ir smieklīgi. Nesaprotu, kāpēc jūs man melojat, taču varat būt droša, ka jūs neizdarāt monsieur Zakarijam nekādu pakalpojumu. Es neaizmirsīšu šo nepieklājību. – Ženevjēva nometa savu vizītkarti uz augstākā no mazajiem galdiņiem. – Lūdzu, parādiet to monsieur Zakarijam un palūdziet, lai viņš ir tik laipns un man piezvana. Es vēlos pasūtīt viņam kurpju pāri. Tas ir mans nolūks. – Ašs skatiens spogulī pierādīja, ka viņa ir nobālējusi. Sieviete arī ielūkojās spogulī. Kādu brīdi viņas tā stāvēja, abas nolūkodamās Ženevjēvas atspulgā. Viņa bija mazāka augumā nekā šī sieviete un varbūt pirmoreiz mūžā sajutās patiesi sīka.
Viņa devās uz durvju pusi.
– Ja jūs vai monsieur Zakarijs papūlētos ievākt ziņas, jūs atklātu, ka es neesmu no tām sievietēm, ar kurām ieteicams jokoties. Ne mazākajā mērā.
Un viņa metās ārā, aizķerdamās aiz pakāpiena malas.
– Ak tu tētīt. – Lulū nolika savu kafijas tasi. – Tas neizklausās labi. Taču varbūt viņš piezvanīs.
– Nē, – sacīja Ženevjēva. – Šaubos, vai tā briesmīgā sieviete vispār viņam atdos manu vizītkarti.
– Tu domā, ka viņa ir tik ļoti nekaunīga? Ja viņa nenodos ziņas savam priekšniekam, tad var zaudēt darbu.
– Nezinu, vai tā ir nekaunība, taču kaut kas viņai bija. Es viņai uzreiz neiepatikos. – Ženevjēva noknibināja vēl karotīti Lulū šokolādes putu. – Un viņa man. Nē, viņa nenodos Zakarijam manu vizītkarti, par to es nešaubos. Man vajadzēs atrast iespēju, kā viņu apiet.
Lulū pacēla savu tasi kā salutējot. – Es iešu tev līdzi, chérie. Rīt. Tā sieviete nespēs stāties pretī mums abām. Iedzersim kaut ko. Runāšana par cīņu uzdzen man slāpes.
– Vai nav mazliet par agru alkoholam? Pat tev?
– Tu aizmirsti, ka es vēl neesmu likusies gulēt. Man joprojām turpinās vakardiena. Ja kas, ir pat ļoti vēls.
Ženevjēva sarauca pieri. Draudzenes balsī skanēja mazliet par daudz bravūras. – Vai kas noticis?
Lulū savilka seju grimasē. – Ak, tu jau zini. Kā parasti.
– Kambijs? Ko viņš šoreiz izdarīja?
Taču draudzene tikai nošūpoja galvu, it kā Ženevjēvai būtu par grūtu to saprast. – Kā man gribētos būt vienaldzīgai pret to cilvēku! Tipiski, vai ne? Gandrīz visi vīrieši Parīzē ir iemīlējušies manī, un es gribu to vienīgo, kurš nav!
– Viņš ir gan tevī iemīlējies. – Ženevjēva pasniedzās, lai saspiestu draudzenes plaukstu. – Godīgi sakot, jūs abi esat vienlīdz neciešami. Neviens no jums nevar izturēt, ja attiecības ir drošas. Jums patīk būt noslēpumainiem un neprognozējamiem. Un jūs sāpināt viens otru tāpēc, ka labprātāk jūtat sāpes nekā nejūtat neko.
– Varbūt tev taisnība, chérie. – Lulū pasmaidīja. – Kā tu mani tik dziļi esi iepazinusi?
– Tā vienkārši ir noticis, – Ženevjēva atbildēja. – Un tu pazīsti mani – labāk par visiem citiem.
Lulū viņu uzlūkoja. – Ja mēs nebūtu tik labas draudzenes, mums nāktos kļūt par ienaidniecēm. – Un tad jau viņa atkal pievērsās savam iemīļotajam tematam par Kambiju un to, kāds viņš ir nelietis. – Esmu tā noskaitusies uz viņu, Vivī. Nezinu, ko lai iesāk. Ko tu darītu manā vietā?
Ženevjēva paraustīja plecus. – Es nezinu. Varbūt uzrakstītu dzejoli.
– Es neprotu rakstīt dzejoļus. Kaut kas notiek, un visi vārdi sagriežas otrādi. Burti no manis vairās.
– Nu tad dziedi par to. Ieliec visas savas izjūtas savā mākslā. Galu galā Kambijs tieši tā dara.
– Jā. Sivēns tāds.
Ženevjēva vēlreiz sažņaudza draudzenes plaukstu. – Saņemies, mīļā. Esmu nolēmusi sarīkot viesības. Lielu masku balli, tāpat kā Violetai, tikai lielāku un labāku. Tēma būs kubisms. – Viņa bija par to iedomājusies tikai šajā brīdī, taču ideja likās aizvien pievilcīgāka. – Ko tu par to teiksi?
Lulū priekā sasita plaukstas. – Cik jautri!
– Protams, man nāksies izvēlēties piemērotu vietu.
– Bez šaubām. – Nu jau draudzene izskatījās pavisam atplaukusi. – Tu varētu pasūtīt kādus īpašus darbus. Kaut ko no Braka vai Derēna. Ak, un no Sonjas Delonē. Vai esi redzējusi viņas pēdējās modes? Īsti kubisma manierē. Zini, viņa kļūs par izstādes zvaigzni.
– Lieliski. Vai tu man palīdzēsi, Lulū? Galu galā tu pazīsti visus māksliniekus.
Taču Lulū domas jau atkal bija aizklīdušas citur. Viņas skatiens šaudījās apkārt, un viņa satvēra Ženevjēvas delmu un iečukstēja draudzenei ausī: – Neskaties tagad, chérie, taču nupat ienāca tas sasodītais pingvīns.
4
Ideja ienāca Robertam prātā kārtējā pokera vakara beigās. Tie notika katru mēnesi kopā ar Hariju Mortimeru un viņa draugiem nelielā Monmartras klubā. Viņi paēda vakariņas, iedzēra dažus mēriņus un mazliet uzspēlēja pokeru. Roberts nebija nekāds lielais kāršu spēlmanis: viņš nekad nebija spēlējis pirms ierašanās Parīzē un iepazīšanās ar Hariju. Klubā pavadītie vakari – visa tā dzeršana, biezā dūmu migla, žetoni, kas tika bīdīti šurpu turpu uz zaļā kāršu galda, un zināmās sarunas – tas viss, viņaprāt, piederēja pie brīvdienu dekadences. Tas bija pieļaujams ieilgušas pagaidu uzturēšanās laikā Parīzē, taču tam vajadzēja beigties līdz ar neizbēgamo (lai arī vēl neieplānoto) atgriešanos mājās pie ģimenes un fabrikas, un sava Bostonas dzīvesveida.
Harijs bija krietnus desmit gadus vecāks par Robertu – drukns, plikpaurains avīžnieks ar asu prātu, straujiem dusmu uzplūdiem un pietiekamu pieredzi, kas gluži kā nospriegota bikšu siksna visu saturēja kopā un attaisnoja viņa dzelžainos uzskatus. Viņš bija Roberta tēva līdzinieks, tikai izlaidīgāks, kas padarīja viņu par vēlamu sabiedroto.
Pokers bija izaicinājums. Roberts spēlēja pārāk piesardzīgi un pats to apzinājās. Dažreiz, kad Roberts atmeta kārtis atkal un atkal, viņš manīja, kā Harijs viegli sarauc uzacis, mudinādams viņu riskēt. Aiziet, Robert! Iesaisties spēlē. Ļaujies azartam! Taču izskatījās, ka Robertam nepiemīt ne mazākā azarta dzirksts. Galdā tika likta īsta nauda. Ja abas viņa kārtis nebija acīmredzami labas, viņš gluži vienkārši nespēlēja. Dažreiz kārtis tika atklātas, un viņš redzēja, ka galu galā būtu varējis uzvarēt. Taču citkārt viņa kārtis izrādījās nekam nederīgas, un viņš turpināja malkot dzērienu klusā gandarījumā par to, ka ir rīkojies pareizi, atteikdamies no spēles.
Ženevjēva zināja par pokeru, taču nezināja, ko vēl Harijs un pārējie dara Monmartras klubā. Pirmkārt, meitenes ienesa dzērienus kāršu telpā, aizdedzināja cigārus un apmainīja pelnu traukus, visu laiku jauki smaidot. Taču
