par to, ka tur kāds ir dzīvojis.
– Paliec šeit, – Kimas māte piekodināja. – Es noskaidrošu, kas noticis.
Viņa piesteidzās pie muižas parādes durvīm, bet Merita kundzes automašīnas tur nebija. Bija pārāk agrs, lai traucētu Bērtrandu, tomēr Kimas māte bija stipri uztraukusies par Lūsiju un viņas dēlu, tāpēc iegāja muižā.
Bērtrands aizmidzis gulēja dīvānā, apstiprinādams aizdomas, ka ir par slinku, lai pirms gulētiešanas uzkāptu pa kāpnēm. Kad Kimas māte pateica, kas noticis, Bērtrands uzreiz atžirga, jo viņam patika tenkas.
– Dārgā, – viņš paskaidroja, – viņi aizsteidzās projām no šejienes divos no rīta. Es biju cieši aizmidzis, bet Lūsija mani pamodināja. Viņa painteresējās, vai var nopirkt to veco šujmašīnu.
– Es ceru, ka tu to viņai atdevi.
– Gandrīz. Es prasīju tikai piecdesmit dolārus.
Oldridža kundze saviebās.
– Uz kurieni viņi aizbrauca? Kāpēc viņi nozuda nakts vidū?
– Lūsija man pateica tikai to, ka viņai kāds piezvanījis un pavēstījis, ka drīzumā atgriezīsies viņas vīrs, tāpēc viņai jādodas projām. Lūsija teica, ka viņai obligāti jānokļūst tur pirms vīra.
– Kur viņai jānokļūst? Es gribu Lūsijai piezvanīt un noskaidrot, vai viņai nekas nekaiš.
– Viņa lūdza, lai mēs nemēģinām ar viņu sazināties. – Bērtranda kungs pieklusināja balsi. – Lūsija teica, ka neviens nedrīkst uzzināt, ka viņa ar Trevisu te uzturējās.
– Tas izklausās ļoti slikti. – Oldridža kundze apsēdās dīvānā un pielēca kājās. – Ak Dievs! Kima būs satriekta. Es baidos viņai to teikt. Viņa būs ļoti nelaimīga, jo dievina to zēnu.
– Viņš bija jauks bērns, – Bērtrands piekrita. – Viņa āda bija kā porcelāns. Ceru, ka viņš turēsies pa gabalu no saules, lai to nesabojātu. Manuprāt, par savu izcilo ādu varu pateikties tam, ka visa mūža garumā izvairos no saules stariem.
Oldridža kundze, saraukusi pieri, devās pie Kimas, lai pateiktu, ka viņas draugs ir aizbraucis un, visdrīzāk, meitene viņu nekad vairs nesatiks.
Kima jaunumus uzņēma labāk, nekā viņas māte gaidīja. Viņa nekrita histērijā un neraudāja, vismaz ne citu cilvēku klātbūtnē. Tomēr pagāja vēl vairākas nedēļas, līdz Kima atguvās.
Kimas māte kopā ar meitu devās uz Viljamsburgu, lai iegādātos dārgu rāmi Trevisa fotogrāfijai. Meitenei tāda bija tikai viena. Tajā zēns kopā ar Kimu stāvēja pie abu divriteņiem. Abi bērni bija novārtījušies un plati smaidīja. Mirkli pirms tam, kad Oldridža kundze nospieda fotoaparāta pogu, Treviss aplika roku ap Kimas pleciem, un meitene apskāva zēna vidukli. Fotogrāfija bija aizkustinošs bērnības attēls, un Kimas izvēlētajā rāmī tā izskatījās labi. Viņa nolika to uz galdiņa pie savas gultas, lai varētu raudzīties uz fotogrāfiju vakarā pirms miega un no rīta pēc pamošanās.
Mēnesi pēc Trevisa un viņa mātes aizbraukšanas Kima izdarīja kaut ko prātam neaptveramu. Ģimene nupat bija apsēdusies pie vakariņu galda, un Kimas vecākais brālis Rīds painteresējās, ko viņa grasās darīt ar Trevisa atstāto divriteni.
– Neko, – meitene atbildēja. – Es ar to nevaru darīt neko Trevisa tēva – riebekļa dēļ.
Visi sastinga.
– Ko tu teici? – Oldridža kundze neticīgā balsī pārvaicāja.
– Riebe…
– Es tevi dzirdēju, – meitenes māte attrauca. – Astoņgadīgs bērns nedrīkst lietot tādus vārdus manā namā. Tūliņ pat ej uz istabu!
– Mammu, – Kima satraukti iesaucās, būdama jau tuvu asarām, – tu viņu sauc tāpat!
Kimas māte neko neatbildēja, bet norādīja ar pirkstu, un Kima piecēlās no galda. Nonākusi pie savas istabas durvīm, viņa izdzirdēja, kā vecāki izplūda smieklos.
Meitene paņēma rokās Trevisa fotogrāfiju un to aplūkoja.
– Ja tu tagad būtu šeit, es tev iemācītu rupju vārdu.
Viņa nopūtās, nogūlās gultā un gaidīja, kad uz “pārrunām” ieradīsies tēvs un atnesīs meitai kaut ko ēdamu. Tēvs bija maigs, bet ar bērnu audzināšanu nodarbojās māte. Kima nodomāja, ka ir netaisnīgi sodīt viņu par vārdu, ko māte vairākkārt lietoja pati.
– Riebīgie vecāki! – Kima norūca un piespieda Trevisa fotogrāfiju pie krūtīm. Viņa saprata, ka zēnu nekad neaizmirsīs un nekad nepārstās viņu meklēt.
PIRMĀ NODAĻA
Galvenais birojs atradās sešdesmit pirmā stāva stūrī. Divas kabineta sienas bija pilnībā iestiklotas, un no tām pavērās elpu aizraujošs skats uz Ņujorkas ainavu. Pie abām pārējām sienām bija piekārtas gaumīgas, dizainera izvēlētas gleznas, bet tās neko neliecināja par telpu iemītnieku. Kabineta vidū atradās rožkoka galds, un pie tā no tērauda un ādas izgatavotā krēslā sēdēja Treviss Maksvels. Viņš bija gara auguma plecīgs vīrietis, tumsnējs un ļoti pievilcīgs. Viņš bija noliecies pār dokumentiem un saraucis pieri.
Vēl viena nolāpīta uzņēmumu apvienošana, Treviss nodomāja. Viņa tēvs bija nopircis kārtējo uzņēmumu. Vai viņa kāre iegūt kaut ko savā īpašumā un kontrolēt nekad nerimsies? Treviss dzirdēja, ka atveras viņa kabineta durvis, bet nepacēla skatienu.
– Jā? Kas tur ir?
Barbara Pendergasta, kuru Treviss sauca par Peniju un visi pārējie par Pendergasta kundzi, vēroja savu priekšnieku un gaidīja. Trevisa sliktais noskaņojums viņu neuztrauca.
Treviss, klusuma izbiedēts, pacēla skatienu un ieraudzīja viņu. Barbara bija par viņu divreiz vecāka un divreiz īsāka, bet spēja līdz sirds dziļumiem iebiedēt jebkuru, izņemot Trevisu.
– Atvaino, Penija, kas noticis?
Vēl pirms dažiem gadiem Penija bija Trevisa tēva darbiniece. Abi kopā bija izrāpušies no nabadzības un padarījuši Rendelu Maksvelu par vienu no turīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Kad uzņēmumam pievienojās Treviss, Penija nolēma viņam palīdzēt. Mēdza sacīt, ka Rendela Maksvela neapmierinātība bija dzirdama sešu kvartālu attālumā.
Penija ieturēja pauzi, lai Treviss aptvertu viņas teiktā nozīmīgumu.
– Man zvanīja tava māte.
– Ko? – Treviss nekavējoties aizmirsa par uzņēmumu apvienošanu, atspieda muguru pret krēsla atzveltni un vairākas reizes dziļi ievilka elpu. – Kā viņai klājas?
– Manuprāt, viņai klājas vairāk nekā labi. Viņa grib šķirties no tava tēva, jo ir satikusi vīrieti, ar kuru vēlas apprecēties.
