tikšanās reizes viņš ir pamatīgi paaudzies.
– Gandrīz collu, – Beta atbildēja un nodomāja: cik jauki, ka Melodija to ievērojusi. Bens allaž bijis mazāks nekā citi vienaudži – bērns, kuru klases fotogrāfijās sēdināja pirmās rindas kreisajā malā, gandrīz galvas tiesu īsāks nekā blakussēdētājs. Savukārt Melodijas dēls Zaks kā jau garākais zēns klasē vienmēr stāvēja pēdējās rindas labajā malā.
– Dzirdēju, ka Bens rudenī vairs nespēlēs futbolu, – Melodija ieminējās.
– Viņš grib pamēģināt ko citu.
– Ko?
– Grib iemācīties spēlēt vijoli. Mācīsies pie Heistingsas kundzes.
– Vai tad viņa vēl kādu māca? Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!
– Toties viņai ir pacietība strādāt ar iesācējiem. Vismaz tā viņa man apgalvoja. Turklāt Benam viņa ļoti patīk. Un tas ir galvenais.
– Laba izvēle, – Melodija sacīja. – Esmu pārliecināta, ka viņš lieliski spēlēs vijoli. Zaks gan būs apbēdināts.
– Viņi tāpat nespēlētu vienā komandā. Zaks taču spēlēs izlasē, vai tad ne?
– Ja viņam paveiksies.
– Paveiksies.
Zakam noteikti veiksies. Daba viņam devusi pārliecību par sevi un cīņassparu. Viņš bija no tiem bērniem, kas ātri mācās un apsteidz pārējos – mazāk apdāvinātos komandas biedrus. Tādus kā Bens. Pat šobrīd, skraidelējot pagalmā ar ūdenspistoli rokās, Bens netika draugam līdzi. Lai arī jauks un labestīgs, Bens bija slikts sportists, un tas bezgalīgi sarūgtināja Betas bijušo vīru. Pagājušajā gadā bijušais skābu seju vēroja spēli no laukuma malas, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Bens vairs nevēlējās spēlēt futbolu.
– Vai Deivids atkal būs trenera palīgs?
Deivids bija Melodijas vīrs un viens no diviem bērnu ārstiem pilsētā.
– Viņš vēl nav izlēmis. Kopš Hoskina aizbraukšanas ir ļoti daudz izsaukumu. Tas viņam nepatīk, bet ko lai dara? Ir grūti atrast ārstu, kurš vēlētos te strādāt. Ne visi grib strādāt mazpilsētā, jo īpaši, ja tuvākā slimnīca ir Vilmingtonā, četrdesmit piecu minūšu brauciena attālumā. Tas nozīmē, ka darba dienas ievilksies. Viņš reti pārrodas mājās pirms astoņiem. Reizēm pat vēlāk.
Melodijas balsī ieskanējās raižpilna nots. Beta noprata, ka draudzene aizvien uztraucas par Deivida sānsoli, kurā viņš atzinās pērnziem. Beta par to zināja pietiekami daudz, lai izteiktos. Izdzirdējusi baumas, viņa nosprieda, ka ar draudzeni par to runās tikai tad, ja Melodija pati to vēlēsies. Un ja nu ne? Arī labi. Tur viņai savs deguns nav jābāž.
– Un kā pašai? Vai ar kādu satiecies?
Beta saviebās.
– Nē, kopš Ādama man neviens cits nav bijis.
– Kas toreiz notika?
– Nav ne jausmas.
Melodija nošūpoja galvu.
– Nevaru apgalvot, ka apskaužu tevi. Randiņi man nekad nav patikuši.
– Jā, bet tev tas padevās. Es gan esmu nejēga.
– Tu pārspīlē.
– Nemaz. Bet ne jau tas ir galvenais. Neesmu pārliecināta, ka man tam pietiktu spēka. Nu, tu jau zini – seksīgas biksītes, kāju epilācija, flirts, izlikšanās, ka tev patīk viņa draugi. Tas ir par daudz no manis prasīts.
Melodija sarauca degunu.
– Tu neskuj kājas?
– Saprotams, ka es skuju kājas, – Beta atbildēja. – Gandrīz vienmēr, – viņa piemetināja, – bet saproti mani pareizi – randiņi: tas ir grūti. Vismaz manā vecumā.
– Nu beidz! Tev vēl nav trīsdesmit, un tu jau izstājies no spēles.
Beta to bija dzirdējusi neskaitāmas reizes. Tomēr viņa nebūt nebija imūna pret to, ka vīrieši, pat precētie, bieži vien atskatījās, kad viņa pagāja tiem garām. Trīs skolā nostrādāto gadu laikā bija tikai viena vecāku sapulce, kuru bija apmeklējis kāda bērna tēvs. Pārējās apmeklēja tikai mātes. Viņa atminējās, ka reiz par to bija ieminējusies Nenai, kura tikai noteica:
– Viņas negrib, lai vīriņi satiek tevi, jo tu esi tik pievilcīga kā saulē nobriedis ķirsītis.
Nenai bija savs īpašs skatījums uz lietām.
– Tu aizmirsti, kur mēs dzīvojam, – Beta iebilda. – Šeit nav daudz brīvu mana vecuma vīriešu. Un ja arī tā, noteikti ir kāds iemesls, kāpēc viņi vēl ir brīvi.
– Nav tiesa.
– Tā varbūt ir lielpilsētā, bet ne šeit. Šādā mazpilsētā? Tici man. Es šeit esmu pavadījusi visu dzīvi, pat koledžas laikos es dzīvoju mājās. Mani reti aicināja uz randiņiem, un, ja nu tomēr, tad uz diviem vai trim, un tad viss, tie puiši vairs nezvanīja. Un nevaicā man, kāpēc, – Beta filozofiski noplivināja gaisā roku. – Bet tas ir sīkums. Man ir Bens un Nena.
Es neesmu viena, man ir ducis kaķu.
– Tev ir suņi.
– Tie nav mani. Tie ir citu cilvēku suņi. Tā ir milzīga atšķirība.
– Kā tad, – Melodija iespurdzās, – milzīga atšķirība.
Pagalma dziļumā Bens ar ūdenspistoli rokās vilkās bērnu grupiņas astē, visiem spēkiem cenšoties turēties līdzi. Piepeši zēns paslīdēja un nokrita. Brilles iekrita zālē. Beta zināja, ka nav jāceļas un jāiet lūkoties, vai ar zēnu viss ir kārtībā. Pēdējoreiz, kad viņa tā bija rīkojusies, dēls neslēpa aizvainojumu. Sataustījis zālē brilles, viņš uzlika tās uz deguna, pielēca kājās un atkal metās barā.
– Viņi tik ātri izaug, vai ne? – Melodijas balss pārrāva Betas domu pavedienu. – Zinu, ka tas izklausās banāli, bet tā ir. Atceros, ka mana mamma tā teica, bet es domāju, ka viņa vispār nesaprot, ko pati runā. Es nespēju vien sagaidīt, kad Zaks nedaudz paaugsies. Tas, saprotams, bija tad, kad viņu mocīja vēdergraizes un es veselu mēnesi gulēju vien pāris stundu naktī. Un pēkšņi viņš jau ir beidzis sākumskolu.
– Vēl jau nav beidzis. Vēl priekšā vesels gads.
– Zinu, bet vienalga mani tas satrauc.
– Kāpēc?
– Zini… tas ir grūts vecums. Bērni sāk iepazīt pieaugušo pasauli, bet viņiem vēl nav tā brieduma, lai tiktu ar to galā. Un vēl visi tie vilinājumi, neieklausīšanās vecāku viedoklī, pusaudžu straujās garastāvokļa maiņas. Nebūšu pirmā, kas teiks, ka to nevēlas. Tu esi
