sameloja. Kimas tēvs vairāku dienu garumā pieturēja divriteņa sēdekli, līdz viņa iemācījās noturēt līdzsvaru.
– Labi, – Treviss nopietni novilka. – Es pamēģināšu.
Divritenis zēna augumam bija par īsu, un, pirmo reizi uz tā uzsēdies, Treviss nokrita uz sejas. Kima skatījās, kā viņš piecēlās un izspļāva no mutes zemi. Vai šis ir viens no tiem zēniem, kuri raudādami skrien pie mātes?
Tomēr Treviss ar krekla piedurkni noslaucīja muti un plati pasmaidīja.
– Vareni! – viņš iesaucās un vēlreiz uzrausās uz divriteņa.
Pēcpusdienā Treviss brauca lejup no uzbēruma ātrāk, nekā Kima uzdrošinājās, un parāva augšup priekšējo riteni, it kā grasītos lēkt.
– Kā man izdodas? – viņš jautāja Kimai pēc tam, kad bija veicis visātrāko nobraucienu. Viņš vairs nelīdzinājās tam zēnam, kuru viņa ieraudzīja pirmoreiz. Trevisa krekls pie pleca bija ieplīsis, un viņš bija novārtījies no galvas līdz kājām. Uz zēna vaiga sāka veidoties zilums pēc tam, kad viņš bija teju vai ietriecies kokā, bet pēdējā mirklī parāva stūri sāņus un nobrāza vaigu. Pat Trevisa zobi bija netīri.
Pirms Kima paguva atbildēt, Treviss pievērsa skatienu kaut kam aiz viņas muguras un atkal pārvērtās par to zēnu, kuru viņa ieraudzīja sēžam kokā.
– Māt, – viņš teica.
Kima pagriezās un ieraudzīja maza auguma sievieti. Viņa bija glīta, bet tikpat bāla, cik Treviss bija sārts. Sieviete bija līdzīga dēlam, tikai nogurusi un vecāka.
Sieviete klusēdama nostājās starp abiem bērniem un rūpīgi aplūkoja dēlu.
Kima aizturēja elpu. Ja sieviete pasūdzētos meitenes mātei par to, ka viņa savārtījusi Trevisa drēbes, viņa par to saņemtu sodu.
– Tu viņam iemācīji braukt ar divriteni? – Meritas kundze uzdeva Kimai jautājumu.
Treviss sargājoši nostājās meitenei priekšā.
– Māt, tā ir tikai maza meitene. Es pats iemācījos braukt ar divriteni. Es aiziešu nomazgāties. – Viņš paspēra soli mājas virzienā.
– Nē! – Meritas kundze iesaucās, un Treviss paskatījās uz viņu. Sieviete piegāja pie dēla un viņu apskāva. – Tu izskaties labāk nekā jebkad agrāk. – Viņa noskūpstīja Trevisu uz vaiga un smaidīdama noslaucīja zemi no lūpām. Meritas kundze pievērsās Kimai. – Meitenīt… – viņa iesāka, bet aprāvās, noliecās un apskāva Kimu. – Tu esi brīnišķīgs bērns. Paldies tev!
Kima neticīgi vērās sievietē.
– Turpiniet rotaļāties. Vai gribat, lai atnesu jums ko ēdamu? Vai tev garšo šokolādes kūka?
– Jā, – Kima atbildēja.
Meritas kundze paspēra dažus soļus muižas virzienā, bet Kima piepeši iesaucās:
– Viņam vajadzīgs pašam savs divritenis!
Sieviete palūkojās atpakaļ, un Kima norija siekalas. Viņa nekad iepriekš nebija pavēlējusi pieaugušajam.
– Viņš… – meitene turpināja pieklusinātā balsī. – Mans divritenis viņam ir par mazu. Viņa pēdas velkas gar zemi.
– Kas vēl viņam vajadzīgs? – Meritas kundze apvaicājās.
– Beisbola bumba un nūja, – Treviss ierunājās.
– Un “sienāzītis”, – Kima piebilda. – Un vēl… – Viņa apklusa, jo Meritas kundze pacēla gaisā roku.
– Man nav bezgalīgi daudz naudas, bet es centīšos to visu nopirkt.
Viņa iegāja muižā un pēc dažām minūtēm atnesa sviestmaizes un limonādi. Pēcpusdienā sieviete atnesa divus lielus svaigi izceptas šokolādes kūkas gabalus. Tobrīd Treviss jau bija iemācījies taisīt “ritentiņu”, un viņa māte apveltīja dēlu ar skatienu, kurā mijās apbrīna un šausmas.
– Kurš būtu domājis, ka tev piemīt sportista dotumi, Trevis? – viņa pārsteigumā jautāja un atgriezās mājā.
Vakara sākumā atskanēja Kimas tēvoča Bendžamina, viņas brālēna Remzija tēva, balss:
– Ho, ho, ho! Kurš pasūtīja Ziemassvētkus jūlijā?
– Mēs pasūtījām! – Kima iesaucās, un abi kopā ar Trevisu piesteidzās pie tēvoča lielā apvidus auto.
Tēvocis Bens no automašīnas izcēla jaunu, mirdzošu divriteni zilā krāsā.
– Man teica, ka šis jāatdod netīrākajam puikam Edilīnā. – Viņš paskatījās uz Trevisu. – Manuprāt, tas esi tu.
Treviss pasmaidīja. Uz viņa zobiem joprojām rēgojās netīrumi, un arī mati bija piebiruši ar zemi.
– Vai tas ir man?
– Tā ir dāvana no tavas mātes, – tēvocis Bens paskaidroja un ar zodu norādīja uz ieejas durvīm muižā.
Uz kāpnēm stāvēja Meritas kundze, un Kimai šķita, ka viņa raud. Tas bija savādi. Lielākoties divriteņi cilvēkus iepriecināja, nevis saraudināja.
Treviss piesteidzās pie mātes un apskāva viņu.
Kima izbrīnā skatījās uz zēnu. Neviens divpadsmit gadus vecs zēns, ko Kima pazina, tā nekad nedarītu. Apskaut māti citu cilvēku klātbūtnē bija muļķīgi.
– Viņš ir labs bērns, – ierunājās tēvocis Bens, un meitene pagriezās pret viņu. – Nesaki to mammai, bet es iegriezos jūsu mājās un tās nedaudz aptīrīju. Vai atpazīsti šos? – Viņš no automašīnas aizmugurējā sēdekļa izcēla kasti un pavērsa to tā, lai Kima redzētu kastes saturu. Tur bija ieliktas piecas no viņas iecienītākajām grāmatām, otra labākā lelle, neatvērts rotaslietu izgatavošanas piederumu komplekts un pašā apakšā – lecamaukla.
– Atvaino, “sienāzīti” es neatnesu, toties atradu vienu no Remzija vecajām beisbola nūjām un vairākas bumbas.
– Ak, paldies, tēvoci Ben! – Kima iesaucās un, sekodama Trevisa piemēram, apskāva savu tēvoci.
– Ja es būtu zinājusi, kā tu man atmaksāsi, būtu atvedis poniju.
Kima iepleta acis.
– Nesaki mammai, ka es tā teicu, citādi viņa mani nodīrās dzīvu.
Tikmēr Treviss bija atvirzījies no mātes un klusēdams aplūkoja savu jauno divriteni.
– Vai tiksi ar to galā? – tēvocis Bens jautāja. – Jebšu tu proti braukt tikai ar mazām meitenēm paredzētu divriteni?
– Bendžamin! – iesaucās
