papīra strēmelēs). Tieši tāpat mēdza darīt arī viņa māte – neviļus pieskarties savam kaklam. Ženevjēva nejustos iepriecināta, ja viņš to pieminētu.
– Vai tu redzējis Violetas de Fremonas kurpes? – viņa piepeši iejautājās, nepagriezdamās pret Robertu. Viņi brauca garām Hôtel de Ville Rivolī ielā, un lija lietus. Laternu gaismas izplūda un šķita lēkājam.
– Nevarētu teikt, ka būtu tās ievērojis.
Viņa izdvesa skaņu, kas bija kas vidējs starp mēles klakšķināšanu un nopūtu, un Roberts uzreiz saprata, ka ir sievu pievīlis. Pirms iepazīšanās ar Ženevjēvu viņš nekad nemēdza ievērot apavus. Kleitas – jā. Dārglietas – jā. Skaistu augumu vai daiļu seju – jā, protams. Galu galā viņš bija vīrietis. Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu vidus bija pieredzējis kleitu apakšmalu pacelšanos līdz ceļgaliem, piesaistot skatienu potītēm, to slaidajam veidojumam un smalkajiem kauliem. Taču Ženevjēva bija viņam iemācījusi skatīties arī uz pašām kurpēm. Skaisti pašūtas uzkrītošas kurpes, kas bija darinātas no dārgiem, košiem materiāliem, bija valkātājas jutekliskuma apsolījums. Augsti papēži bija tik izaicinoši; tas, kā tie uzsvēra pēdas izliekumu, glaimoja ikru daļas līnijām. Ženevjēva lepojās ar to, ka ir viena no pirmajām sievietēm, kura sapratusi, ka kurpes var būt tērpa centrālais punkts. Viņa apsteidza vairākumu.
– Vai tās bija kādā ziņā īpašas? – Roberts beigās iejautājās.
– Tās bija visādā ziņā īpašas. – Ženevjēva tik strauji parāva savu kaklarotu, ka diegs satrūka un pērlītes izkaisījās. – Nevajag! – viņa noteica, ka Roberts pieliecās, lai tās salasītu. Tomēr viņš tik un tā to izdarīja.
– Robert, kā tu domā, kas ir svarīgāk: būt skaistai vai būt talantīgai?
– Nu… – Viņš iemeta dažas pērlītes sava mēteļa kabatā un noliecās, lai salasītu pārējās.
– Ar skaistumu pietiek, lai vīrietis vēlētos tevi precēt, taču ar to nevar iegūt cieņu, vai ne? Tas neliek cilvēkiem tevi uztvert nopietni. Katrā ziņā ne tiem cilvēkiem, kuriem ir kāda nozīme.
– Kuriem cilvēkiem? – Viena pērlīte bija ieķērusies sānos zem sēdekļa. Roberta pirksti gandrīz iestrēga, mēģinot izdabūt to laukā.
– Ak, dieva dēļ, lai paliek!
– Sadabūju. – Pērlīte atradās uz viņa plaukstas. Tā bija ietīta papīrā, tāpat kā pārējās.
– Ja tu esi talantīga, bet neglīta, tu vari kļūt, par ko vien vēlies. Ja vēlies, tu vari dzīvot kā vīrietis. Ņemsim par piemēru kaut vai Ģertrūdi Steinu.
– Ņemsim? – Robertam nebija ne jausmas, par ko viņa runā. Varbūt viņa bija iedzērusi par daudz šampanieša. – Viņa ir tā dzejniece, kura izskatās pēc buldoga, ja?
Tagad Ženevjēva ieķiķinājās un pieliecās, lai viegli noskūpstītu viņu uz lūpām. – Tieši tā, mīļais. Tu esi tik prātīgs. Mans klintij līdzīgais vīrs. – Viņa piespiedās Robertam cieši klāt, uzlikdama galvu viņam uz pleca. – Ko gan es bez tevis iesāktu?
– Tev vajadzētu sameklēt kādu, kas sagādātu tev kurpes, tas nu ir droši.
– Lulū ir viss, – Ženevjēva nomurmināja, piekļāvusies vīra plecam. – Skaistums, talants, slava, pieredze… Viņa nav daudz vecāka par mani, taču es jūtos kā bērns salīdzinājumā ar viņu. Viņa tik daudz zina.
Uz pērlītes viņa rokā bija uzrakstīts viens vienīgs vārds – “Maigums”.
Dzīvokli Lota ielā bija iekārtojusi Eilīna Greja. Tā bija Ženevjēvas ideja, lai gan arī Lulū tajā tika nospēlējusi savu lomu. Pārkārtošanās prasīja vairāk nekā gadu, kad viņi bija dzīvojuši “Rica” viesnīcā par bargu naudu, un krietni pārsniedza ieplānoto budžetu. Rezultāts bija nolakota simfonija. Salona mirdzoši melnās sienas ar sudrabainu ģeometrisku ainavu, kabinets ar pergamenta pārklātiem griestiem un glītu grāmatu skapi, slavenais kanoe formas “Pirogas” dīvāns ar bruņrupuča ādas rakstiem. Tikpat slavenie, mākslinieciski izliektie “Bibendum” ādas krēsli, lampu abažūri strausa olu formā… Dzīvoklis bija daudzkārt fotografēts vairākiem interjera žurnāliem un dzīvesstila lapām, laimīgajam pārim pozējot roku rokā priekšplānā.
Klusībā Roberts sprieda, ka viņam tas labāk paticis agrāk. Šobrīd dzīvoklis nelikās pārlieku mājīgs. Tomēr viņi gatavojās tajā nodzīvot pietiekoši ilgi, lai attaisnotu tam izšķiesto laiku un naudu. Tikmēr Robertam nācās vadīt savu šujmašīnu ražošanas uzņēmumu no Atlantijas okeāna nepareizās puses, paļaujoties uz Bremu Fērliju un dažiem citiem svarīgākajiem darbiniekiem un krakšķošām sakaru sistēmām vairāk, nekā viņam būtu paticis. Telefoni mēdza apklust svarīgas sarunas vidū, un elektrība, šķiet, plūda cauri vadiem viļņveidīgi, tā ka neradās vēlēšanās nekam pieskarties. Viss bija tālu no ideāla, taču Roberts to vēlējās, jo to vēlējās viņa. Nekas cits viņam nesagādāja tādu gandarījumu kā sievas prieks.
– Vai tu esi laimīga, mīļā? – Viņi stāvēja pie ārdurvīm un skūpstījās. Roberts bija cieši apskāvis sievu un satvēris viņas pakausi ar plaukstām tā, it kā viņa būtu dārga, trausla ola. Viņa kabatas bija piebāztas ar papīrā ietīstītām stikla pērlītēm.
– Būšu laimīga, kad tikšu pie Paolo Zakarija kurpju pāra. – Runādama viņa atrāvās no vīra un devās uz savu istabu. – Izskatās, ka viņš pilnībā ir tās cūcīgās Violetas de Fremonas rīcībā.
– Ak. Atkal kurpes. – Viņi abi miglaini atspoguļojās mazajās, zeltainajās flīzēs, kas klāja sienas. Divi neskaidri stāvi zināmā attālumā viens no otra. Roberts noskatījās, kā viņa atveids pietuvojas sievas ēnai.
– Ir jau vēls. – Viņa bija uzlikusi plaukstu uz durvju roktura. – Laiks doties pie miera.
Viņš jutās skumjš un nomākts. Pat viņa attēls izskatījās noskumis. Roberts iedomājās par to, kā sieva pirmīt bija ķiķinājusi kopā ar savu neciešamo draudzeni. Viņš atcerējās nicinājumu, ko bija saskatījis Lulū melnajās acīs, smīnu viņas sarkano lūpu kaktiņos. Lulū bija viņa ienaidniece. Tagad viņš to apzinājās pilnīgi skaidri. Un viņa bija visur, vai vismaz tā likās. Roberts gandrīz vai saskatīja viņas atveidu uz zeltainajām sienu flīzēm līdzās savam un Ženevjēvas attēlam.
– Taču tu vari man pievienoties, – viņa sacīja. – Ja vien vēlies.
3
Nākamajā pēcpusdienā pēc grāfienes de Fremonas viesībām Ženevjēva devās uz Rumpelmeijera kafejnīcu, austriešu salon de thé Rivolī ielā, kur viņas ar Lulū mēdza regulāri satikties – bieži vien tad, kad Lulū tikko bija beidzies kāds mīlas sakars un viņa vēlējās to nosvinēt vai mierināt sevi ar desertu.
Viņa apsēdās pie sava iemīļotā galdiņa stūrī zem arkas, no kurienes varēja lieliski pārskatīt visus ienācējus, un jau bija līdz pusei tikusi galā ar savu chocolat l’Africain (Parīzes labāko karsto
