ilgāk novilcinātu visu slikto, kam neizbēgami bija jāseko.
– Kādi ir tavi plāni šodienai?
– Ja būtu laicīgi pamodusies, es dotos uz baznīcu. – Kima ielūkojās pulkstenī. Viņai pietika laika, lai sagatavotos un dotos uz dievkalpojumu, bet tad nāktos atstāt Trevisu vienu. Bija pilnībā iespējams, ka pēc atgriešanās viņa šeit vairs nebūs. Treviss visdrīzāk parunās ar māti, pārliecināsies par to, ka Džo Leitons ir krietns cilvēks, un atgriezīsies savā mājvietā pie sievietes, ar kuru viņš dzīvoja kopā, bet nebija precējies.
Kima domās meklēja iemeslu Trevisa palikšanai, kā arī ieganstu, kāpēc viņai būtu jāpaliek kopā ar Trevisu.
– Tu noteikti gribi satikt māti. Varbūt pirms tam tu gribi aplūkot Leitona kunga jauno aparatūras veikalu?
Treviss pasmaidīja tā, it kā viņa būtu izteikusi ģeniālu priekšlikumu.
– Tā ir lieliska ideja. Vīrieša darba vieta liecina daudz par viņu pašu. – Tieši tāpēc paša Trevisa birojā nebija personisku lietu. – Vai tu vari nākt man līdzi? Ja esi pārāk aizņemta, tu varētu uzzīmēt karti. Es varētu…
– Labprāt! – Kima iesaucās. – Brauksim manā automašīnā. Atvaino, man vispirms kādam jāpiezvana, un pēc tam es būšu gatava doties.
Aizvērusi guļamistabas durvis, Kima nekavējoties piezvanīja savai palīdzei Karlai.
– Jā? – atbildēja acīm redzami samiegojusies Karla.
– Te es, – Kima čukstēja tik skaļi, cik vien spēja. – Es gribu, lai tu šodien pabeidz Džonsoniem paredzētos gredzenus.
– Ko? Es tevi nedzirdu.
Kima iekāpa skapī un aizvēra durvis.
– Karla, lūdzu, mosties! Es gribu, lai tu šodien manā vietā pabeidz dažus gredzenus.
– Kima, ir svētdiena. Es pēc pusnakts joprojām biju kāzās. Es mazliet par daudz iedzēru.
– Es arī, – Kima atzina, – bet gredzeni ir jāpabeidz šodien. Kāzas notiks rīt.
– Bet tos grasījies pabeigt tu, un…
– Zinu, – Kima viņu pārtrauca. – Esmu briesmīga un slinka priekšniece, bet kaut kas ir noticis. Tas ir steidzami. Es gribu, lai tu ierodies pie manis un pabeidz gredzenus. Tie jau ir izlieti, atliek tikai tos apstrādāt ar smilšu strūklu un nopulēt.
Karla ievaidējās.
– Tas ir vairāku stundu darbs, un šodien ir svētdiena.
– Es tev samaksāšu pusotras algas apjomā.
Karla apklusa.
– Labi, – Kima paziņoja. – Divu algu apjomā. Man vajag, lai gredzeni šodien būtu gatavi. Sarunāts?
– Labi, sarunāts, – Karla atbildēja. – Bet es gribu, lai piektdiena, astoņpadsmitais datums, būtu brīvdiena, un es gribu dubultu samaksu par šodienu.
Kima nikni lūrēja uz telefonu. Viņa agrāk sapņoja, ka kļūs par priekšnieci, noteiks savas darba stundas pati un nolīgs darbiniekus, kuri izpildīs visas viņas prasības.
– Labi, – viņa atbildēja. – Tu zini, kur ir garāžas atslēga, tāpēc nāc šurpu un pabeidz darbu.
– Vai tev ir negaidīts randiņš? – Karla painteresējās. – Vai Deivs grasās uzdot “to” jautājumu? Vai tu jau esi izdomājusi, kā izskatīsies jūsu gredzeni?
Kima negribēja stāstīt Karlai par Trevisu.
– Man jāiet. Atgādini, lai rīt pasūtu sarkano krāsu.
– Vai tā paredzēta tev vai rotaslietām?
Kima saviebās. Karlas humora izjūta mēdza sabojāt noskaņojumu. – Tiksimies rīt, – viņa attrauca un beidza sarunu.
Pēc vairākām minūtēm Kima iegāja dzīvojamā istabā. Treviss sēdēja lielajā, zilajā krēslā līdzās pieskaņotam dīvānam un lasīja svētdienas avīzi. Krēslu bija izvēlējusies Džeka. – Tas domāts tavam vīrietim, – viņa toreiz teica.
– Kuram? – Kima sarkastiski atbildēja.
– Tam, pēc kura parādīšanās tu zaudēsi galvu.
– Tā, kā to panāca Triss pasākumā par godu Rīda pārnākšanai?
– Jā, – Džeka sapņaini novilka, un Kima saprata, ka ir veiksmīgi izdevies novirzīt sarunu citā gultnē.
Kima klusi apsēdās uz dīvāna un paņēma svētdienas žurnālu.
Pēc vairākām minūtēm Treviss, nepacēlis skatienu no laikraksta, ierunājās:
– Gatava?
– Jā, – Kima atbildēja, bet nesteidzās. Parasti viņa svētdienu rītos steigšus gatavojās baznīcas apmeklējumam, atbildēja uz mātes telefona zvaniem un domāja par gaidāmās nedēļas darbiem. Svētdienu pēcpusdienas bija mierīgas. Iepriekšējie mīļotie vīrieši, kuri strādāja parastus darbus, reizēm Kimu svētdienās apciemoja, bet Deivs nedēļas nogalēs vienmēr bija aizņemts. Kopš viņi uzsāka attiecības, Kima nedēļas nogales pavadīja vienatnē.
– Izskatās, ka tu domās esi kaut kur citur, – Treviss norādīja.
Kima viņam uzsmaidīja.
– Es domāju par to, kā parasti svētdienās strādāju.
– Tas neizklausās jautri, – Treviss atbildēja ar pašas Kimas savulaik izrunātajiem vārdiem.
– Piekrītu, tas nemaz nav jautri, – Kima noskaitīja atbildi, ko savulaik sniedza Treviss, un viņi pasmējās.
– Vai iesim noskaidrot, kādu putru ievārījusi mana māte?
– Tā kā tu nevēlies, lai tevi kāds ierauga, mēs varētu apmest līkumu. Uz veikalu ved vecs meža ceļš, bet es nezinu, kādā stāvoklī tas ir. Es centīšos neapmaldīties.
Pie Trevisa joprojām bija vakar saņemtās atslēgas.
– Ja tā, varbūt pie stūres jāsēž man. Brauksim ar manu veco automašīnu, lai nesabojātu tavu glīto, jauno spēkratu.
– Labi, – Kima piesardzīgi piekrita. Edilīnas apvidus bija mežonīgs. Tas bija dabas rezervāts, ko uzturēja Virdžīnijas pavalsts, bet Kima zināja, ka viņas brālēni mēdza aprūpēt ceļus. Viņai nebija ne jausmas, kad pēdējoreiz apkopts tas ceļš, pa kuru viņiem nāksies braukt.
Pēc vairākām minūtēm Kima un Treviss sēdēja viņa vecajā BMW markas automašīnā, apstājušies tādas takas sākumā, ko automašīnas riteņi nebija skāruši vairākus
