nedēļa, desmit dienas. Fotogrāfija joprojām atradās pie ziņojumu dēļa. Tas bija laiks, kad viņa vads katru dienu neskaitāmas stundas pavadīja treniņos, tāpēc brīvajā laikā puiši nopietni pievērsās pokeram. Dažs labs vīrs bija zaudējis tūkstošus; klīda runas, par kādu jaunāko kaprāli, kurš palaidis vējā gandrīz desmit tūkstošus dolāru. Tibo, kurš nebija kārtīm pieskāries kopš pazemojuma jau pirmajā reizē, brīvo laiku īsināja pārdomās par plānoto uzbrukumu un prātoja, kā rīkosies, ja uz viņu šaus. Trīs dienas pirms operācijas sākuma viņš aizklīda līdz datorcentram un pamanīja, ka fotogrāfija vēl ir turpat. Līdz pat šai dienai viņš īsti nesaprata, kāpēc atkal paņēma fotogrāfiju un ielika to kabatā.
Viņa labākais draugs nodaļā Viktors – abi bija kopā jau kopš apmācību nometnes laikiem –, par spīti Tibo noliedzošajai attieksmei, tovakar pielauza viņu pievienoties pokera spēlētājiem. Tā kā naudas viņam bija maz, Tibo spēli uzsāka visai apdomīgi un nosprieda, ka nenoturēsies ilgāk par pusstundu. Pirmās trīs partijas viņš zaudēja, ceturtajā viņam jau bija iela, bet sestajā – Full House. Veiksmīgo kāršu birums turpinājās, veidojot flašus, ielas un fulhausus, un vakars vēl bija tikai pusē, kad Tibo jau bija atspēlējis iepriekš zaudēto summu. Spēlētājus, kuri spēli bija uzsākuši kopā ar Tibo, jau bija nomainījuši citi. Tibo turpināja spēlēt. Veiksme nenovērsās, un līdz rītausmai viņš bija vinnējis vairāk, nekā nopelnījis sešu mēnešu dienesta laikā.
Tikai tad, kad kopā ar Viktoru viņi atstāja spēles galdu, Tibo atskārta, ka visu šo laiku kabatā bijusi atrastā fotogrāfija. Kad abi bija atgriezušies teltī, Tibo parādīja fotogrāfiju draugam un mudināja pievērst uzmanību vārdiem, kas rotāja sievietes krekliņu. Viktors, kura vecāki bija nelegāli imigranti un dzīvoja netālu no Beikersfīldas Kalifornijā, bija ne tikai ļoti reliģiozs cilvēks, bet arī ticēja zīmēm. Pērkona negaiss, ceļa sazarojumi un melni kaķi bija viņa favorīti. Pirms došanās uz nosūtījuma vietu Viktors viņam stāstīja par tēvoci, kuram it kā bija ļauna acs: “Ja viņš uz kādu īpaši paskatās, nāve ir tikai laika jautājums.” Viktora stāstījums bija tik pārliecinošs, ka Tibo jutās kā desmit gadus vecs puišelis un aizrautīgi klausījās, kā draugs, iespiedis pazodē kabatas lukturīti, stāsta brīnumu lietas. Tobrīd viņš neko neteica. Katram jau ir savas dīvainības. Puisis tic zīmēm? Lai jau tic. Daudz svarīgāks bija fakts, ka Viktors bija izcils šāvējs, norīkots misijā kā snaiperis, un Tibo bija gatavs uzticēt viņam savu dzīvību.
Viktors aplūkoja fotogrāfiju, tad atdeva to Tibo.
– Tu stāstīji, ka atradi to rītausmā?
– Jā.
– Rītausmai piemīt spēks.
– Tā tu man sacīji.
– Tā ir zīme, – Viktors turpināja. – Tas ir tavs talismans.
Redzi, kāds krekliņš viņai mugurā?
– Tā ir tikai šī vakara veiksme.
– Ne tikai šī vakara. Tu atradi šo fotogrāfiju, jo tev bija lemts to atrast. Neviens to nepaņēma, jo tā bija lemts. Tu šodien to paņēmi ne bez iemesla. Šī fotogrāfija gaidīja tevi.
Tibo gribēja ieminēties par puisi, kas to, iespējams, pazaudējis un pārdzīvo, tomēr nolēma turēt mēli aiz zobiem. Viņš atlaidās guļvietā un aizlika rokas aiz galvas.
Viktors darīja to pašu.
– Man prieks par tevi. Kopš šīs dienas veiksme būs tava pavadone, – viņš piebilda.
– Es ceru.
– Bet tu nedrīksti fotogrāfiju pazaudēt.
– Nē?
– Ja tā notiks, tevi piemeklēs tikai neveiksmes.
– Kā tas jāsaprot?
– Tas nozīmē, ka tevi vajās nelaimes. Bet karā neviens nevēlas būt neveiksminieks.
Moteļa istabiņa bija tikpat atbaidoša, cik pats iestādījums no ārpuses. Sienas klāja koka paneļi, gaismekļi pie griestiem bija nostiprināti ar ķēdi, grīdu klāja nodilis tepiķis, televizors bija pieskrūvēts pie plaukta. Likās, ka remontu tā piedzīvojusi ap tūkstoš deviņsimt septiņdesmit piekto gadu un kopš tā laika nekas nav mainījies. Tibo tā atgādināja vietas, kurās viņi apmetās valsts dienvidaustrumu daļā, ģimenes atvaļinājuma laikā, kad viņš vēl bija bērns. Viņi mēdza pārnakšņot moteļos lielceļu malās, ja vien tēvs uzskatīja, ka istabiņa ir pietiekami uzkopta. Mamma gan reizēm viņam nepiekrita, bet ko gan viņa varēja iebilst? Galu galā ne jau visās ceļmalās ir pa Four Seasons viesnīcai. Pat ja tādas tur būtu, tajās nakšņot viņi nevarētu atļauties.
Ienācis istabiņā, Tibo rīkojās tieši tāpat kā savulaik tēvs: pacēla gultas pārklāju, lai pārbaudītu, vai palagi ir tīri, palūkojās, vai uz dušas aizkariņa nav pelējuma, ieskatījās izlietnē, vai tajā nav matu. Numuriņš bija tīrāks, nekā Tibo bija iztēlojies – ne rūsas nosēdumu, ne piloša krāna, ne cigarešu izdedzinātu caurumu. Turklāt vēl arī lēts. Tibo bija apmaksājis numuriņu skaidrā naudā un nedēļu uz priekšu, administrators viņam neko nejautāja, turklāt nebija jāpiemaksā par suni. Labs darījums. Lieliski! Tibo nebija ne kredītkartes, ne debetkartes, ne maksājumu kartes, ne reģistrētas pasta adreses, ne mobilā telefona. Gandrīz viss, kas viņam piederēja, atradās mugursomā. Toties bija bankas konts, no kura viņš varēja izņemt naudu, ja radās nepieciešamība. Konts bija reģistrēts uz uzņēmumu, nevis uz viņa vārda. Viņš nebija bagāts. Viņš pat nepiederēja vidusslānim. Uzņēmums nedarbojās. Tibo patika privātums.
Viņš ieveda suni vannas istabā, izmazgāja ar šampūnu, ko izņēma no mugursomas. Pēc tam pats nomazgājās dušā un uzvilka pēdējo tīro drēbju kārtu. Apsēdies gultā, viņš izšķirstīja telefonu grāmatu, it kā ko meklējot. Viņam neveicās. Nospriedis, ka izmazgās netīrās drēbes tad, kad būs laiks, viņš devās uz mazo ēstuvi, ko bija pamanījis ielas malā.
Zevu ēstuvē neielaida, bet tas Tibo nepārsteidza. Suns apgūlās uz ietves pie ārdurvīm un aizmiga. Tibo notiesāja sierburgeru un fritētus kartupelīšus, pa virsu uzdzēra piena kokteili ar šokolādi un pasūtīja sierburgeru līdzņemšanai – Zevam. Izgājis no ēstuves, viņš nolūkojās kā Zevs mazāk nekā divdesmit sekundēs aprij cienastu. Suns ielūkojās saimniekam acīs.
– Man prieks, ka tev garšoja. Ejam.
Nopircis pārtikas veikaliņā karti, Tibo apsēdās uz soliņa pilsētas laukumā – vienā no tiem vecmodīgajiem parkiem, ko ieskauj bodītēm nosētas ielas, kuru apēno lieli koki, kur ir bērnu rotaļlaukums, milzum daudz ziedu un maz ļaužu. Tobrīd parkā bija dažas mammas, kuras bariņā vēroja, kā bērni šļūc no slīdkalniņa un šūpojas šūpolēs. Nopētījis sievietes un pārliecinājies, ka starp tām nav meklētās, viņš novērsās un atlocīja karti. Sievietes nedrīkst ilgi pētīt. Mazu bērnu māmiņas allaž satraucas, ja tuvumā ir vientuļš svešinieks, kurš nav iesaistīts lietderīgā darbā. Par to viņas nevar nosodīt. Pasaule ir pilna izvirtuļu.
Tibo pētīja karti, izvēlējās orientierus un plānoja, ko darīt tālāk. Viņš neloloja cerības, ka tas būs viegli. Galu galā informācija, kas bija viņa
