izzuduši skatienam, Kleitons atgriezās savā slēpnī un sāka meklēt fotoaparātu. Izčamdījis sūnas zem krūmiem, viņš iespēra pa priedes sakni, vairākas reizes atkāpās un atgriezās, lai pārliecinātos, vai meklē īstajā vietā. Pēdīgi uztraucies nometās ceļos. Fotoaparāts bija šerifa iecirkņa īpašums. Dodoties šajās īpašajās misijās, Kīts to mēdza aizņemties, un tas nozīmē tikai to, ka jautājumi birs kā no pārpilnības raga, ja tēvs uzzinās, ka tas pazudis. Un būs vēl ļaunāk, ja to atradīs un uzzinās, ka atmiņas karte ir pilna ar kailfoto. Tēvs bija dedzīgs protokola un pienākuma piekritējs. Bija aizritējušas vairākas minūtes. Kīts izdzirdēja, kā tālumā dobji ierūcas automašīnas dzinējs. Viņš nosprieda, ka koledžas skuķi brauc prom. Tikai uz īsu mirkli galvā pazibēja doma, ko gan meitenes domās, pamanījušas patruļmašīnu vēl stāvam. Bet viņu nomāca kaut kas cits.
Fotoaparāts bija pazudis.
Ne jau pazudis – tas bija aizgājis. Ir skaidrāks par skaidru, ka tas neaizgāja pats savām kājām. Tāpat ir skaidrs, ka meitenes to nevarēja uziet. Un tas nozīmē, ka Tai-bolts viņu apspēlējis. Tai-bolts. Apspēlējis. Viņu. Neticami. Viņam jau bija licies, ka puisis izturas pārāk dīvaini, pārāk es zinu, ko jūs darījāt pagājušajā vasarā.
Nu nē, viņš neizspruks ar veselu ādu. Tāds netīrs, noaudzis ķēms, kas sarunājas ar suni, nečakarēs Kītu Kleitonu.
Vismaz ne šajā dzīvē.
Kīts izspraucās cauri krūmājam uz ceļa prātodams, kā viņš panāks Loganu Tai-boltu un nedaudz viņu izčamdīs. Un tas būs tikai iesākumam. Tam sekos kas vairāk, tas ir pilnīgi skaidrs. Tas puisis ar viņu dzen velnu? Tā nu tas nenotiks. Vismaz ne šajā pilsētā. Un kas par to, ka viņam ir suns. Sunim tas nepatiks? Atā, atā, sunīt. Viss ir vienkārši. Vācu aitu suņi ir ieroči – tas tiks uztverts kā arguments jebkurā šīs valsts tiesā.
Tomēr visu pēc kārtas. Jāatrod Tibo. Jāatņem fotoaparāts.
Tad apsvērsim, kā rīkoties tālāk.
Tikai tuvojoties patruļmašīnai, Kīts Kleitons atskārta, ka tai ir pārdurtas abas pakaļējās riepas.
– Kā tu teici, kāds ir tavs vārds?
Dažas minūtes vēlāk Tibo pārliecās pāri džipa priekšējam sēdeklim un, cenšoties pārspēt dzinēja troksni, atbildēja:
– Logans Tibo.
Tad, pametis ar īkšķi pār plecu, viņš piebilda:
– Un tas ir Zevs.
Zevs sēdēja džipa aizmugurē, mēli izkāris, degunu saslējis pret vēju, bet džips traucās lielceļa virzienā.
– Skaists suns. Es esmu Eimija. Un tās ir Dženifera un Lorija.
Tibo palūkojās pār plecu.
– Sveikas!
– Sveiks!
Meitenes likās aizdomājušās. Nav jau nekāds brīnums, Tibo nodomāja, ņemot vērā, ko viņām nācās pārdzīvot.
– Liels paldies, ka paņēmāt mani līdzi.
– Nieks. Tu teici, ka dodies uz Hemptonu?
– Ja vien tas nav pārāk tālu.
– Tas ir tieši pa ceļam.
Nogriezies no meža ceļa un parūpējies par pāris lietiņām, Tibo iznāca ceļa malā brīdī, kad parādījās meiteņu džips. Viņš pacēla roku ar gaisā pavērstu īkšķi, priecīgs, ka līdzās ir Zevs, un meitenes piestāja.
Reizēm lietas iegrozās tieši tā, kā tām jābūt.
Viņš nolēma neteikt, ka visas trīs šorīt jau redzējis atbraucam, jo bija apmeties upmalā klints otrā pusē. Kad meitenes sāka izģērbties, viņš bija delikāti attālinājies. Viņaprāt, meiteņu rīcība bija ierindojama nekā slikta, nekā pretlikumīga kategorijā. Ja neskaita viņu, tuvākajā apkārtnē cita neviena nebija, turklāt viņš pat nedomāja slapstīties aiz klints un lūrēt uz plikajām meičām. Kas viņam par daļu, ja viņas vēlas izģērbties vai, piemēram, pārģērbties par vistām? Tas viņu galīgi neuztrauca līdz brīdim, kad pamanīja pa ceļu tuvojamies Hemptonas apgabala šerifa dienesta patruļmašīnu.
Logans caur vējstiklu kārtīgi nopētīja šerifa palīgu – kaut kas šī puiša sejas izteiksmē viņam nelikās tīkams. To bija grūti formulēt, tāpēc viņš nekavējoties devās mežā, izmeta loku un parādījās automašīnas tuvumā brīdī, kad Kleitons pārbaudīja fotokameras atmiņas karti. Klusiņām aizvēris patruļmašīnas durvis, šerifa palīgs lavījās uz klints pusi. Tibo zināja, ka šerifa palīgs, iespējams, devies apgaitā, tomēr viņš izturējās gluži kā Zevs, kad gaidīja gardo liellopa gaļas gabalu. Pārāk satraukts un ieinteresēts.
Tibo lika sunim palikt uz vietas, bet pats sekoja šerifa palīgam drošā attālumā, lai tas viņu nesadzirdētu. Pārējais notika spontāni. Viņš zināja, ka tieša konfrontācija nav vēlama, jo tad šerifa palīgs apgalvotu, ka vācis liecības. Likuma kalpa vārdam vienmēr ir lielāks spēks nekā svešinieka teiktajam. Spēku pielietot nevarēja, jo tas radītu vairāk problēmu nekā vajadzīgs, lai gan viņš labprāt būtu pārmācījis to puisi. Parādījās meitene – par laimi vai nelaimi, to redzēs vēlāk, Tibo nosprieda. Šerifa palīgs sanervozējās, un Tibo redzēja, kā fotoaparāts ielido krūmos. Kamēr likumsargs un meitene devās uz upmalu, Tibo izvilka fotoaparātu no krūmiem. Viņš mierīgi būtu varējis doties prom, tomēr nosprieda, ka tas puisis ir jāpārmāca. Ne jau kā īpaši, bet tā, lai meiteņu gods netiktu aizskarts. Tibo apņēmās samaitāt šerifa palīgam omu – viņš lavījās atpakaļ un pārdūra patruļmašīnai riepas.
– Ak, jā, – Tibo ierunājās, – atradu mežā jūsu fotokameru.
– Tā nav mana. Lorij, Džena, vai kāda no jums nav pazaudējusi fotoaparātu?
Abas noliedzoši purināja galvas.
– Lai nu kā, paturiet to, – Tibo sacīja, nolikdams fotoaparātu uz sēdekļa, – un paldies, ka paņēmāt mani līdzi. Man pašam ir savs fotoaparāts.
– Esi drošs? Tas varbūt maksā lielu naudu.
– Pilnīgi drošs.
– Paldies.
Tibo manīja, kā gaismēnas rotaļājas meitenes vaibstos, un nosprieda, ka viņa ir ļoti pievilcīga pilsētas meitene – skaisti veidotu seju, olīvkrāsas ādu un lāsumaini brūnām acīm.
Viņš spētu viņā lūkoties stundām ilgi.
– Hmm… vai šai nedēļas nogalei esi ko ieplānojis? – Eimija vaicāja. – Mēs dodamies uz pludmali.
– Paldies par piedāvājumu, bet nevaru.
– Lieku galvu ķīlā, ka tu dodies apciemot savu meiteni, vai ne?
– Kāpēc tu tā domā?
– Tā
