svētību. Viņš bija labs jūras kājnieks. Vjetnamas kara laikā apbalvots ar Bronzas krustu un divām Purpura sirdīm, dienējis Grenādā, Panamā, Bosnijā un piedalījies arī pirmajā Līča karā. Tēvs bija jūras kājnieks, kurš nekurnēja par biežu pārcelšanos, tāpēc Tibo lielāko bērnības un jaunības daļu bija pavadījis, pārceļoties no vienas vietas uz citu, dzīvojot kara bāzēs dažādās pasaules vietās. Okinavu Tibo zināmā mērā uzskatīja vairāk par mājām nekā Kolorādo. Lai arī viņa japāņu valodas prasme bija nedaudz ierūsējusi, Tibo sprieda, ka pietiktu ar nedēļu Tokijā, lai atkal tekoši runātu japāniski. Līdzīgi kā tēvs, Tibo domāja, ka arī viņš pensijā dosies pēc dienesta jūras kājniekos, tomēr viņš bija apņēmies dzīvot ilgāk, lai šo atpūtu izbaudītu. Tēvu pievārēja sirdslēkme divus gadus pēc tam, kad viņš bija iekāris skapī zilo formastērpu. Negaidīts un smags infarkts. Viņš šķūrēja sniegu no piebraucamā ceļa, bet pēc minūtes viņa vairs nebija. Tas notika pirms trīspadsmit gadiem. Tibo tolaik bija piecpadsmit gadus vecs.
Tā diena un tēva bēres viņam spilgti iespiedušās atmiņā. Pēc tam nāca dienests. Kā jau kareivja bērnam, visas atmiņas bija sajaukušās, jo bieži nācās pārcelties. Draugi pastāvīgi mainījās, drēbes ceļoja no skapja koferos, no koferiem skapjos, pārējā mantība tika regulāri šķirota, lai atbrīvotos no nevajadzīgām lietām, tāpēc nebija nekā tāda, kam viņš būtu pieķēries. Tā dzīvot reizēm ir grūti, bet tas bērnu veido stiprāku, lai gan vairums cilvēku to nespēj izprast. Šāda dzīve māca aiziet no cilvēkiem, jo viņu vietu drīz neizbēgami ieņems citi; māca, ka ikvienā vietā ir kaut kas labs un kaut kas slikts. Karavīru bērni ātrāk kļūst pieauguši.
Pat atmiņas par koledžā pavadītajiem gadiem bija visai miglainas, bet šim dzīves posmam bija sava īpaša kārtība. Mācības darba dienās, izklaides nedēļas nogalēs, saspringti noslēguma eksāmeni, draņķīgas kopmītnes maltītes, divas draudzenes; attiecības ar vienu no viņām turpinājās nedaudz ilgāk par gadu. Ikviens, kas mācījies koledžā, varētu stāstīt to pašu, turklāt koledžas dzīvei reti kad bija ilgstoša ietekme nākotnē. Galu galā nozīme ir tikai viņa izglītībai. Patiesībā Tibo šķita, ka viņa dzīve sākās tikai tad, kad viņš ieradās apmācību nometnē Perisailendā. Tikko viņš izlēca no autobusa, pie auss sāka kliegt seržants instruktors. Tikai šie seržanti spēj likt cilvēkam noticēt tam, ka tas, ko esi piedzīvojis, ko esi iemācījies pirms tam, nav nekas. Tu piederi viņiem, tas arī viss. Esi labs sportists? Piecdesmit reizes atspiesties no zemes, Čempiona kungs! Beidzi koledžu? Saliec šo ieroci, Einštein! Tēvs bija jūras kājnieks? Uzkop ķemertiņu, kā tavs vecais reiz darīja! Labi zināmas, ierastas klišejas. Skrien, soļo, sastingsti miera stājā, rāpo pa dubļiem, rāpies pāri sienai – nometnē nebija nekā tāda, ko Tibo nebūtu gaidījis.
Viņam bija jāatzīst, ka apmācības lielākoties bija iedarbīgas. Tās salauza cilvēkus, nospieda uz ceļiem un visbeidzot padarīja par jūras kājniekiem. Vismaz tā viņi apgalvoja. Tibo nesalūza. Viņš ļāva instruktoriem plosīties, nelēca acīs, klausīja pavēlēm un palika tāds, kāds bija. Un tomēr viņš kļuva par jūras kājnieku.
Pēc apmācībām viņš tika ieskaitīts pirmā bataljona piektajā jūras kājnieku vienībā Pendltonā. Sandjego bija viņam tīkama pilsēta – labs klimats, skaistas pludmales un vēl skaistākas sievietes. Bet viņam nebija lemts tur palikt ilgi. Divtūkstoš trešā gada janvārī, drīz pēc viņa divdesmit trešās dzimšanas dienas, viņu nosūtīja uz Kuveitu, lai piedalītos operācijā “Brīvību Irākai”. Dohas bāze, kas bija izvietota Kuveitas galvaspilsētas rūpniecības rajonā, tika izmantota jau kopš pirmā Līča kara laikiem un pārtapusi par pilsētu pilsētā. Tur bija gan sporta zāle, gan datorcentrs, gan karaspēka daļas veikals, gan ēstuves un vēl telšu pilsētiņa, kas pletās līdz pat apvāršņa līnijai. Gaidāmais iebrukums lika šai vietai gluži vai mutuļot. Jau no pirmajām dienām šeit valdīja īsts haoss. Viņa dienas aizritēja stundām ilgās sanāksmēs, mokošos vingrinājumos, uzbrukuma plānu slīpēšanā, kas nepārtraukti mainījās. Tibo vismaz simtiem reižu trenējās uzvilkt ķīmiskās aizsardzības tērpu. Šeit klīda arī nebeidzamas baumas. Vissliktākais, ko cilvēks varēja darīt, bija censties izprast, kuras no baumām ir patiesība. Ikvienam bija kāds paziņa, kuram savukārt bija paziņa, kurš bija dzirdējis “patieso stāstu”. Vienu dienu viņiem tika teikts, ka uzbrukums nenovēršami tuvojas, nākamajā paklīda runas, ka uzbrukums tiks atlikts. Viņi uzbruks no ziemeļiem un dienvidiem, tad tikai no dienvidiem, tad, iespējams, vispār neuzbruks. Klīda runas, ka ienaidniekam ir ķīmiskie ieroči un tie tiks likti lietā; nākamajā dienā jau runāja par to, ka ienaidnieks ķīmiju nelietos, jo baidās, ka Savienoto Valstu karaspēks atbildēs ar atomieročiem. Vieni melsa, ka Irākas Republikāņu gvarde sūtīs pāri robežai pašnāvniekus, citi – ka pašnāvnieku operācija notiks pie Bagdādes. Vēl citi apgalvoja, ka pašnāvnieki tiks sūtīti uz naftas atradnēm. Īsāk sakot, neviens neko nezināja, un tas tikai uzkurināja Kuveitā sapulcināto simt piecdesmit tūkstošu karavīru iztēli.
Kareivji lielākoties vēl ir bērni. Ļaudis to reizēm mēdz piemirst. Tie ir astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit gadus veci puiši – pusei no dienestā esošajiem pat nedrīkst pārdot alu. Viņi ir pārliecināti par sevi, labi apmācīti un alkst doties karā, tomēr nav iespējams ignorēt patiesību par to, kas viņus sagaida. Daļa šo jaunekļu ies bojā. Daži par to runāja atklāti, citi rakstīja vēstules ģimenēm un nodeva tās kapelānam. Visi bija satraukti. Bija kareivji, kuri nespēja aizmigt, citi to vien darīja kā gulēja. Dīvainā kārtā Tibo to visu vēroja it kā no malas. Laipni lūgti karā, viņš šķita dzirdam tēva balsi. Tas allaž ir SNVJ: situācija normāla, vispārējs juceklis.
Tibo nebija pilnībā imūns pret pieaugošo spriedzi, un, kā jau ikvienam, viņam bija nepieciešams izlādēties. To nedarīt vienkārši nebija iespējams. Viņš sāka spēlēt pokeru. To viņam iemācīja tēvs, viņš zināja, kā to spēlē… vai vismaz domāja, ka zina. Tibo ātri vien atskārta, ka citi to dara labāk par viņu. Pirmajās trīs nedēļās viņš bija paspēlējis gandrīz visu naudu, ko bija iekrājis kopš iestāšanās armijā. Viņš blefoja, kad vajadzēja izstāties, izstājās, kad vajadzēja turpināt spēli. Tā nebija liela nauda, turklāt, ja nebūtu to paspēlējis, viņam tāpat nebūtu, kur to tērēt, tomēr tas viņam samaitāja omu uz vairākam dienām. Tibo nepatika zaudēt.
Vienīgais pretlīdzeklis bija garie rīta skrējieni. Tibo devās skriet vēl pirms saules lēkta. Rīti šeit bija salti. Lai arī Tuvajos Austrumos bija pavadījis jau veselu mēnesi, viņu aizvien vēl pārsteidza tas, cik tuksnesis var būt auksts. Viņš skrēja, virs galvas pletās zvaigznēm nosētas debesis, bet elpa dzestrajā gaisā veidoja mazus tvaika mutulīšus.
Reiz, atgriežoties no skrējiena, viņš pa gabalu ieraudzīja savu telti un palēnināja gaitu. Tobrīd virs apvāršņa parādījās saules maliņa, pielejot neauglīgo klajumu ar zeltainu gaismu. Salicis rokas sānos, Tibo centās izlīdzināt elpu, un pēkšņi, ar acs kaktiņu pamanīja nespodri iemirdzamies smiltīs iemītu fotogrāfiju. Viņš apstājās, lai to paceltu. Fotogrāfija bija rūpīgi ielaminēta lētā plēvē, droši vien, lai pasargātu no mitruma. Viņš notrausa no tās smiltis, nospodrināja attēlu, un tā bija pirmā reize, kad Tibo viņu ieraudzīja.
Tā bija smaidoša gaišmate ar nebēdnīgām nefrīta krāsas acīm. Viņa bija tērpusies džinsos un T kreklā, kura priekšpusi rotāja uzraksts “Veiksmes talismans”. Viņai aiz muguras bija transparents “Hemptonas gadatirgus”. Sievietei līdzās stāvēja vācu aitu suns ar sirmu purnu. Pūlī aiz viņas pie biļešu stenda bija neskaidri saskatāmi divi jauni vīrieši T kreklos, kurus rotāja kāds logotips. Tālumā debesīs stiepās trīs mūžzaļi koki – piramidāli,
