zirdziņš. Varbūt mazliet par daudz uzsvērti. Cik zinu, viņam patīk pašam izvēlēties savus klientus. Acīmredzot viņš izbauda savu iedomāto izredzētību. Man viņa kritēriji liekas mazliet aizdomīgi.
– Nespēju noticēt, ka viņš gatavo kurpes Violetai de Fremonai, – Ženevjēva noteica. – Un man ne.
Zakarijs un grāfiene de Fremona bija sākuši dejot. Viņš turēja Violetu cieši piekļautu sev klāt, stingri uzlicis plaukstu viņai uz muguras.
– Esmu dzirdējusi, ka viņš guļ ar Violetu, – sacīja Lulū. Ženevjēva novaidējās. – Kā gan vīrietim, kurš ir pagatavojis šīs fantastiskās kurpes, var būt tik briesmīga gaume attiecībā uz sievietēm?
– Esi kļuvusi greizsirdīga, chérie?
– Man ir vajadzīgs kāds pāris. Vienkārši vajadzīgs.
Lulū paraustīja plecus. – Nu, pieej klāt un pasaki viņam. Dažreiz meitenei nākas norīt lepnumu un runāt atklāti. Tas gan var būt nogurdinoši.
Taču Ženevjēva purināja galvu. – Viņš nav mani izvēlējies. Un arī nekad neizvēlēsies. Šovakar pa ceļam uz šejieni es noturēju viņu par apkalpotāju. Atdevu viņam savu kažoku un palūdzu Robertam pasniegt viņam dzeramnaudu.
2
– Tev jāaizved mani prom no šejienes. – Tā Ženevjēva teica brīdī, kad Roberts nometās uz viena ceļgala viņas ģimenes mājas viesistabā Safolkā. Viņas elpa kļuva straujāka, krūtis sāka cilāties, zilās acis satraukumā satumsa. – Tev jāaizved mani prom no šejienes, lai vairs nekad nevestu atpakaļ.
Viņu gandarīja Ženevjēvas aizrautība. Daži to sauktu par kaislību. Tomēr izmisuma pakāpe bija satraucoša un neizskaidrojama. Vai gan dzīve angļu muižnieku mājā varēja būt tik briesmīga? Protams, māja bija mazliet drēgna un caurvēju izpūsta, taču tajā pašā laikā arī iespaidīga. Ženevjēvas tēvs, vikonts Tiksteds, bija vecs, īgns sakārnis, taču visai draudzīgs. Viņš bija piesarcis, izdzirdot par saderināšanos, atrāvis vaļā viskija pudeli un uzpliķējis Robertam pa muguru, saukdams viņu par “manu zēnu” un tik plati smaidīdams, ka Roberts gandrīz vai spēja saskatīt asinsvadus izspiežamies viņam zem ādas, kamēr lēdija Tiksteda bija smaidījusi caur asarām un noskūpstījusi viņu uz vaiga ar plānām, drebošām lūpām. Kas viņos varēja būt tik briesmīgs? Viņaprāt, tie abi pagaidām bija izrādījuši tikai labvēlību. Kaut nu tētiņš būtu nodzīvojis pietiekoši ilgi, lai redzētu, kā viņa Bostonas puika ieprecas angļu aristokrātijā!
Un te nu bija Ženevjēva, kura žņaudzīja viņa rokas tik spēcīgi, ka tas, godīgi sakot, raisīja izbrīnu. – Es nomiršu, ja man nāksies te palikt vēl kaut mēnesi, Robert. Es gribu dzīvot Parīzē un rakstīt dzeju, un atrasties starp rakstniekiem un māksliniekiem, un dizaineriem. Mēs abi varētu kļūt par bohēmiešiem.
Robertam nebija īpašu iebildumu pret Parīzes valdzinājumu. Pirmkārt, tā bija lēta. Pēckara franks bija praktiski bezvērtīgs salīdzinājumā ar dolāru, un līdz ar to pilsēta bija pilna ar amerikāņiem. Mājas ārpus mājām. Turklāt viņam patika vecā Eiropa. Viņš bija ieradies kontinentā tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitajā gadā, kad bija vadījis sanitāro automašīnu pie Itālijas frontes līnijas Austrijas uzbrukuma laikā pie Pjaves, un pirmoreiz iemīlējies angļu medmāsā, vārdā Agnese, kurai bija eņģeļa seja un ap kuru vēdīja vieglu, izsmalcinātu skumju ēna. Skumjas saistījās ar līgavaini, kurš kaujā bija pazudis bez vēsts. Roberts izvirzīja sev mērķi uzmundrināt meiteni un pierādīt, ka iespējama arī dzīve pēc Edvarda. Pamazām Agneses vaigos atgriezās sārtums, un viņas smiekli skanēja jau daudz brīvāk. Viņš bija apņēmies pēc kara beigām viņu bildināt. Taču vēl pirms tam viņa saņēma telegrammu. Edvards bija dzīvs. Viņš bija pavadījis gada lielāko daļu Vācijas ieslodzīto nometnē un tagad bija atbrīvots. Viņš pavēstīja, ka “nav savā labākajā formā”, tomēr bija gatavs “atsākt no tās pašas vietas, kur mēs palikām, dārgā”.
Agnese tik tikko spēja izrunāt vārdus. Kad Roberts jautāja, ko viņa grasās darīt, viņa tikai nokāra galvu un ļāva asarām ritēt pār vaigiem. Tikai vēlāk, kad bija jau krietni par vēlu, Roberts iedomājās, vai viņa patiesībā nav gaidījusi, lai viņš kaut ko teiktu… kaut ko darītu. Atzītos mīlestībā reizi par visām reizēm un pārliecinātu viņu, ka jā, dzīve ir iespējama arī pēc Edvarda. Skaidrs, ka Roberts to nedarīja. Viņa godaprāts un pienākuma apziņa to nepieļāva. Un tā bija pēdējā reize, kad viņš redzēja Agnesi.
Patiešām, visprātīgākā rīcība šajā situācijā būtu taisnā ceļā doties atpakaļ uz Bostonu. Taču kaut kas lika Robertam palikt Eiropā, ceļot, apskatīt, klejot no valsts uz valsti kā melanholiskam domātājam. Kāds instinkts lika viņam noticēt, ka tad, ja viņam ir lemts vēlreiz atrast tādu mīlestību, tas notiks šeit, kara drupās, kādā no šīm savādajām vecajām valstīm. Pamazām, turpinot ceļot un lasīt, un gremdēties apcerēs, Robertu sāka mocīt doma, ka viņš neviļus ir izturējies absolūti negodprātīgi pret Agnesi – ka viņam vajadzēja uzņemties atbildību par meiteni, nevis par šo nepazīstamo Edvardu. Ka viņš to pametis visnekrietnākajā kārtā tieši tajā brīdī, kad viņš tai bijis visvairāk vajadzīgs. Roberts sev nosolījās vairs nekad nepieļaut tādu kļūdu, tas nu bija skaidrs. Nākamajā reizē, kad viņš iemīlēsies, nebūs nekādas vilcināšanās, nekādas gaidīšanas. Viņš izmantos izdevību un parūpēsies par savu laimi. Ar šo jauno apņēmību un labākā noskaņojumā viņš aizkuģoja uz Angliju, kur tika iepazīstināts ar vikontu Tikstedu un kādu vakaru uzaicināts uz vakariņām viņa mājā Safolkas pelēcīgajos tīreļos.
Un tur viņa bija.
Atskatoties atpakaļ, Roberts iedomājās, ka pat šajā pašā pirmajā vakarā, skatoties, kā divdesmitgadīgā meitene pieklājīgi smaida un klusējot akurāti ēd cepto fazānu, viņš bija spējis saskatīt īsto Ženevjēvu aiz liekuļoti kautrīgās ārienes. Viņam ciemojoties atkal un atkal trīs mēnešus ilgajā aplidošanas laikā, viņa paša jūtas uzplauka strauji. Meitenei nebija nekā kopīga ar trauslo, nenoteikto Agnesi. Šī skaistā meitene ar visām sev piemītošajām kaislībām un straujo dabu – godājamā Ženevjēva Semjuela, kā viņa tolaik saucās, – nu, tā bija viņa īstā meitene. Uz mūžu. Viņš bija gatavs tai dot jebko, ko vien viņa vēlēsies, ja vien Ženevjēva piekritīs kļūt par viņa sievu.
– Man jābūt brīvai, – viņa sacīja tajā zīmīgajā dienā viesistabā un sažņaudza viņa plaukstas tik cieši, ka Robertam likās – viņa tās salauzīs. – Es nekad nespēšu būt brīva šeit. – Un tad viņa tam pavēstīja savu stāstu. Saraustītu, satraucošu stāstu par zirgu, kas viņai piederējis bērnībā. – Es jāju stundām ilgi neskaitāmas jūdzes, – viņa sacīja. – Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik brīva. – Kādu dienu, viņa sacīja, atskanējis šāviens. Iespējams, malu mednieks. Zirgs sabijies un nometis Ženevjēvu. Viņa netika stipri savainota, taču vairs nekad neredzēja savu zirgu.
– Tev jāved mani prom no šejienes. – (Tagad viņš iedomājās, vai tikai meitenei nav drudzis.) – Kā tu domā, cik ātri to iespējams sarīkot? – Visbeidzot viņa palaida vaļā Roberta plaukstas, un viņas acis bija kļuvušas sapņainas un valgas. – Kad mēs precēsimies, es uzaušu savas krēmkrāsas zīda kurpes ar kalnu
