laikrakstā par bērnu modes skati Edilīnā, Virdžīnijas pavalstī, kur dzīvoja Trevisa māte, precīzāk sakot, slēpās. Viņš pārlūkoja rakstu. Kāda turīga sieviete noorganizējusi krāšņu dzimšanas dienas pasākumu savai meitai, un tam paredzēto apģērbu dizainu izstrādājusi kāda sieviete vārdā Džeka Leitona, un… Treviss paskatījās uz Peniju.
– Apģērbu šuvēja ir Lūsija Kūpera. – Viņš nolika laikrakstu uz galda. – Tas nav nemaz tik ļauni. “Kūpera” ir pieņemts uzvārds, un rakstam nav pievienota viņas fotogrāfija.
– Viss būs krietni ļaunāk, ja tavs tēvs atkal nolems iet izlūkos, – Penija piebilda. – Tavas mātes patika pret šūšanu viņu nodos.
– Ko vēl mamma teica?
– Neko, – Penija paskaidroja. – Tikai šo, – viņa ielūkojās savos pierakstos, – “Pasaki Trevisam, ka man jānokārto šķiršanās, jo es gribu precēties.” Pēc tam viņa pārtrauca sarunu. Tava māte uzskata, ka tu, viņas karsti mīlētais dēls, esi pasaules naba.
– Mana beznosacījumu mīlestība, – Treviss atbildēja, un viņa sejā iezagās viegls smīns. – Vai viņa teica, ar ko grib precēties?
Penija apveltīja viņu ar neapmierinātu skatienu. Treviss zināja, ka viņa māte allaž izturējusies pret Pendergasta kundzi naidīgi. Rendels atstāja sievu un dēlu mājās, bet nespēra ne soli bez Penijas.
– Protams, ka neteica, – Penija atbildēja. – Bet uzreiz varu sacīt, ka tava māte nav tik dumj… Tik nesaprātīga, lai atklātu šim nezināmajam vīrietim sava pašreizējā vīra vārdu. Tāpēc nedomāju, ka šo vīrieti interesē tavas mātes nauda.
– Vai runa ir par naudu, ko māte nozaga tētim, vai to, ko viņa iegūs pēc šķiršanās?
– Tā kā es pasakām neticu, manuprāt, runa ir par to vienu miljonu un divsimt tūkstošiem dolāru, ko viņa nozaga.
– Es rūpīgi pieskatu mātes bankas kontus, un pēdējā laikā nav veikti aizdomīgi maksājumi. Starp citu, – Treviss lepni piebilda, – pēdējo gadu laikā viņa sevi uztur pati.
– Viņa pelna iztiku ar iekārtām un darba piederumiem simt tūkstošu vērtībā, ko iegādājās ar piesavināto naudu.
Treviss uzmeta Penijai bargu skatienu.
– Es to nokārtošu.
Domājot par nākotni, Treviss jutās neomulīgi. Viņa tēvs šķiršanos izvērtīs karā. Treviss zināja, ka nav nozīmes tam, vai Lūsija atteiksies no tiesībām uz tēva īpašumu un atmaksās līdzekļus, ko piesavinājusies – uz tēva bagātības fona tie bija graši, un likumīgi puse no šīs naudas pienācās Trevisa mātei. Rendels Maksvels tik un tā darīs visu iespējamo, lai pārvērstu Lūsijas dzīvi par elli. Pirms četriem gadiem Treviss ar tēvu vienojās, ka strādās viņa labā – ar norunu, ka tēvs liks Lūsiju mierā. Rendels piekrita negriezt pasauli ar kājām gaisā, lai atrastu sievu, un, ja tas tomēr izdotos, viņš piekrita viņu nemocīt. Tā bija vienkārša vienošanās. Trevisam nācās vienīgi pārdot savu dvēseli velnam – savam tēvam.
– Vai ir vēl kaut kas? – viņš jautāja Penijai.
– Šeparda kungs vēlas ar tevi šovakar vakariņot.
Treviss ievaidējās. Viņš kārtoja dokumentus, lai nopirktu Šeparda kunga uzņēmumu, kam draudēja bankrots. Tā kā Šeparda kungs sāka darboties uzņēmējdarbības lauciņā pirms trīsdesmit gadiem, vakariņas draudēja noritēt nepatīkamā gaisotnē.
– Pēc šodien piedzīvotā palīdzēt tēvam iznīcināt uzņēmumu šķitīs tīrais nieks.
– Kas man jādara? – Penija jautāja, un viņas balsī ieskanējās līdzjūtīga nots.
– Nekas. Nē, uzgaidi! Vai man šodien nav paredzēta romantiska tikšanās?
– Leslija. Tā būs jau trešā atceltā tikšanās pēc kārtas.
– Piezvani…
– Zinu. Tiffany‘s.
Par spīti raizēm, Treviss, pievērsis skatienu uz galda uzliktajam laikrakstam, nespēja apvaldīt smaidu. Edilīna Virdžīnijas pavalstī bija vieta, ar kuru bija saistītas laimīgākās atmiņas viņa mūžā. Tieši tāpēc māte pēc aizbēgšanas devās uz turieni. Treviss iedomājās par Kimberliju un juta, kā viņu pārņem miers. Viņam bija divpadsmit gadu, Kimai – tikai astoņi, tomēr meitene iemācīja viņam visu būtiskāko. Tolaik Treviss to nezināja, bet viņš bija ieslodzīts cietumā. Viņam bija aizliegts pavadīt laiku citu bērnu kompānijā, viņš neskatījās televizoru un nelasīja daiļliteratūru. Treviss dzīvoja kā alā vai kādā no iepriekšējiem gadsimtiem. Viss mainījās brīdī, kad viņš satika Kimu, kura no visas sirds mīlēja dzīvi. Uz viņa galda bija nolikta neliela misiņa plāksnīte, kas bija vienīgais personiskais priekšmets Trevisa kabinetā. Uz tās bija uzraksts: “Man padodas izpriecas; vai gribi, lai es tev to iemācu?” Šos vārdus Trevisam bija teikusi Kima. Tie izmainīja visu.
Penija vīrieti vēroja. Viņa bija vienīgais cilvēks, kuram Treviss uzticēja patiesību par savu dzīvi.
– Vai man pasūtīt lidmašīnas biļeti, vai tu gribi braukt pats? – viņa klusā balsī vaicāja.
– Braukt uz kurieni? – Atbilde nesekoja, tāpēc Treviss pievērsa sievietei skatienu. – Es… – Viņš nezināja, ko teikt.
– Man ir ierosinājums: kamēr tu vakariņosi, es nopirkšu normālu automašīnu, ar ko ir atļauts uzturēties ielās. Tu sakravāsi somu ar drēbēm. Rīt tu varēsi doties apciemot māti.
Treviss joprojām minstinājās.
– Leslija…
– Neraizējies. Es nosūtīšu viņai pietiekami daudz dimantu, lai viņa neuzdotu liekus jautājumus. – Penijai Leslija nepatika, tāpat kā visas pārējās meitenes, ar kurām Treviss tikās. Viņa vairākas reizes bija norādījusi, ka mīloša sieviete neļaujas atpirkties. Penija gribēja, lai Trevisam izdodas tas pats, ko bija paveicis viņa tēvs: lai viņš atrastu tādu sievieti, kura mīl ģimeni stiprāk par jebkādu veikalu piedāvājumu.
– Labi, – Treviss piekrita. – Palūdz Foresteram nokārtot uzņēmumu apvienošanu.
– Viņš nevar…
– Dari to, – Treviss attrauca. – Es to zinu, bet viņš nē. Varbūt nekas nesanāks, un tētis atlaidīs to mazo, godkārīgo ķēmu.
– Varbūt Foresteram viss izdosies, un tavs tēvs piešķirs viņam tavu amatu.
– Tu apgalvoji, ka netici pasakām, – Treviss pasmīnēja. – Labi, kur paredzēta satikšanās?
Penija iedeva viņam lapiņu, kurā bija norādīts laiks un adrese.
Treviss piecēlās kājās, aplūkoja savu galdu un domāja vienīgi par to, ka atkal satiks māti. Bija pagājis pārāk daudz laika. Treviss nedomājot paņēma
