style="font-size:15px;"> Kima jutās pateicīga tumsai, kurā varēja noslēpt savu sejas izteiksmi. Domās viņa sev atgādināja, ka Treviss ir tikai draugs.
– Pastāsti man par Džo Leitonu, – Treviss iesāka nopietnā balsī.
– Mēs neesam labi pazīstami, bet skolas laikā viņš Džeku diezgan daudz komandēja. Taisnības labad jāteic, ka tā darīja mūsu visu vecāki. Mana māte no manis neatstājās ne mirkli. Viņa gribēja zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrados mājās un vai meklēju darbu.
– Izklausās, ka viņai rūp tava labklājība. Kādas tagad ir jūsu attiecības?
– Viņa grib zināt, ar ko es satiekos, cikos pārrodos mājās un kādi ir mana veikala nedēļas ienākumi.
Treviss iesmējās.
– Un kāds ir tavs tēvs?
– Viņš ir kā no cukura taisīts. Tētis ir vismīļākais cilvēks pasaulē. Mani vecāki kopā ar manu mazo māsu Annu tagad ir aizbraukuši ilgā ceļojumā. Viņi atgriezīsies tikai rudenī.
– Tātad tu pilsētā esi viena?
– Te ir mans brālis Rīds un daži mani radinieki. – Kima nosprieda, ka Treviss pieklājības pēc uzdod vairākus jautājumus par viņu, kaut gan patiesībā vēlas runāt par vīrieti, ar kuru viņas māte grasījās precēties. – Manuprāt, Leitona kungs ir labs cilvēks, bet viss ir atkarīgs no tavas mātes. No tevis teiktā izriet, ka viņa neprot par sevi parūpēties.
Treviss nesteidza atbildēt.
– Kad es biju mazs, mana māte bija ļoti klusa sieviete. Manuprāt, viņa nonāca pie secinājuma, ka, runājot pretī tēvam, visu padara vēl sliktāku. Ja māte klusēja, tēvam radās iespaids, ka viņš visu kontrolē, tāpēc nebija nepieciešams atkārtoti uzsvērt savu varu pār viņu.
– Un ko darīji tu? – Kima jautāja. – Kāda bija tava dzīve?
Treviss mēģināja sakustēties, bet nelielajā gultā bija pārāk maz vietas.
– Es tūlīt nokritīšu. Tavas pēdas… Vai drīkstu? – viņš apvaicājās, pacēla Kimas pēdas un atbalstīja tās pret savām kājām.
Kima bija gatava drīzāk mirt, nekā iebilst.
– Vai! Atvaino, bet tavu kurpju papēži ir asi, un…
Viņa acumirklī novilka glītās augstpapēžu sandales un uzcēla pēdas atpakaļ uz Trevisa kājas. Viņš dabiski un nepiespiesti sāka masēt Kimas pēdas, un viņa pateicās skaistumkopšanas dieviem par to, ka vakar veica manikīra un pedikīra procedūras. Viņas papēži bija gludi kā stikls.
– Pie kā mēs palikām? – Treviss ierunājās.
Kima nespēja atcerēties, par ko viņi iepriekš runāja. Neviens vīrietis vēl nekad nebija masējis viņas pēdas.
– Jā, tu interesējies par manu dzīvi. Patiesību sakot, tu to pilnībā izmainīji.
– Es?
– Es uzaugu citādā vidē nekā vairums bērnu. Mums piederēja māja simt akru lielumā Ņujorkas turīgāko ļaužu rajonā. To iepriekšējā gadsimta beigās uzcēla negodīgs uzņēmējs. Nams bija piemineklis viņa naudas kārei: tajā bija ļoti augstas sienas un tumši paneļi. Mans tēvs šādā mājā lieliski iederējās. Mēs ar māti tur dzīvojām kopā ar neskaitāmiem kalpotājiem, un tie visi mums bija kā ģimenes locekļi. Mēs reti satikām tēvu, bet viņa klātbūtne bija jūtama vienmēr.
Trevisa īkšķi glāstīja Kimas kreisās pēdas papēdi, un viņa pirksti slīdēja cauri viņas kāju pirkstiem. Viņai bija grūti uztvert Trevisa teikto.
– Reiz vasarā tēvs devās uz Tokiju, un mana mamma kopā ar mani atbrauca uz Edilīnu. Es pat nenojautu, ka mana dzīve nav tāda kā pārējiem. Tu man parādīji, kā dzīvo citi bērni, un par to es tev vienmēr būšu pateicīgs.
– Tu man šobrīd atdari pilnībā. Trevis, kur tu iemācījies tā masēt pēdas?
– Ja nemaldos, Taizemē, – viņš atbildēja. – Varbūt Indijā. Kaut kur. Vai tev patīk?
– Ja es paģībšu ekstāzē, nepievērs tam uzmanību.
– To gan es nevaru pieļaut, – Treviss teica un nolika viņas pēdu sev blakus. – Pastāsti man vēl kaut ko par Džo Leitonu.
Kima vīlusies nopūtās par to, ka masāža beigusies, un iztaisnoja muguru.
– Es nezinu, ko tev teikt. Džeka savulaik par tēvu bieži sūdzējās, bet viņa Džo ļoti mīl. Es zinu, ka meita ir viņa acuraugs. Kad Džeka bija maza, tēvs neizlaida viņu no acīm. Pirmajā vasarā pēc iestāšanās augstskolā Džekai nācās lūgties, lai tēvs viņai ļautu atbraukt ciemos un dzīvot kopā ar mani divas nedēļas. Un Leitona kungs rūpīgi pārbaudīja visus vīriešus, uz kuriem Džeka paskatījās. Viņa apgalvo, ka Tristans – viņas līgavainis – samaksāja par savu līgavu, uzdāvinot Džo ēku.
– To ēku, kurā viņš atvēra savu aparatūras veikalu?
– Jā, – Kima apstiprināja.
– Vai veikals jau ir atvērts?
– Nē. Ēku ilgstoši pārveidoja, pat pārbūvēja, citādi tajā nedrīkstētu atvērt veikalu. Leitona kunga draugi no Ņūdžersijas ieradās Edilīnā, lai viņam palīdzētu. Viņi ar Džeku sastrīdējās, jo viņa apgalvoja, ka gana labi strādnieki atrodami Virdžīnijas pavalstī, bet tēvs viņā neklausījās.
– Izklausās, ka Džekas tēvam patīk, ja viss notiek pēc viņa prāta, – Treviss atzina, saraucis pieri. – Mans tēvs ir tāds pats. Viņš grib būt noteicējs visās situācijās.
– Tu domā, ka tava māte tiekas ar Leitona kungu, jo viņš… Jo viņš atgādina tavu tēvu?
– Tieši no tā es baidos. Man gribētos redzēt viņus abus kopā, bet tā, lai to nemana Leitons.
– Tev taisnība, – Kima piekrita. – Ja tu stādīsies priekšā kā Lūsijas dēls, Leitona kungs centīsies uzvesties priekšzīmīgi. Tu neiepazīsi viņa patieso dabu. – Viņa pacēla galvu. – Vai tava māte būtu ar mieru…
– Vai viņa būtu ar mieru neatklāt, kas es esmu? – Treviss turpināja. – Tas ienāca prātā arī man. Nezinu. Mana pieredze liecina, ka sievietes ir neparedzamas. Māte mēdza smieties un būt vienisprātis ar mani un pēc mirkļa sadusmoties un pārmest man, ka uzdrīkstos apgalvot, ka pazīstu cilvēkus labāk nekā viņa.
Kima gribot negribot iesmējās.
– Izklausās pēc Spoka kunga.
– Vai viņš ir Edilīnas iedzīvotājs?
– Nē, – viņa paskaidroja. – Tas ir tēls televīzijas seriālā. To skatījās mani vecāki. Vai
