paraustīja plecus. – Tas var būt ikviens no viņiem. Taču jo īpaši Džo Lāzars.
– Ak kungs. Vai kas noticis?
– Viņš gluži vienkārši nespēj samierināties ar atteikumu. – Lulū noņēma apmetni un apsēdās. – Viņš man seko gluži kā ēna. Man nevajadzēja ar viņu pārgulēt, Vivī. Nesaprotu, par ko es domāju. Viņam ir tik īsas kājas. Un viņš izvērš pēdas. Staigā kā pingvīns. Nebiju to īsti ievērojusi, kamēr nebiju viņu redzējusi bez biksēm, taču, kad esi to redzējusi, tu vairs tam nespēj nepievērst uzmanību. Un viņam piemīt tas paradums. Viņš… – Taču viesmīle pienāca ar ēdamrīkiem un servjetēm, lai uzklātu tās uz galda, un Lulū apklusa.
– Tad šokolādes putas ir par godu nabaga vecajam Lāzaram.
Lulū novēcināja roku. – Viņš ir ļoti neveiksmīga persona, un pie tā arī paliksim. Tagad parunāsim par ko citu.
– Par vakarvakaru?
Jauns rokas vēziens. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.
– Pastāsti man visu! Gribu zināt, ko esmu palaidusi garām.
– Nē. – Neapmierināti uzmesta lūpa. – Tev vajadzēja tur būt kopā ar mani. Nepietiek tikai ar klausīšanos nostāstos. Tev ir jākļūst par daļu no tiem.
Viesmīle atnesa kafiju un šokolādes putas.
– Nerunā tā, Lulū.
– Kā? Tu visu laiku apgalvo, ka tev pietiek ar savu vīru. Ja tā ir, tad tev nav vajadzīgi mani stāsti, lai tu būtu apmierināta. – Viņa iedūra karotīti desertā.
Ženevjēva nopūtās. – Kāpēc abiem šiem jautājumiem jābūt saistītiem? Vai es nevaru interesēties par tavu vakaru?
– Beidz, Vivī. Tu zini, ka negribēji doties mājās tad, kad ballīte beidzās. Atzīsti to.
Ženevjēva iztukšoja savu karstās šokolādes tasi. – Man jau sāka nākt miegs. – Skaustā bija iemeties stīvums, kas uzdzina vēlēšanos sapurināt plecus un paapļot galvu. Viņa vēl aizvien sajuta Roberta rokas uz sava pakauša brīdī, kad viņi skūpstījās gaitenī. Kāpēc viņam vajadzēja tā darīt? Tas atgādināja iesprostošanu tādā kā krātiņā.
– Un laulības gultā tas bija varen aizraujoši, ko?
Robertam bija daži rituāli, ko vajadzēja izpildīt “pirms tam”. Īpašs klauvējiens pie viņas durvīm – viens viegls klauvējiens, viens stiprs, gluži kā sirdspuksts. Allaž viens un tas pats. Tad, it kā būtu vajadzīgi kādi sīkāki paskaidrojumi, viņš uzsauca: “Tikai es!” – pirms ienākt iekšā. Viņš iekāpa gultā kreisajā pusē, vienmēr tikai kreisajā, un piespieda savas aukstās pēdas viņējām.
Bija arī “procesa” rituāli. Vispirms durstīgie skūpsti, kas viņai lika vēlēties kampt gaisu, pēc tam nebeidzama ņemšanās zem palagiem. Ženevjēva bija mēģinājusi uzmanīgi ar viņu aprunāties, cerēdama uzlabot šo pieredzi viņiem abiem, taču šādas sarunas Robertam likās nepieņemamas. Tas bija nepatīkams pārsteigums pēc Ženevjēvas pirmā iespaida par viņu kā cilvēku, ar kuru var runāt par visu. Beigu beigās viņš pavilka augšup savu naktskreklu, uzrāpās viņai virsū un nodarīja savu darbu. Smagnēji, ar piesārtušu seju, mehāniski. Un sākās klauvējieni. Tieši kura gultas daļa izdeva šo dīvaino skaņu? Ženevjēva centās to atminēt dienas laikā, nolūkodamās uz gultas kājām, uz matraci… Tuk, tuk, ātrāk un ātrāk. Tas atgādināja mīlēšanos ar mehānisku rotaļlietu, kuras atspere uzvilkta līdz maksimālai robežai.
Pēc tam viņš vilka apļus uz Ženevjēvas kailā pleca un mēģināja sarunāties ar viņu, lai gan viņai prāts nepavisam nenesās uz runāšanu. Mazus apļus. Lielus apļus. Allaž apļus. Piedevām vēl viņš dungoja. Melodija allaž likās gandrīz vai atpazīstama, bet ne gluži.
– Tu man šķieti… – viņš iesāka iepriekšējā vakarā, vilkdams savus sasodītos apļus.
– Kāda?
– Izklaidīga. – Šīvakara melodija ļoti atgādināja čarlstonu – vienu no viesību deju melodijām.
– Es tikai domāju par vakaru. Prātoju.
– Par ko? – Apļošana turpinājās.
– Ne par ko īpašu.
– Bet es gribu zināt, par ko tu domā, – viņš sacīja. – Gribu atrasties tev tik tuvu, cik vien tuvu viens cilvēks var atrasties otram.
– Mēs taču esam pietiekoši tuvu, vai ne? Vai man tev jāizstāsta ikviena doma, kas ienāk man galvā? Vai es nevaru kaut ko paturēt pie sevis?
– Bet, mīļā! – Viņš turpināja dungot. Varbūt viņš pats neapzinājās, ka to dara. – Tu esi mana sieva.
Es cenšos tāda būt, viņa domāja. Patiešām cenšos.
Kad Roberts beidzot – beidzot – bija izgājis no istabas, Ženevjēva gulēja uz sāniem ar aizvērtām acīm, domādama par to, ko tagad varētu darīt Lulū un pārējie. Viņi devās uz “Selektu”, kad viņa atvadījās un iekāpa bentlijā kopā ar Robertu. Lulū pastāvīgais mīļākais Kambijs bija solījies tur būt, un viņa acīmredzami ilgojās to satikt, lai arī nemūžam nebūtu to atzinusi. Vispirms tur bija gaidāmi daži mēriņi un tad krietni daudz visa cita. Tur notika dejas un varbūt pat izcēlās kautiņš. Un tad jau bija pienācis rīts, un viņi devās uz Hallēm, lai paēstu sīpolu zupu kādā no tirgus kafejnīcām vai nopirktu piknika brokastis un ar taksometriem aizbrauktu uz mežu. Visbeidzot viņi atgrieztos Monparnasa bulvārī, lai iedzertu kafiju Doma kafejnīcā vai “Rotondā”. Viss atkal bija iegājis ierastajās sliedēs, un viņi sēdētu ar avīzēm un noskatītos, un mocītos ar galvassāpēm, līdz pa vienam vien dotos pie miera, atstājot vienu pašu Lulū, kura turpināja ballēties un kurai nekad nebija gana.
– Varu derēt, ka viņš ir kvēls mīlnieks, ko, Vivī? Tavs Roberts?
– Tavs grims sācis lobīties un krīt kafijā, – Ženevjēva atteica. – Paskaties uz tām mazajām plēksnītēm, kas tur peld.
– Patiesi nožēlojams mēģinājums mainīt tematu. – Tomēr Lulū ieskatījās savā kafijas tasē un tad tuvredzīgi piemiedza acis, uzlūkojot pašas attēlu spogulī ar apzeltīto ietvaru, kas karājās tieši aiz viņu galdiņa.
– Lulū, man šķiet, ka tev ir vajadzīgas brilles.
– Aizveries. – Lulū ieņurdējusies pieliecās un palūkojās zem galda.
– Kas tad nu?
– Es skatos uz šīsdienas kurpēm.
Ženevjēva, sajuzdamās atvieglota, pagrozīja pēdu uz visām pusēm. Laiviņas ar slēgtu augšpusi, rotātas ar pērlēm, akmentiņiem un zeltu un neierastiem papēžiem korķu viļķa formā.
– Šīs ir patiesi vienreizējas.
– Salvatores
