lai atskatītos uz mani, un viņa sejā zem saulesbrillēm bija parādījies negaidīts smaids.
– Nekas. Tikai… smiltis. Tās ir pārāk baltas. Un smalkas – gandrīz kā sāls.
Pamājis viņš pagriezās un sāka soļot uz rietumiem pa pludmali.
– Jā, te tās ir īpašas. Tāpat kā sabraukti aligatori. – Sadzirdēju, ka viņš smaida.
Es panācu Treju, un mēs kādu laiku gājām gar slēgtu motorlaivu un pludmales saulessargu novietni, turēdamies tālāk no viļņiem platajā liedagā un neattālinādamies no Pludmales bulvāra. Biju noliekusi galvu, meklēdama gliemežvākus, pa reizei apstādamās, lai kādu paceltu un iebāztu svītera kabatā. Tu allaž krāj mantas. Monika bija man to sacījusi tik daudz reižu, ka es to vairs nedzirdēju. Un biju pārstājusi brīnīties, kāpēc jūtu vajadzību vākt nelielas kolekcijas.
Uz brīdi apstājos, notraukdama no rokām smalkās smiltis.
– Vai no tām var celt smilšu pilis?
Trejs izlieca uzaci virs saulesbrillēm.
– Pilnīgi noteikti. – Viņš paspēra pāris soļu. – Varbūt Bo jums kādudien parādīs.
Paraudzījos uz viņu, lai redzētu, vai viņš piedāvā olīvkoka zaru, un tad apstājos, ievērodama tādu kā skulptūru ceļa vidū.
– Kas tas? – es apjautājos, norādīdama ar roku.
Trejs izsekoja manam skatienam un tad devās uz ceļa pusi.
– Tas ir “Katrīnas” koks. Nāciet. Es jums parādīšu.
Pieliku soli, lai neatpaliktu, un tad aši notraucu smiltis no pēdām, lai uzvilktu kurpes, kad bijām nonākuši pie ceļa. Nogaidījām, lai garām pabrauc mašīna, un tad šķērsojām ielu, lai nonāktu drošības saliņā, kur atradās kokā grebtu brūnu delfīnu bars.
Trejs nostājās man līdzās un paraudzījās augšup uz skulptūru. Viņa seja neko nepauda.
– Tas bija viens no vairākiem simtiem ozolu, kas ieskāva Pludmales bulvāri pirms viesuļvētras. Daudzi no tiem gāja bojā, jo vētras bangas atskaloja sālsūdeni un tos iznīcināja. Un no tiem, kas izdzīvoja, palika tikai stumbeņi. Beigu beigās dzīvajos kokos lapas atauga, bet uz nokaltušajiem bija pārāk sāpīgi skatīties. – Viņš noņēma savas saulesbrilles un aizkabināja tās aiz krekla apkaklītes. – Šurp atbrauca kāds puisis no Floridas un nolēma pārvērst nokaltušos kokus dažādās skulptūrās. Un es zinu, ka vēl vismaz viens mākslinieks viņam pievienojās, lai pārveidotu nokaltušo koku stumbrus. Te ir kāds ducis, lielākoties Pludmales bulvārī.
Nopētīju skulptūru rūpīgāk: graciozās delfīnu muguras, tiem peldot cauri neredzamiem viļņiem un sniedzoties pretī debesīm. Bars bija sadalīts divos žuburos, katru no tiem veidoja vairāki delfīni, kas balansēja cits uz cita. Skulptūra izstaroja savādu trausluma un spēka mistrojumu, gluži kā zirnekļa tīkls uz metāla pamatnes.
– Un vai uz šo nav pārāk sāpīgi noskatīties?
Viņš paraudzījās uz mani ar vēsu skatienu.
– Ko jūs gribat teikt?
Es aizvēru muti, īsti nezinādama atbildi. Nesapratu šo vēlmi turēties pie sāpīgām atmiņām, uzskatot tās par nevajadzīgu uzmanības novēršanu. Tāpat kā manam tēvam, kurš stundām ilgi sēdēja Čelsijas guļamistabā raudādams. Tā bija mana māte un pēc viņas nāves es, kas uzstāja, ka jāmeklē, zinot, ka mūsu ģimene vairs nekad nebūs pilnīga, ja mēs viņu neatradīsim.
– Man liekas, ka cilvēki gribētu kokus nozāģēt un iestādīt jaunus. Vai uzcelt augstu sienu vai… tamlīdzīgi. Varbūt iestādīt kokus tukšajos zemes gabalos tā vietā, lai atjaunotu mājas, kuras atkal varēs aiznest vējš. Darīt jebko, kas palīdzētu cilvēkiem atrisināt problēmu tā vietā, lai to radītu atkal no jauna.
Viņš paraudzījās uz mani tā, it kā es nupat būtu sākusi runāt ķīniešu valodā, bez kādas cerības tikt pie tulkojuma.
– Kāpēc jūs esat šeit, Džūlij? Ko jūs gribat?
Lūkojos uz viņu, cenzdamās izdomāt, kā lai izskaidro, ka esmu izdzēsusi vārdu “gribēt” no sava vārdu krājuma jau pirms daudziem gadiem un aizvietojusi to ar vārdu “vajadzēt”. Tas padarīja dzīvi daudz vieglāku, aizslaukot no tās visas nevajadzīgās un liekās sanesas, tāpat kā vētra, manuprāt, aiznesa projām visu, kas nebija pietiekoši spēcīgs, lai uzvarētu cīņā.
– Neko, – es izmocīju. – Esmu šeit, lai darītu to, ko vēlējās Monika, tāpēc ka viņa to nevar. Tas arī viss. – Atkal paraudzījos uz delfīniem, uz viņu gandrīz vai smaidiem un ķermeņiem, kas tiecās uz priekšu pretī… kam? Ieskatījusies savā rokaspulkstenī, es noteicu: – Mums vajadzētu atgriezties pie furgona.
Uzgriezusi muguru Trejam un nokaltušajam ozolam, devos uz priekšu pa ceļa malu uz bākas pusi, pa vienam vien izmezdama savus gliemežvākus, līdz manas kabatas bija tukšas.
Astotā nodaļa
“Tas, kurš, zaudējis vienu ideālu, atsakās atdot sirdi un dvēseli citam, cēlākam, atgādina cilvēku, kurš atsakās uzcelt māju uz klints, tāpēc ka vējš un lietus ir sagrāvuši viņa māju smiltīs.”
Atpakaļbrauciens uz Ņūorleānu tumsā bija klusāks nekā brauciens uz Biloksi. Pat radio neiejaucās manā nedrošībā un Treja rūgstošajās dusmās pēc mūsu sarunas par ozoliem. Traucoties naktī garām purvājiem un mežu biezokņiem, es iztēlojos visus logam garām slīdošos reptiļus, un tie nebiedēja mani tik ļoti kā doma par Monikas mājas atjaunošanu. Nebiju pārliecināta, kas mani satrauc vairāk: neizdevies mēģinājums piepildīt otra cilvēka sapni vai atklājums, ka manis izmestais līkums varētu negaidīti ieilgt.
Mans telefons iezvanījās ap pusastoņiem. Tā bija Nensija Meiere no Mayer & Ryan, kura man pavēstīja, ka saņemts dāsns piedāvājums no anonīma pircēja, kurš ir gatavs pirkt portretu. Pieņēmu piedāvājumu, daudz nedomādama, jo gribēju pierādīt Trejam, ka spēju uzturēt Bo un pati sevi. Tomēr man gribējās viņu arī mazliet ilgāk paspīdzināt, tāpēc paturēju sarunas detaļas pie sevis, ļaujot viņam minēt un vēlēdamās, lai viņš pajautātu. Viņš nejautāja.
Kad mēs pietuvojāmies pilsētai, es lūkojos ārā pa logu tumsā, vērodama, kā tās mirdzošās ugunis kļūst aizvien spilgtākas. Ņūorleāna valkāja nakti gluži kā karnevāla masku, slēpjot savus trūkumus zem piedodošajām un retajām gaismas strēlēm. Pilsēta man vēl aizvien bija sveša, un man gribējās to iepazīt savām acīm, nevis no Monikas stāstiem un vakara ziņu attēliem.
Man briesmīgi gribējās ēst, un es jutos pārliecināta, ka Trejam tāpat, jo mēs nebijām ēduši kopš nelielajām pusdienām kopā ar cilvēkiem no būvfirmas. Tomēr mēs ar Treju, šķiet, sacentāmies, kurš no mums būs niknāks uz otru, un abi palikām klusējoši un izsalkuši, līdz nogriezāmies Pirmajā ielā. Tas nepierādīja neko citu kā vien to, ka Jaunanglijas apņēmība ir atradusi sev cienīgu
