salika karotes daudzajās plastmasas bļodās, ko bija izņēmusi no ledusskapja, un ļāva Trevisam cienāties. Viņa nespēja atturēties no vilinājuma apsēsties uz krēsla blakus Trevisam un viņu vērot. Viņš ēda kā eiropietis, turēdams apgrieztu dakšiņu kreisajā plaukstā un nazi – labajā plaukstā. Viņam piemita karaliskas galda manieres.
Tā kā mājā nevaldīja tumsas un mēnessgaismas spēcīgais kontrasts, Kima tagad redzēja Trevisa sejā tos pašus eņģeliskos vaibstus, kas viņam piemita bērnībā. Viņa mati bija tumši kā nakts, acis – melnas kā obsidiāns. Viņam bija asi vaigu kauli un spēcīgs žoklis. Likās, ka Treviss vairākas dienas nav skuvies, un vaigubārda padarīja viņa izskatu vēl tumsnējāku. Kopumā viņš bija pievilcīgākais vīrietis, kādu Kima jebkad bija redzējusi.
Treviss ievēroja, ka Kima uz viņu skatās, atspiedusies uz elkoņa. Viņš saprata, ka jānovērš viņas uzmanība, citādi viņš uzliks plaukstu uz sievietes skausta un viņu noskūpstīs.
– Vai tu nebaidies novārtīt kleitu?
– Ko? Jā, protams. – Kima izkļuva no vērošanas transa. – Man vajadzētu uzvilkt kaut ko ērtāku.
Treviss ieklepojās tā, it kā gandrīz būtu aizrijies ar ēdienu.
– Vai ar tevi viss kārtībā?
– Jā, – viņš apliecināja. – Es pabeigšu ēst, un tikmēr tu…
Kima negribīgi piecēlās no krēsla.
– Jā, protams. – Viņa pa gaiteni aizsteidzās uz savu guļamistabu un aizvēra durvis. – Es izturos kā muļķe, – viņa skaļi čukstēja.
Kleitas rāvējslēdzējs bija grūti aizsniedzams, un Kima pat apsvēra iespēju pasaukt Trevisu palīgā. To iztēlojusies, viņa ieķiķinājās un tad sajuta nepatiku par šādu vieglprātību.
– Tu patiešām esi astoņus gadus veca meitenīte, – viņa pati sev paziņoja un sāka izģērbties.
Virtuvē sēdošais Treviss atviegloti uzelpoja. Bija grūti izturēt skaistās, kleitā ar dziļu izgriezumu tērpušās Kimas klātbūtni un pētošo skatienu. Parastā situācijā Treviss nevilcinoties atklātu, ka Kima viņu interesē kā sieviete. Pieredze liecināja, ka meitenes, kuras apveltī Trevisu ar tādu skatienu, ir viegli dabūjamas.
Bet kas notiktu pēc tam? Vai Kima sāktu runāt par mūsu kāzām?
Treviss atzina, ka viņu tāda doma nešausmināja. Pagaidām Kima izstaroja nebeidzamu mājīgumu. Viņa pati, viņas māja un pat viņas draugi – tas viss bija patīkams un aicinošs.
Tomēr Treviss nespēja nedomāt par to, kas notiks, kad Kima uzzinās vairāk par viņu pašu, viņa pagātni un tēvu. Tad sajūsma viņas skatienā apdzisīs, un to Treviss negribēja piedzīvot. Viņš nolēma ļaut, lai Kima turpina uzskatīt viņu par krietnu cilvēku, kurš darījis tikai labu. Patiesībai bija jāpaliek noslēpumā.
Kad Kima atgriezās, tērpusies džinsos un vecā T kreklā, Treviss bija paēdis. Viņa izskatījās pat vēl iekārojamāka nekā iepriekš, un Treviss nodomāja, ka tas nemaz nav labi. Viņš saprata, ka pārnakšņošana Kimas mājā ir kļūda. Viņš piecēlās kājās.
– Vai esi gatavs doties pie miera? – viņa jautāja.
Treviss neuzdrošinājās atbildēt un klusējot palocīja galvu. Kad Kima sāka iet pagalma puses durvju virzienā, Treviss sastinga. Viņš nedrīkstēja nokļūt vienā istabā ar Kimu un gultu.
– Tu vari iedot man atslēgu un parādīt, kur man jāiet.
– Bet man tev jāparāda, kur atrast visu nepieciešamo.
– Gan jau es pratīšu sameklēt. – Treviss uzsmaidīja Kimai, tomēr nepiekāpās.
Viņa pasniedza Trevisam atslēgu saišķi.
Pie pagalma puses durvīm viņi neveikli atvadījās. Kima noliecās uz priekšu, it kā grasītos noskūpstīt Trevisu uz vaiga, bet viņš atvirzījās. Īsu brīdi likās, ka Treviss pakratīs viņas roku, bet viņš tikai draudzīgi papliķēja viņas plecu un izgāja no mājas.
Kima novāca traukus un nevilšus saviebās. Viņa pati taču apgalvoja, ka Treviss ir tikai draugs, tāpēc viņai nebija tiesību sūdzēties par to, ka viņš atbilstoši uzvedās.
Nākamās dienas rītā Kimu uzmodināja svaigi pagatavota ēdiena smarža, un prātā iešāvās viena vienīga doma: “Treviss!” Viņa ātri saģērbās un uzklāja acīm pārāk daudz kosmētikas, jo uzacis un skropstas no dabas bija pārāk neizteiksmīgas. Viņa dusmojās uz sevi par to, ka pirms kāzām nenokrāsoja uzacis un skropstas, bet nosprieda, ka Trevisam varētu patikt sievietes, kuras izskatās labi arī neuzkrāsojušās. Lai to panāktu, vajadzēja uzklāt trīs brūnās skropstu tušas kārtas.
Viņa uzvilka glītas, melnas bikses un vieglu linu auduma kreklu un iegāja virtuvē. Apstājusies durvju ailē, Kima ieraudzīja Trevisa muguru. Viņš kaut ko gatavoja uz viņas jaunās Wolf zīmola plīts. Treviss bija ģērbies džinsu biksēs un džinsu kreklā. Izskatījās, ka zem apģērba slēpjas fantastisks augums.
– Labrīt, – viņa sveicināja savu viesi.
Treviss pagriezās, turēdams rokā pannu, un viņai uzsmaidīja. Kima alka viņu apskaut. Īsu brīdi viņa nopietni apsvēra iespēju to darīt, bet Treviss novērsās.
– Tagad ir mana kārta tevi pabarot, – viņš paskaidroja un norādīja uz vienam cilvēkam klāto brokastu vietu.
– Tu pats neēdīsi?
– Es pamodos pirms vairākām stundām un paēdu. Es nopeldējos tavā baseinā. Ceru, ka tev nav iebildumu.
Kima rūgti nožēloja, ka neredzēja Trevisu peldbiksēs.
– Priecājos, ka baseinu kāds izmanto. Tas bija vienīgais iemesls, kādēļ šaubījos, vai vajadzētu pirkt šo māju. Man patika tās izkārtojums un lielā garāža, bet es neprotu apkopt peldbaseinu.
Treviss ieslidināja omleti Kimai paredzētajā šķīvī.
– Tieši tā arī nodomāju, tāpēc iztīrīju baseinu un pārbaudīju ūdens skābuma līmeni. Skapī bija kopšanas līdzekļi, un es dažus no tiem izmantoju. Ceru, neuzskatīsi mani par bezkauņu..
– Tu vari būt tik bezkaunīgs, cik vien vēlies, – Kima atbildēja un ieskatījās savā šķīvī. Tajā bija omlete ar pipariem un sīpoliem, kā arī divi pilngraudu maizes grauzdiņi. – Ja es tā ēdīšu, es pieņemšos svarā, – viņa paziņoja un gaidīja, kad Treviss pateiks kaut ko jauku.
Tomēr Treviss negrasījās izteikties par Kimas augumu. Viņa izskatījās lieliski. Kļuvusi slaikāka, nekā Treviss bija paredzējis; pēc viņa kritērijiem – vienkārši ideāli. Baltā blūze piekļāvās Kimas augumam, un melnās bikses apņēma ķermeņa apakšdaļu.
Trevisa klusēšana pēc nepārprotamā mājiena lika Kimai noprast, ka viņš patiešām neprot apieties ar sievieti.
– Kādi
