dīvaini atvieglots. Bija apgrūtinoši tēlot parastu puisi.
Devies prom no Kolorādo pirms pieciem mēnešiem, viņš labprātīgi nebija pavadījis ar kādu kopā vairāk par dažām stundām. Vienīgais izņēmums bija kāds pavecs piensaimnieks uz dienvidiem no Litlrokas, kurš ļāva viņam pārgulēt augšstāva tukšajā guļamistabā pēc vakariņām, kuru laikā vecais vīrs bija vārdos tikpat skops, cik Tibo. Logans novērtēja to, ka vecais fermeris nejuta nekādu vajadzību viņu iztaujāt par tik neparastu izturēšanos. Nekādu jautājumu, nekādas ziņkārības, nekādu divdomīgu mājienu. Viņš vienkārši saprata, ka Tibo nevēlas runāt. Pateicībā par sapratni Tibo pie vecā vīra pavadīja vairākas dienas, palīdzēja salabot šķūņa jumtu, tad ar pilnu mugursomu plecos atkal devās ceļā, un Zevs viņam sekoja.
Brauciens meiteņu automašīnā bija izņēmums, pārējo ceļu viņš bija paveicis kājām. Kopš tās dienas marta vidū, kad Tibo bija atstājis dzīvokļa atslēgas pārvaldnieka kantorī, viņš bija novalkājis astoņus apavu pārus, garajos pārgājienos starp pilsētām bija pārticis no enerģijas batoniņiem un ūdens, bet reiz Tenesī pēc gandrīz trīs dienu badošanās bija notiesājis piecas pamatīgas pankūku kaudzes. Kopā ar Zevu viņš bija piedzīvojis gan puteņus, gan krusu, viņi bija gājuši gan lietū, gan saulē, tik svelmainā, ka uz rokām parādījās apdeguma čūlas. Netālu no Tulsas Oklahomas pavalstī viņš pie apvāršņa bija manījis virpuļviesuli, divas reizes viņam gandrīz iespēra zibens. Tibo bija devies pa neskaitāmiem apkārtceļiem, turoties tālāk no lielajām šosejām, paildzinot ceļojumu reizēm tikai iegribas pēc. Parasti viņš gāja tik ilgi, līdz piekusa, un uz vakarpusi sāka lūkoties pēc vietas naktsguļai, kur viņš un Zevs varētu justies netraucēti. Vēl pirms rītausmas viņš jau atkal devās tālāk. Līdz šim neviens viņam nebija sagādājis rūpes.
Tibo bija aplēsis, ka viņš noiet vidēji divdesmit jūdzes dienā, tomēr neuzskaitīja ne ceļā pavadīto laiku, ne pieveikto attālumu. Tad tas nebūtu ceļojums. Iespējams, bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no atmiņām par pasauli, kuru viņš pametis; tas, viņaprāt, bija dzejiski. Citi, iespējams, domāja, ka viņš ceļo ceļošanas pēc. Ne vieniem, ne otriem nebija taisnība. Viņam patika staigāt, un bija kāda vieta, kur viņam jānokļūst. Tik vienkārši. Viņam patika iet, kad to gribējās, tempā, kāds viņam patika, uz vietu, kur vēlējās nokļūt. Pēc četriem jūras kājniekos pavadītiem gadiem viņš spēja novērtēt šādas brīvības šarmu.
Māte par viņu uztraucās, bet tā jau dara visas mātes. Vismaz viņa māte. Tibo zvanīja mātei ik pārdienas, lai paziņotu, ka viņam nekas nekaiš, bet, nolicis klausuli, ikreiz pārmeta sev, ka nav bijis godīgs pret viņu. Pēdējos piecus savas dzīves gadus viņš lielākoties pavadījis prom no mājām. Pirms katras no trim misijām Irākā viņam nācās noklausīties mammas pamācības un atgādinājumus nedarīt neko pārgalvīgu. Muļķības viņš nedarīja, tomēr vairākas reizes tik tikko izspruka ar veselu ādu. Lai gan viņš nekad par to mātei nestāstīja, viņa uzzināja no laikrakstiem. “Un tagad vēl tas,” naktī pirms viņa aiziešanas mamma bija gaudusies. “Tā man šķiet pavisam neprātīga doma.”
Var jau būt, ka viņai taisnība. Varbūt tomēr nē. Viņš to vēl nezina.
– Zev, par ko tu domā?
Izdzirdējis savu vārdu, suns palūkojās uz saimnieku un pienāca klāt.
– Jā, zinu. Tu esi izsalcis. Vai tas ir kas jauns?
Tibo piestāja panīkuša piepilsētas moteļa stāvvietā, izvilka no somas bļodiņu un atlikušo suņu barību. Kad Zevs ķērās pie maltītes, Tibo sāka pētīt mazpilsētas ainavu.
Hemptona nebija no tām sliktākajām vietām, kādas viņš bija redzējis, ne tuvu ne sliktākā, tomēr ne arī pati labākā. Tā atradās Sautriveras krastos apmēram trīsdesmit piecu jūdžu attālumā no Vilmingtonas un okeāna. Pirmajā acu uzmetienā tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem citu dižmanīgu, lepnu par savu vēsturi un pašpietiekamu zilo apkaklīšu komūnu, ar kurām bija nosēta valsts dienvidu daļa. Šļauganajos vados nokarājās pārītis luksoforu, kas brīdi pa brīdim pārtrauca satiksmes plūsmu tilta virzienā, kurš šķērsoja upi. Galvenās ielas pretējā pusē pusjūdzes garumā stiepās zemu, kopā saspiedušos ķieģeļu ēku rinda, kuru izkārtnes un skatlogi piedāvāja iespēju paēst, padzerties vai iegādāties mājsaimniecībā noderīgas preces. Šur un tur auga pa kādai vecai magnolijai, virs kuru varenajām saknēm ietves asfalts šķita uztūcis. Tālumā Tibo pamanīja vecmodīgu bārddziņa izkārtni, bet iestādījuma durvju priekšā bārddziņa krēslā bija iesēdināta veca vīra lelle. Tibo pasmaidīja. Tas šķita dīvaini, kā piecdesmito gadu fantāzija.
Rūpīgāk papētījis apkārtni, viņš atskārta, ka pirmais iespaids bijis maldinošs. Tibo īsti nezināja, vai pie vainas ir ūdens tuvums vai kas cits, bet jumtu konstrukcijās bija iemetusies trupe un ķieģeļu sienas pamatu tuvumā bija izdrupušas. Pāris pēdu augstumā virs pamatu līnijas ēku sienām bija pabalējis tumsnējs ēnojums, kas liecināja, ka pagātnē šo vietu piemeklējuši pamatīgi plūdi. Neviens no veikaliņiem nebija slēgts, tomēr automašīnu trūkums pie tiem vedināja domāt, cik ilgi vēl tie noturēsies. Mazpilsētu veikaliņiem bija lemts dinozauru liktenis. Ja šī pilsētiņa līdzinājās daudzām citām, kuras sava ceļojuma laikā viņš bija iepazinis, tad noteikti arī šeit ap “Wal-Mart” vai “Piggly Wiggly” lielveikalu ir attīstījies kāds jauns tirdzniecības kvartāls, bet tas nozīmē tikai to, ka šai pilsētiņas daļai ir pienācis gals.
Un tomēr dīvaini būt šeit. Viņš vairs nevarēja pateikt, kādu bija iztēlojies Hemptonu – katrā ziņā ne šādu.
Vai nav vienalga? Kamēr Zevs mielojās, Tibo prātoja, cik ilgs laiks paies, līdz izdosies atrast meklēto. Sievieti no fotogrāfijas. Sievieti, kuru viņš meklē.
Tibo noteikti viņu sameklēs. Viņš par to bija pārliecināts.
Pacēlis mugursomu, viņš apvaicājās:
– Vai esi gatavs doties tālāk?
Zevs nodūra galvu.
– Sameklēsim kādu istabiņu. Man jāpaēd un jānomazgājas. Arī tev vanna par ļaunu nenāktu.
Tibo bija nogājis vairākus soļus, kad atskārta, ka suns nav izkustējies no vietas. Viņš atskatījās.
– Neskaties uz mani tā. Tev noteikti jānomazgājas. Tu slikti od.
Zevs joprojām nekustējās.
– Labi, dari, kā zini, bet es eju.
Zinot, ka Zevs sekos, Tibo devās uz moteļa pārvaldnieka biroju, lai noīrētu istabiņu. Galu galā Zevs vienmēr viņam sekoja.
Līdz dienai, kad viņš atrada fotogrāfiju, Tibo dzīve ritēja tieši tā, kā viņš bija ieplānojis. Viņam allaž bija kāds plāns. Viņš vēlējās skolā labi mācīties, un tā arī bija; gribēja nodarboties ar dažādiem sporta veidiem, un tā arī notika. Gribēja apgūt klavierspēli un spēlēt vijoli – lūdzu! Viņš to apguva pat tiktāl, ka spēja pats komponēt. Pēc Kolorādo universitātes koledžas beigšanas viņš bija ieplānojis pieteikties jūras kājniekos. Vervētājs bija sajūsmā par to, ka virsnieku skolas vietā puisis izvēlējies šādu dienestu. Šokēts, bet sajūsmā. Vairums absolventu nealka kļūt par parastiem kareivjiem, bet Tibo vēlējās tieši to.
Pret
