieks veltīja šerifa palīgam skatienu, it kā vaicājot: kas vēl?
– Ko jūs šeit darāt? – Kleitons jautāja.
– Dodos
