Viņš bija kļuvis vēl netīrāks, viņa krekls bija ieplīsis tālāk, un virs augšlūpas rēgojās asinis.
– Vai bija sarežģījumi? – tēvocis Bens apvaicājās.
– Itin nekādi, – Treviss atbildēja, lūkodamies vīrietim tieši acīs.
– Malacis! – tēvocis iesaucās un stipri papliķēja pa Trevisa plecu. Viņš aizvēra sava apvidus auto bagāžas nodalījuma pārsegu. – Man jāatgriežas darbā.
– Ar ko jūs nodarbojaties? – Treviss uzjautāja gluži kā pieaugušais.
– Es esmu advokāts.
– Vai tas ir ienesīgs amats?
Tēvoča Bena skatienā pavīdēja uzjautrinājums, bet viņš nesmējās.
– Ar to pietiek, lai apmaksātu rēķinus, tam ir savi plusi un mīnusi. Vai tu apsver iespēju izmēģināt jurista amatu?
– Tomass Džefersons ir mans elks.
– Tu esi ieradies pareizajā vietā, – tēvocis Bens smīnēdams atbildēja un atvēra automašīnas durvis. – Trevis, kad pabeigsi jurisprudences studijas, iegriezies pie manis.
– Tā arī darīšu, un paldies jums, – zēns atbildēja. Viņš runāja kā pieaugušais, tomēr netīrais apģērbs, tajā ieķērušies zari un zilumi uz viņa ādas atstāja nenopietnu iespaidu.
Tomēr tēvocis Bens nesmējās. Viņš pievērsās Meritas kundzei.
– Labs puika. Apsveicu.
Meritas kundze aplika roku ap dēla pleciem, bet viņš izvairījās no apskāviena. Izskatījās, ka Treviss negrib ļaut tēvocim Benam noprast, cik stipri viņš mātei pieķēries.
Visi noraudzījās, kā tēvocis Bens aiziet, un Kimas mamma ierunājās:
– Bērni, ejiet spēlēties! Mēs jūs pasauksim, kad pienāks vakariņu laiks, un pēcāk jūs varēsiet tvarstīt jāņtārpiņus.
– Jā, – Meritas kundze piekrita, – ejiet spēlēties. – Izskatījās, ka viņa jau gadiem ilgi alkusi teikt dēlam šos vārdus. – Bērtranda kungs iemācīs man šūt.
– Lūsija, – Kimas mamma iesāka, – tev vajadzētu zināt, ka Bērtrands izmanto tevi kā bezmaksas darbaspēku. Viņš grib, lai tu atjauno aizkarus, un…
– Es zinu, – Lūsija Merita attrauca, – bet es neiebilstu. Man patīk apgūt radošas nodarbes, un šūšana nav ne par matu sliktāka par citām. Kā tu domā, vai viņš būtu ar mieru pārdot man savu šujmašīnu?
– Manuprāt, viņš būtu ar mieru pārdot savas pēdas, jo tās reti izmanto.
Lūsija iesmējās.
– Nāc nu, – Kimas mamma turpināja, – es tev parādīšu, kā ievērt šujmašīnā diegu.
Divu nedēļu garumā Kima dzīvoja gluži kā paradīzē. Viņa bija kopā ar Trevisu no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Zēns ļāvās izklaidēm tā, it kā tā būtu viņa sūtība, un Kimas mamma apgalvoja, ka tā tam arī vajadzētu būt.
Kamēr bērni rotaļājās ārpus mājas, abas sievietes un Bērtranda kungs sarunājās un šuva. Lūsija Merita ar vecās Bernina zīmola šujmašīnas palīdzību atjaunoja visus aizkarus muižā.
– Tagad viņš varēs tos pārdot par labāku cenu, – Kimas mamma murmināja.
Lūsija iegādājās audumu un sašuva jaunus aizkarus, ko piekārt pie vannas istabu un virtuves logiem.
– Tu maksā viņam īri, – Kimas māte norādīja. – Tev nevajadzētu apmaksāt arī aizkarus.
– Man nav iebildumu. Es tik un tā nevaru ietaupīt naudu. Rendels savāks visu, kas paliks neiztērēts.
Oldridža kundze zināja vienīgi to, ka Rendels ir Lūsijas vīrs.
– Es gribu zināt, ko tas nozīmē, – viņa uzstāja, bet Lūsija aizbildinājās, ka jau ir pateikusi pārāk daudz.
Vakaros bērni negribīgi atgriezās katrs savā dzīvoklī. Mātes viņus nomazgāja, pabaroja un iedzina gultās. Nākamās dienas rītā viņi atgriezās pagalmā. Neatkarīgi no tā, cikos Kima pamodās, Treviss viņu ikreiz jau gaidīja muižas otrā pusē.
Kādu vakaru zēns ierunājās:
– Es atgriezīšos.
Kima nesaprata, ko tas nozīmē.
– Es atgriezīšos pēc aizbraukšanas.
Viņa neatbildēja, jo negribēja iztēloties dzīvi bez Trevisa. Viņi kopā rāpās kokos, rakņājās pa dubļiem, brauca ar divriteņiem; Kima meta bumbu, un Treviss to aizlidināja pāri visam dārzam. Kad Kima paņēma līdzi savu otro labāko lelli, viņa bija satraukta. Zēniem nepatika lelles. Tomēr Treviss apsolīja uzbūvēt lellei māju, un to arī izdarīja. Māja tika izgatavota no lapām un zariņiem, un iekšpusē tika novietota gulta, ko Kima izklāja ar sūnām. Kamēr Treviss taisīja mājai jumtu, viņa ar rotaslietu izgatavošanas komplekta palīdzību sameistaroja divas kaklarotas no plastmasas kreļļu virtenēm. Kad meitene vienu no tām uzkāra Trevisam kaklā, viņš smaidīja, un nākamās dienas rītā viņš to joprojām nēsāja.
Kad kļuva pārāk karsts, lai aktīvi kustētos, bērni nogūlās uz vēsās zemes ēnā un pārmaiņus lasīja viens otram priekšā “Alisi Brīnumzemē” un citas grāmatas. Kima nelasīja ne uz pusi tik labi kā Treviss, tomēr viņš neiebilda. Kad meitenei trāpījās grūts vārds, viņš palīdzēja. Treviss apgalvoja, ka labprāt klausās, un tā bija taisnība.
Kima apzinājās, ka divpadsmitgadīgais Treviss ir daudz vecāks par viņu, tomēr ikdienā tā nešķita. Viņa zināšanas bija gluži kā pieaugušam cilvēkam. Treviss izstāstīja Kimai visu par kurkuļa dzīves ciklu un par kūniņām. Viņš paskaidroja, kāpēc mēness forma mainās, un kāpēc pastāv ziema un vasara.
Lai gan Trevisa zināšanas bija visai plašas, viņš ne reizi nebija mēģinājis aizlidināt akmentiņu gar dīķa virsmu. Pirms ierašanās Edilīnā viņš ne reizi nebija uzrāpies kokā. Viņš ne reizi nebija nobrāzis elkoni.
Tāpēc abi bērni mācīja viens otru. Trevisam bija divpadsmit gadu un Kimai – tikai astoņi, tomēr reizēm Kima bija zēna skolotāja, un viņai tas patika.
Tas viss ilga tieši divas nedēļas. Kā parasti, uzreiz pēc saullēkta samiegojusies Kima izskrēja pa pagalma puses durvīm, aizsteidzās gar muižas sienu dārza pusē uz ēkas spārnu, kurā dzīvoja Treviss un viņa mamma.
Tomēr tās dienas rītā Treviss nebija ārā un negaidīja Kimu, tāpēc viņa saprata – kaut kas nav kārtībā. Meitene sāka klauvēt pie durvīm un saukt zēna vārdu. Pašas celtais troksnis viņai bija vienaldzīgs.
No mājas izsteidzās
