pieļāva iespēju, ka precas Kima.
Viņš izkāpa no mašīnas un pacēla roku pie acīm, lai izvairītos no nākamās automašīnas lukturu raidītā staru kūļa, kā arī, lai noslēptu seju.
Pie pikapa, kas šķita uzlabots ar nelikumīgiem līdzekļiem, stāvēja ļoti liela auguma vīrietis. Viņš skatījās uz Trevisu un, šķiet, mēģināja saprast, kas viņš ir.
– Vai tu esi līgavas viesis? – viņš jautāja un atvēra pikapa durvis, lai palīdzētu izkāpt savai sievai – grūtniecei.
– Kolin! – sieviete iesaucās. – Tu neesi darbā. Neiztaujā cilvēkus! – Viņa paskatījās uz Trevisu. – Laipni aicināts Edilīnā, – sieviete viņu sveica, – lūdzu, ej iekšā. Cerams, ka šampanietis vēl nav beidzies. Es gan to šā vai tā nedzeršu.
– Labi, paldies, – Treviss atbildēja.
Pāris devās uz nama pusi, un lielā auguma vīrietis Trevisu rūpīgi nopētīja.
– Brīnišķīgi, – viņš nomurmināja. Pēc visa spriežot, Treviss bija piesaistījis policista uzmanību. Viņam garām pagāja vēl daži cilvēki, no kuriem lielākā daļa pameta viesības, un visi Trevisu nopētīja. Viņš beidzot atģidās, ka viesi bija tērpušies svētku drānās, bet Trevisam mugurā bija pelēks krekls un džinsi.
Viņš prātoja, kā rīkoties. Vai labāk būtu doties projām un satikt māti rīt?
No otras puses, pastāvēja iespēja, ka Lūsija piedalās kāzās. Klusajai, savrupajai sievietei tas nebija raksturīgi, bet Treviss neizslēdza šādu iespēju. Turklāt arī viņas iecerētais varēja būt kāzu viesis.
Treviss iztēlojās, kā viņi abi, rokās sadevušies, sēž stūrī un velta viens otram mīļus vārdus. Viņš nosprieda, ka to būtu patīkami redzēt.
Tāpat bija iespējams, ka arī Kima ir kāzu viešņa – ja vien, protams, viņa nebija līgava. Treviss nevarēja stādīties viņai priekšā. Viņš jau bija redzējis pieaugušo Kimu. Bērnībā viņa bija ļoti glīta, un tagad Kima bija kļuvusi par vēl glītāku sievieti. Kima, kura metas lejup no kalna zirga mugurā, kastaņbrūnajiem matiem plīvojot. Tas bija neaizmirstams skats.
Treviss nolēma uzvilkt viesībām piemērotāku apģērbu un ieiet namā, lai aplūkotu kāzu viesus – tikai aplūkot viņus un doties projām.
Viņš atvēra automašīnas bagāžas nodalījumu.
OTRĀ NODAĻA
– Kā tu satiec ar jauno draudziņu Deivu? – apsēdusies pretī Kimai, vaicāja Sāra Ņūlenda. Uz galdiņiem bija uzklāti galdauti dažādās “Lieldienu krāsās”, kā tās sauca līgava. Mūziķi bija aizgājuši pārtraukumā, un plašā deju zāle bija tukša. Telts griestos bija iekārtas mazas lampiņas, kas izstaroja sudraba krāsas gaismu un meta skaistas ēnas.
Sāras dvīņu puikām bija apritējis gads, un viņus mājās pieskatīja aukle. Kāzas bija viena no Sāras retajām izdevībām iziet sabiedrībā kopā ar savu vīru Maiku.
– Mums klājas ļoti labi, – Kima atbildēja. Viņai mugurā bija zilgani violetā līgavas māsas kleita ar dziļu, stūrainu kakla izgriezumu un kupliem svārkiem. Kleitas dizainu izdomāja Džeka, kura bija līgava un Kimas labākā draudzene, un to uzšuva Lūsija Kūpera.
– Vai jūs paliksiet kopā ilgāku laiku? – Sāra turpināja.
– Mēs esam kopā pārāk īsu laiku, lai par to spriestu, bet es ceru, ka jā. Kā klājas jums ar Maiku?
– Brīnišķīgi. Bet man ir grūti pieradināt viņu pie dzīves mājās. Es Maikam lūdzu palīdzēt dārza darbos. Uzmini, ko viņš izdarīja?
– Tā kā runa ir par Maiku, man nav ne jausmas.
– Viņš aizdzina puisi, kurš vadīja dārza traktoru, apguva tā vadību pats un uzraka aptuveni divus akrus lielu zemes gabalu, kurā paredzēts uzstādīt jauno žogu. Abi ar traktora īpašnieku tik briesmīgi kliedza viens uz otru!
Kima pasmaidīja.
– Man gribētos to redzēt. Es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi kopā ar tirgoņiem. Katrs viņu izrunātais vārds pamudina mani iepirkties vēl un vēl.
Sāra paliecās uz priekšu un turpināja runāt pieklusinātā balsī:
– Kā Lūsijai Kūperei veicās tavas kleitas šūšana?
– Es viņu nesatiku, – Kima atzinās. – Vienīgajā pielaikošanā piedalījās Džeka.
– Bet tu pirms neilga laika redzēji viņu dejojam ar Džekas tēti, vai ne?
Sāra un Kima bija māsīcas un vienaudzes, un viņas kopā rotaļājās kopš dzimšanas. Pēdējos četrus gadus viņas aprunāja Lūsiju Kūperi, sievieti pusmūžā, kura īrēja dzīvokli Vingeitas kundzes namā un nozuda ikreiz, kad pie apvāršņa parādījās Kima. Citi cilvēki viņu redzēja pārtikas preču veikalā, aptiekā un pat Vingeitas kundzes veikalā pilsētas centrā, bet, līdzko parādījās Kima, Lūsija noslēpās. Viena no viņas māsīcām uzņēma Kūperas kundzes fotogrāfiju un parādīja to Kimai, bet viņa sievieti nepazina. Viņai nebija ne jausmas, kāpēc Lūsija no viņas izvairās.
– Ko tādu es nevarētu palaist garām, – Kima atbildēja. – Tā bija valšķīga deja. Viņas vecumā tā uzvesties nepiedien.
– Vai tu redzēji Lūsijas seju?
– Jā un nē. Viņa to slēpa dažādās Džekas tēta ķermeņa daļās, tāpēc es manīju tikai aci un ausi. Varbūt man jādodas pie policijas mākslinieka un jālūdz, lai tas uzzīmē visu seju.
Sāra iesmējās.
– Kad es redzēju Lūsiju, viņa izskatījās kā laimīgākā sieviete pasaulē.
– Nē, tu viņu sajauci ar Džeku.
– Kāzu ceremonija bija skaista. Un viņas kleita ir brīnišķīga! Viņi ar Trisu ir lielisks pāris, vai piekrīti?
– Jā, – Kima lepni atbildēja. Viņas ar Džeku visu augstskolas laiku dzīvoja vienā istabiņā un turpināja draudzēties arī pēc tam, kaut gan Džeka dzīvoja Ņujorkā un Kima – Edilīnā. Pirms vairākiem mēnešiem Džeka ieradās Edilīnā, lai pavadītu vasaru gleznojot, un satika pilsētas ārstu, Kimas brālēnu Tristanu. Viņi iemīlējās un šodien nosvinēja kāzas.
– Kā klājas Rīdam? – Sāra apvaicājās par Kimas brāli. Rīds pieteicās par palīgu Trisam pēc tam, kad viņš salauza roku. Tagad izskatījās, ka viņš pārņems Trisa ārsta praksi turpmākos trīs gadus.
– Rīds ir neapmierināts, – Kima atzina. – Nemaz nezināju, ka cilvēks var tik stipri sūdzēties. Viņš draudēja iekāpt kuģī un nozust no pilsētas.
– Viņš taču to nedarīs, vai ne? Edilīnā jābūt pieejamam ārstam.
