zināja, ka Kimai pieder juvelierizstrādājumu veikals. Viņš izsekoja sievietes gaitām no skolas līdz pat dzīvei Edilīnā, kur viņa nodibināja savu uzņēmumu. Kima to nezināja, bet Treviss apmeklēja visas viņas izstādes skolas laikā. Vienreiz Kima viņu gandrīz pieķēra. Viņa ienāca telpā kopā ar divām citām meitenēm: garu, slaidu tumšmati un maza auguma gaišmati, kuras augums pievērsa visu vīriešu skatienus.
Tomēr Treviss redzēja vienīgi Kimu. Viņa izauga par tikpat skaistu sievieti, cik skaista viņa bija bērnībā. Trevisam patika, kā viņa smējās un priecājās. Viņš pats nebija juties laimīgs, kopš pirms vairākiem gadiem pameta Edilīnu un Kimu.
– Es izgatavoju rotaslietas, – viņa paskaidroja.
Treviss pagriezās un paskatījās uz Kimu.
– Rotaslietu izgatavošanas komplekts!
Viņa pasmaidīja. – Tu to atceries?
– Tu lūdzi, lai es to atveru. Tu to dabūji…
– Mana mātesmāsa un tēvocis uzdāvināja to man Ziemassvētkos, bet man negribējās to pat atvērt. Es biju tik nepateicīgs bērns! Komplekts bija ielikts kastē, ko mums atnesa tēvocis Bens.
– Kopā ar manu divriteni, – Treviss piebilda. Gremdējoties atmiņās, viņš sāka runāt maigā balsī. – Tu izgatavoji brīnumainas lietas. Man tās ļoti patika.
– Un tu biji lielisks modelis, – Kima teica. – Neviens no man pazīstamajiem zēniem nebūtu ļāvis aplikt sev ap kaklu krelles. – Viņa nepieminēja to, ka divas priekpilnās nedēļas un rotaslietu komplekts bija cieši saistīti. Treviss, juvelierizstrādājumi un laime – viņas prātā tas viss bija saistīts.
– Man joprojām ir tā kaklarota, – Treviss ieminējās.
– Tiešām? – viņa pārvaicāja.
– Jā. Kima, tās bija divas labākās manas bērnības nedēļas.
Viņa gribēja atbildēt ar to pašu, bet aprāvās.
– Ko tu plāno darīt ar māti?
– Man nav plāna. Es par kāzām uzzināju tikai vakar. Viņa zvanīja… – Treviss nolēma nepieminēt savu sekretāri. – Viņa atstāja ziņu, kurā pavēstīja, ka grib precēties otrreiz un šķirties no mana tēva. Tas arī viss. Es biju šokā. Biju pārliecināts, ka māte dzīvo cienījamai, sirmai atraitnei piederošā mājā un ka viņas abas kopīgi šuj bērnu apģērbus. Tagad izrādās, ka mamma loka muguru visas pilsētas iedzīvotāju acu priekšā. – Viņš pievērsās Kimai. – Tāpēc man nav plāna. Es gribu…
– Ko?
– Es gribu noskaidrot, vai Džo Leitons ir gana labs vīrietis manai mātei. Mīlestībai nav nozīmes. Savulaik māte domāja, ka ir iemīlējusies manā tēvā. Gribu uzzināt, vai viņš ir labs cilvēks, kurš nemēģinās iebiedēt manu trauslo māti.
Kima strauji ievilka elpu. Džekas māte nomira jaunībā, tāpēc Džeku uzaudzināja tēvs. Džo Leitons bija ļoti apņēmīgs vīrs, kurš vienmēr centās panākt savu. Augstskolas gados Džeka neskaitāmas reizes sūdzējās par kaut ko, ko pastrādājis vai teicis viņas tēvs. Džo Leitons prata izturēties laipni, tomēr viņš mēdza arī izvest cilvēkus no pacietības. Turklāt viņš bija ļoti privātīpašniecisks vīrietis. Kad Džeka iemīlējās vīrietī no Edilīnas Virdžīnijas pavalstī, viņš uz turieni pārvācās kopā ar meitu. Tā dēļ Džeka un Triss gandrīz izšķīrās.
– Ko tu gribi teikt? – Treviss jautāja.
– Es, ē… – Kima nezināja, ko teikt. No neveiklā klusuma paglāba balsu skaņas.
Trevisa sejas izteiksme vēstīja, ka viņš nevēlas nevienu satikt, vismaz ne tagad – pirms viņš ir saticis savu māti.
– Seko man, – Kima ierunājās, piecēlās kājās, pacēla svārkus un pa šauru taciņu metās skriet uz meža pusi.
– Ar lielāko prieku, – Treviss murmināja un sekoja viņai. Bagātīgi apaugušajā apvidū bija tumšs, bet mēnessgaismā bija redzama Kimas gaišā āda un gaišzilais kleitas audums. Trevisam patika skatīties, kā viņa skrien.
Nenovērsdams skatienu no Kimas, viņš gandrīz saskrējās ar priekšmetu, kas līdzinājās vecam rotaļu namiņam. Augstais, mēnessgaismas ēnā noslēpies tornis izskatījās pēc tāda, kurā varētu dzīvot ļaunā burve no kādas pasakas.
– Nāc šeit, – Kima mudināja un atvēra rotaļu namiņa durvis. Kad abi bija noslēpušies, viņa durvis aizvēra.
Treviss meklēja gaismas slēdzi, bet Kima satvēra viņa plaukstas pamatni un pielika pirkstu pie lūpām, lūdzot klusēt. Viņa ar žestu norādīja, lai Treviss atvirzās no loga.
Viņš apsēdās blakus Kimai un atspieda muguru pret durvīm.
Ārpusē skanēja pusaudžu balsis.
– Nāc, es esmu te, – skaļi čukstēja vīrietis.
– Mūs pieķers, – sūdzējās meitene.
– Kurš? Doktors Triss? Viņš jau ir devies medusmēnesī. – Atskanēja skūpstu skaņas. – Varu derēt, ka viņš patlaban nodarbojas ar to pašu, ko gribam darīt mēs.
– Es gribētu būt līgavas vietā, – meitene sapņaini novilka.
Kima paskatījās uz Trevisu, un abi saviebās. Meitene pieļāva kļūdu.
– Tātad es neesmu gana labs? – puisis atcirta.
– Es gribēju teikt… – meitene taisnojās. – Labi, vienalga. Iesim atpakaļ uz telti. Mamma mani noteikti meklē.
Rotaļu namiņa durvju rokturis tika pagriezts, atskanot skaļam troksnim.
– Nolāpītais namiņš šā vai tā ir aizslēgts, – puisis norūca.
– Tad jau labi! – meitene atcirta, un atskanēja viņas steidzīgie soļi.
Kad iestājās klusums, Kima izelpoja. Viņa paskatījās uz Trevisu, un abi iesmējās.
– Rīt visi Edilīnas pusaudži centīsies noskaidrot, kurš pārītis tika rotaļu namiņā pirmais.
– Bet tie bijām tikai mēs, večuki, – Treviss piebilda.
– Tas attiecas tikai uz tevi. Tev tūlīt apritēs trīsdesmit. Man visa dzīve vēl priekšā. – Kima pavirzījās pa labi. – Nāc šeit, bet pieliecies. Durvju aile ir zema.
Treviss viņai sekoja un nokļuva ļoti mazā istabiņā, kur sienā bija iebūvēta īsa vienguļamā gulta.
Kima uz to norādīja.
– Šeit ir Edilīnas iekštelpu mīlestības galvaspilsēta.
– Ja tik mazā pilsētā pietiek vietas
