piederēja izsmalcināti apartamenti, no kuru logiem pavērās grandiozi skati. Iekštelpu dekoratore, kura iekārtoja Trevisa biroju, ar savā uztverē gaumīgiem priekšmetiem izrotāja arī viņa dzīvokļa telpas. Nišā bija ievietota milzīga, senlaicīga Budas statuja, un dīvāni bija apvilkti ar ādu melnā krāsā. Tā kā Treviss uzturējās dzīvoklī pēc iespējas retāk, tā iekārtojums viņam bija vienaldzīgs.
Tikai vienā istabā atradās patiešām personiski priekšmeti, un Treviss devās taisnā ceļā uz to. Sākotnēji tā bija istaba apģērbiem, bet Treviss lika tajā izkārtot plauktiņus no stikla. Šajā nelielajā istabā, kas vienmēr bija aizslēgta, Treviss glabāja savas trofejas, apbalvojumus, sertifikātus un citas lietas, kas simbolizēja no Kimas aizgūto izpratni par “izpriecām”.
Tās divas nedēļas, ko Treviss pavadīja Edilīnā kopā ar mazo, ņipro Kimu, piešķīra viņam drosmi runāt pretī tēvam. Māte to iepriekš bija mēģinājusi, bet ar viņas maigo dabu nebija iespējams neko iesākt pret Trevisa tēvu.
Tomēr izrādījās, ka Treviss pats prot par sevi pastāvēt. Pirmoreiz saticis tēvu pēc iepazīšanās ar Kimu, Treviss paziņoja, ka vēlas saņemt ne tikai akadēmisku, bet arī fizisku audzināšanu. Rendels Maksvels saprata, ka dēls nepadosies. Viņš nolīga treneri.
Lūsijai bija taisnība – viņas dēlam piemita fiziskas dotības. Trevisam smagie treniņi palīdzēja atbrīvoties no mokošo mācību radītās spriedzes. Līdzko Treviss bija iemācījies visu, ko spēja dot viens treneris, darbā tika pieņemts nākamais. Vidusskolas beigās viņš bija apguvis vairākas cīņas mākslas. Trevisa deguns bija lauzts divreiz: boksa cīniņa laikā un pēc trenera spēriena pa seju.
Tēvs gribēja, lai Treviss turpina gatavoties augstskolu iestājeksāmeniem, bet viņš brīdināja, ka uzreiz pēc pilngadības sasniegšanas dosies projām no mājām uz neatgriešanos. Tolaik viņa māte joprojām dzīvoja mājās. Viņa bija tikpat izolēta no ārpasaules kā Treviss, bet Lūsija arī pirms laulībām reti kontaktējās ar cilvēkiem.
Treviss iestājās Stenfordas augstskolā un pēcāk – Hārvarda augstskolas Juridiskajā fakultātē. Būdams projām no sava cietuma jeb vienīgajām mājām, kādas viņam jelkad bijušas, Treviss atklāja patieso dzīvi. Viņu vilināja ekstrēmie sporta veidi, un viņš izmēģināja visu: lēkšanu no lidmašīnas, lēcienu no helikoptera pretī sniegotām kalnu virsotnēm, lēcienus no klintīm.
Viņš nokārtoja jurisprudences kvalifikācijas eksāmenu, bet nevēlējās visu mūžu dirnēt birojā. Rendels pieprasīja, lai dēls strādātu viņa uzņēmumā, tomēr Treviss atteicās to darīt. Tēvs dusmās slēdza viņa trasta fondu, tāpēc Treviss sāka pelnīt iztiku ar kaskadiera darbu Holivudā. Viņš kļuva par cilvēku, kuru uzņemšanas laukumā aizdedzināja.
Kad Trevisa tēvs saprata, ka neizdosies īstenot ieceri pakļaut dēlu sev, viņš pievērsa uzmanību sievai un padarīja viņas dzīvi neciešamu. Kādas dienas pēcpusdienā Lūsija nejauši ieraudzīja iespēju iejaukties vīra pārskaitījumā. Mirkli vilcinājusies, viņa nosūtīja trīs miljonus un divsimt tūkstošus dolāru uz savu bankas kontu. Desmit minūšu laikā Lūsija sakrāmēja mantas, iesēdās kādā no sava vīra automašīnām un aizbēga.
Rendels paziņoja dēlam, ka nemeklēs Lūsiju tikai tādā gadījumā, ja Treviss vairs nemēģinās padarīt sev galu un strādās tēva uzņēmumā.
Treviss mātes labā bija gatavs uz jebko, tāpēc viņš atgriezās Ņujorkā un sāka strādāt tēva pakļautībā. Cik bieži vien iespējams, Treviss atbrīvojās no stresa, nodarbojoties ar jebkādu bīstamu sporta veidu.
Tagad viņš pārlūkoja istabu un tajā saliktās trofejas, medaļas un suvenīrus. Pie sienas aiz plauktiem bija pielikti vairāki ierāmēti attēli. Sacīkstes Montekarlo. Trevisa seja bija netīra un nošļakstīta ar šampanieti, tomēr viņš bija laimīgs.
Attēlos bija redzami Trevisa trakulīgākie kaskadiera triki Holivudā: uguns, sprādzieni, lēcieni no ēku jumtiem. Starp iemūžināto sporta aktivitāšu attēliem vīdēja arī sieviešu fotogrāfijas. Kino zvaigznes, ballīšu lauvas, viesmīles. Treviss sievietes nešķiroja. Viņam patika skaistas sievietes neatkarīgi no viņu izcelsmes vai nodarbošanās.
Viņš aizvēra istabas durvis, atspiedās pret tām un palūkojās apkārt. Šogad Treviss gatavojās trīsdesmit gadu jubilejai, un viņš jutās noguris no visa. No tēva varas un saviem darba pienākumiem, no centieniem sagādāt naudu cilvēkam, kuram tās bija vairāk, nekā nepieciešams.
Mātes lēmums aizbēgt un noslēpties bija pareizs, bet Treviss zināja – viņa jūtas vainīga par dēla nesto upuri. Viņš savukārt uzskatīja, ka ir mātes parādnieks, jo Lūsija visu savu mūžu bija sargājusi dēlu.
Tagad Treviss domāja, ka māte grasās precēties, lai atbrīvotu dēlu no parāda nastas. Viņš baidījās, ka mātes vainas apziņa ir kļuvusi pārlieku spēcīga, un viņa pieprasa šķiršanos, lai Treviss varētu atgūt brīvību.
Tomēr Trevisa māte neapzinājās, ko nozīmē šķirties no Rendela Maksvela. “Cietsirdīgs” bija saudzīgs Trevisa tēva apzīmējums.
No otras puses, Treviss spēcīgi ilgojās pēc patstāvīgas dzīves. Pēdējie četri gadi bija viņu nogurdinājuši. Tomēr viņš apņēmās pārliecināties par to, vai mātes otrā laulība nebūs tikpat briesmīga kā pirmā.
Treviss izgāja no trofeju istabas un rūpīgi aizslēdza durvis. Slēdzenes šifra kombināciju zināja vienīgi viņš pats, un neviena no vīrieša daudzajām mīļākajām nebija istabu redzējusi.
Viņš ienāca savā bezpersoniskajā guļamistabā un piegāja pie skapja. Tur vienā pusē glabājās Trevisa sporta apģērbi, otrā – darba uzvalki. Skapja galā atradās tādas drēbes, ko Penija sauktu par “normālām”: džinsi, T krekli, ādas jaka. Dažu sekunžu laikā tas viss bija salikts sporta somā.
Treviss izģērbās līdz apakšveļai un aplūkoja savu augumu spogulī. Viņa ķermenī tikpat kā nebija tauku, un muskuļi tika uzturēti teicamā stāvoklī. Tomēr Trevisa ādu klāja apdegumu rētas, dūrienu pēdas, ķirurģisku procedūru pēdas. Viņš bija lauzis ribas neskaitāmas reizes, un zem matiem slēpās dziļa rēta no reizes, kad noklīdis tērauda gabals Trevisu gandrīz nogalināja.
Viņš apģērbās un bija gatavs doties vakariņās ar cilvēku, kurš bija jāpārliecina par to, ka no pašiem pamatiem uzceltais uzņēmums varēs turpināt darbību. Treviss zināja, ka vīram patiesībā nepieciešams plecs, uz kura izraudāties.
Viņš nopūtās un izgāja no dzīvokļa.
Pulksten astoņos vakarā Treviss jau vairākas stundas bija ceļā uz Edilīnu. Penija viņam nopirka lietotu BMW markas automašīnu. Motors darbojās labi, bet ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā varēja sasniegt tikai ar grūtībām. Protams, Penijas nolūks bija panākt to, lai Treviss nevarētu braukt pārmēru strauji. Cimdu nodalījumā bija ieliktas vairākas simt dolāru banknotes. Tās ieraudzījis, Treviss pasmaidīja: ja viņš izmantotu kredītkarti, tēvs varētu noskaidrot viņa atrašanās vietu. Treviss zināja, ka tēvs viņu rūpīgi pieskata. Satiksmes noteikumu pārkāpumi Parīzē bija sīkums, bet Edilīna Virdžīnijas pavalstī bija kaut kas pavisam cits.
– Es došos projām, tiklīdz pārliecināšos, ka mamma ir drošībā, – Treviss skaļi paziņoja
