slīdošās augstās priedes. Tomēr par spīti savam niknumam es sadzirdēju bēdas viņa balsī, pilnīgo apjukumu un neizpratni un pirmo reizi biju gatava noticēt, ka varbūt Trejs patiešām nav zinājis, kāpēc.
– Man ļoti žēl, – viņš noteica klusā balsī.
Būdama pārāk tuvu asarām, es tikai pamāju.
Mēs nobraucām no šosejas un iegriezāmies Pludmales bulvārī, četrjoslu ielā, kas virzījās paralēli pludmalei. Iepriekšējā brauciena laikā es biju pārāk satraukta un nogurusi, lai ievērotu ko vairāk par ielu nosaukumiem un adresi, kurā vajadzēja atrasties neesošai mājai. Neatcerējos redzējusi baltās smiltis, mirguļojošo ūdeni vai staltās mājas, kas izaicinoši uzlūkoja krastmalu – mājas, kas bija iespiestas starp tukšiem zemes gabaliem un kāpnēm, kas veda uz nekurieni.
Pagriezos pret Treju.
– Vai vispirms brauksim uz mājas vietu? Mums vēl aizvien ir vairāk nekā stunda laika, pirms tikties ar būvniekiem.
– Beigās. Iedomājos, ka jums vajadzētu apskatīt Biloksi, lai patiesi novērtētu, kur esat nonākusi.
Raudzījos uz viņa profilu un krūtīs iecirsto zodu, kas man tik ļoti atgādināja Moniku un Bo. Tiklīdz viņi bija kaut ko ieņēmuši galvā, tikpat kā nebija cerību viņus pārliecināt par pretējo. Taču es biju no Jaunanglijas un šo to zināju par spītību, kādu nepazina pat mūļi – inspektors Kobilts man to bija teicis ne reizi vien.
– Ja jūs domājat, ka viesuļvētras seku demonstrēšana liks man mainīt domas, jūs kļūdāties. Es arī tāpat uzskatu, ka mājas atjaunošana viesuļvētru zonā ir, mazākais, tuvredzīga un egoistiska. Es to daru Monikas dēļ. Viņa sapņoja par to, ka kādu dienu atvedīs šurp savus bērnus, bet nespēja piepildīt šos sapņus. Tāpēc viņa tos uzticēja man – nez kāda iemesla dēļ. Kad tas būs padarīts, es aizbraukšu. Nedomāju, ka viņa gribēja, lai māja piederētu man: drīzāk lai es to saglabātu Bo dēļ. Taču domāju, ka to varēsiet izdarīt arī jūs.
Treja zods viegli saspringa, iebraucot stāvvietā.
– Tuvredzīgi un egoistiski? – Viņš atsprādzēja drošības jostu. – Nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gaidījis, lai atjaunotu “Upesdziesmu” kopā ar savu māsu, un ka mana pacietība tiek apbalvota ar to, ka man ir darīšana ar cilvēku, kurš nesaprot, ko nozīmē dzīvot te. Un ko nozīmē būt piederīgam vietai, kas ir pārdzīvojusi daudz ko ļaunāku par tādiem cilvēkiem kā jūs, kuri vēlas, lai mēs, – viņš novicināja roku, ietverdams šajā žestā zundā peldošās laivas, automašīnas, ozolus, bāku, mājas, – dotos projām. Ļaujiet man jums atgādināt, ka mēs esam zvejojuši, cēluši mājas, ražojuši, audzējuši un dzīvojuši šeit gadsimtiem ilgi. Un es neļaušu nevienam tādam kā jūs, cilvēkam bez saknēm, bez mājām, bez kādas izpratnes par to, ko tas nozīmē, stāstīt man, ka es esmu “tuvredzīgs un egoistisks”. – Viņš atvēra durvis un izkāpjot tās atkal aizcirta.
Izrāpos ārā pēc viņa, juzdamās kā iedzīta slazdā.
– Klausieties, es atvainojos. Negribēju jūs apvainot. Saprotu, ka esmu svešiniece, un jādomā, ka tas mani padara mazliet nesmalkjūtīgu. Apsolu turēt savas izjūtas pie sevis, kamēr mēs kopīgi darbosimies pie šī projekta. Centīšos domāt tā kā Monika un izslēgt savas domas.
– Un kā tad Bo? Vai jūs vienkārši aiziesiet projām, kad māja būs pabeigta?
– Es ne… nē. To es nespētu. Vai es varu viņu izaudzināt saviem spēkiem? Nezinu. Jums ir jāsamierinās ar to, ka šobrīd mēs visi atrodamies nenoteiktā situācijā bez skaidrām atbildēm. Nevaru pateikt, ka atstāt Bo pie viņa ģimenes tā vietā, lai paturētu viņu pie sevis, ir pareizā izvēle. Lai to varētu, man jūs jāiepazīst labāk. Bet arī tad Bo vienmēr būs daļa no manas dzīves. – Dziļi ievilku elpu, sajuzdama sāli un savu vārdu patiesīgumu. Tā bija pirmā noteiktā doma, kas man bija radusies pēdējo mēnešu laikā.
Viņš neko neatbildēja, tikai sakrustoja rokas uz krūtīm un nolūkojās uz atklāto ūdens klajumu, virs kura riņķoja kaijas, pārmeklēdamas ūdeni un smiltis. Mēs stāvējām U veida stāvvietā, kas sniedzās līdz gandrīz pamestam liedagam. Zināju – pat par spīti tam, ka agrā rudens gaisa temperatūra ir samērā augsta, ūdens nebūs silts. Aiz mums starp divās daļās sadalīto šoseju slējās Biloksi bāka. Atpazinu to pēc Monikas rādītajiem attēliem: fotogrāfijas ar smejošu Moniku bērnībā kopā ar brāli un brālēniem.
– Monikai patika šī bāka. Viņa sacīja, ka, dodoties uz piekrasti un to ieraugot, viņa apzinājusies, ka atrodas mājās. Nespēju noticēt, ka tā ir pārdzīvojusi “Katrīnu”. – Palūkojos pāri plecam, atcerēdamās Rejas Vonas teikto, ka nevajag izrunāt šo vārdu skaļi, un prātodama, kurš vēl to varējis dzirdēt.
– Tā pārdzīvoja “Katrīnu”. Un visas vētras kopš tās uzcelšanas deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Tagad tā ir kļuvusi šķība pēc trīsdesmit pēdas augstajām bangām pēc “Katrīnas”, taču vēl aizvien turas. – Viņš uzlika saulesbrilles, un to stiklos parādījās divas bākas. – Nupat ir beigusies liela restaurācija, tāpēc domāju, ka tā spēs pārdzīvot vēl citas viesuļvētras. Un naftas izplūdi.
Asi paraudzījos uz viņu.
– Jādomā, ka jums tas nebija vajadzīgs piedevām pie visa cita.
– Nē, skaidrs, ka nebija.
Trejs norādīja uz būvlaukumu pāri ielai.
– Tas ir jaunais vēstures centrs. Agrāk tur atradās māja, kas bija celta deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajos gados.
– Pirms “Katrīnas”.
Viņš pamāja.
– Bija atlikušas tikai astoņas logu mozaīkas, kuras atrada neskartas drupu kaudzē. Tas ir apbrīnojami, kas izdzīvoja un kas ne. Šķiet, ka tur nav nekādas loģikas.
Sajutu spēcīgu vēja brāzmu, kas man lika ciešāk piespiest pie kakla svīteri. Novērsos, raudzīdamās uz ūdens pusi, un saskatīju tur tālīnu zemes strēli.
– Kas ir tur?
– Kuģu sala. Patiesībā Austrumu Kuģu sala. Agrāk tā bija viena sala, līdz “Kamilla” sešdesmit devītajā gadā to pāršķēla uz pusēm, tāpēc tagad mums ir Austrumu un Rietumu sala. “Katrīna” iznīcināja gandrīz visu, kas bija palicis pāri no Austrumu salas. Salas galā ir vecs cietoksnis, un krastā var nolīgt laivu, lai aizbrauktu to apskatīt. Bērnībā tā bija viena no manām mīļākajām nodarbēm.
Es nopētīju Treju, cenzdamās iztēloties viņu bērnībā, Bo vecumā, kad viņš bija ilgojies nokļūt uz laivas, lai apskatītu cietoksni, taču nespēju. Tāpat kā nespēju iztēloties vētru, kas spēja pāršķelt salu divās daļās.
– Vai mums ir laiks pastaigai?
Viņš paraustīja plecus.
– Kāpēc ne?
Uz brīdi paraudzījos uz Treju, tik ļoti vēlēdamās, lai viņš man patiktu, lai es atcerētos, kāds brālis viņš bijis Monikai,
