izdevās nomazgāt nost strūklakā. Ceru, ka tas nekas.
Pievārēju atlikušos pakāpienus.
– Protams. Paldies.
Viņa atkāpās, lai ielaistu mūs iekšā.
– Bo teica, ka viņš gaidīs tevi, lai tu viņam palasītu pasaku pirms gulētiešanas. Ļāvu viņam palikt nomodā, līdz tu atgriezīsies. – Viņas skatiens pievērsās Treja noslēgtajai sejas izteiksmei. – Spriežot pēc telefona sarunas ar Treju, pieņemu, ka neviens no jums nav ēdis. Liku Ketijai sagatavot divus šķīvjus un ielikt cepeškrāsnī, ja jūs gadījumā ko gribēsiet.
– Paldies, Eimij. Vispirms nolikšu gulēt Bo un tad nākšu lejā.
Man par pārsteigumu Bo apskāva Eimiju un skaļi nobučoja viņu uz vaiga, pirms mesties augšā pa kāpnēm. Kā apdomājies viņš apstājās kāpņu laukumiņā un atkal pagriezās.
– Ar labu nakti, tēvoci Trej.
Trejs pasmaidīja, un smaids pārvērta viņa seju.
– Ar labu nakti, Bo. Tiksimies rīt.
Klausījos Bo soļu dipoņā, viņam pievārējot atlikušos pakāpienus. Tad es sekoju, vēderam skaļi rūcot.
Kad atgriezos, vestibils bija tukšs, taču virtuves durvis bija atstātas vaļā. Iegāju un jutos pārsteigta, atrodot Eimiju vienu pašu ar vīna glāzi priekšā un neskartu glāzi uz virtuves galda viņai iepretī. Ar foliju aptīts šķīvis atradās tai līdzās līdz ar sudraba galda piederumiem un audekla servjeti.
– Kur ir Trejs? – es apjautājos, atvilkdama sev krēslu un apsēzdamās.
Eimija uzreiz neatbildēja, un es sajutu viņas neapmierinātību.
– Viņš paņēma savu šķīvi un aizgāja uz kabinetu. Teica, ka jātiek galā ar dažiem darbiem, jo viņš šodien visu dienu neesot strādājis.
Noņēmu foliju, vēderam burkšķot vēl skaļāk, kad sajutu ceptās vistas, saldās kukurūzas un mērcē peldošas kartupeļu biezputras smaržu.
– Kur Trejs strādā? Zinu, ka viņš mācījās Tuleina universitātē, taču tas arī viss, ko Monika man ir stāstījusi.
– Viņš iestājās Tuleina juridiskajā fakultātē un tad kādu laiku strādāja mana vīra firmā, bet tad nodibināja pats savu praksi kopā ar diviem citiem partneriem.
Es pamāju, jo mute bija pārāk piestūķēta ar vistu, lai es spētu uzreiz atbildēt. Visbeidzot apjautājos:
– Kā viņš grasās atrast laiku, lai atjaunotu Biloksi māju un strādātu?
– Trejam allaž ir labi izdevies visu apvienot. Jo īpaši, ja viņam ir motivācija. Viņš atradīs iespēju, kā visu paveikt pēc iespējas ātrāk, ja tas nozīmē, ka tu aizbrauksi, kad viss būs padarīts.
Es saraucu uzacis.
– Es tev tikai atstāstu to, ko viņš man sacīja. Pieņemu, ka šodien Biloksi viss neritēja gludi.
Iebāzu mutē kartupeli un noskaloju to ar vīna malku.
– Patiesībā pārrunas ar būvniekiem noritēja ļoti veiksmīgi. Es biju paņēmusi līdzi Monikas gleznoto “Upesdziesmu”, un viņi teica, ka vajadzēs daudz minēt, lai sāktu no paša sākuma. Turklāt viņiem bija plāni, pēc kuriem māja tika atjaunota pēc “Kamillas”, un Trejs spēja aizpildīt trūkstošos fragmentus, tā ka viņiem bija labs atspēriena punkts. Man tikai ir ļoti grūti sastrādāties ar cilvēku, kurš nevēlas, lai es te atrastos, un man jāatzīst, ka pati viņam šo uzdevumu neatviegloju. Es pieļāvu kļūdu, pasakot, ka cilvēki, kuri atjauno mājas viesuļvētras skartajās zonās, ir “egoistiski un tuvredzīgi”. – Pasmaidīju par šīm atmiņām. – Viņš nenovērtēja manu viedokli.
Eimija atzvila krēslā, ar rokām aptvērusi klēpī ielikto glāzi, un viņas sejas izteiksme bija neizdibināma.
– Nē, nedomāju, ka viņš būtu varējis to novērtēt.
Kad viņa vairāk neko neteica, es piebildu:
– Viņi apgalvo, ka varētu to paveikt septiņu līdz deviņu mēnešu laikā atkarībā no laika apstākļiem un citiem faktoriem, kurus mēs nevaram ietekmēt. Trejs grib izmantot jaunus materiālus, kas ir noturīgi pret viesuļvētrām, un tiem nav tik daudz piegādātāju, tāpēc var izrādīties, ka kļūstam atkarīgi no viņu noteiktajiem termiņiem.
Mani iztrūcināja ass klauvējiens pie durvīm, kas veda uz dārzu, taču Eimija jau cēlās no krēsla.
– Tas ir tikai Havjers, kurš iegriezies pēc sava čeka.
Es arī piecēlos un pavēros uz durvīm.
Eimija paķēra no galda aploksni, pirms atvērt durvis. Havjers stāvēja ārpusē un sākumā nebija redzams, un es jutu, ka atslābinos. Bet tad Eimija ieaicināja viņu virtuvē, un es saskatīju viņa seju lampas dzeltenajā atspīdumā, kurā rētas likās viļņojamies nevienmērīgajā apgaismojumā, kas krita no augšas.
– Džūlija Holta, tas ir Havjers Viljamss. Tu jau esi iepazinusies ar viņa māti, Reju Vonu.
Ar piespiešanos panācos uz priekšu un pat pastiepu roku, kam viņš nepievērsa uzmanību. Es lēnām apsēdos.
– Priecājos iepazīties. – Viņš ienesa sev līdzi dārza smaržas: mitras zemes un zaļu augu aromātu. Nebiju to gaidījusi.
Viņš turpināja klusēt, un viņa vienīgā acs zem sirmas, spurainas uzacs cieši lūkojās manī.
Eimija turpināja:
– Viņa bija laba Monikas draudzene. Un Džūlija ir tā, kas atveda pie mums Bo.
Havjers pamāja, rūpīgi salocīdams Eimijas pasniegto aploksni kompaktā taisnstūrī, lai iebāztu to aizmugures kabatā.
– Paldies, Eimijas kundze. Atgriezīšos nākamnedēļ un sākšu gatavot jūsu dārzu rudenim.
Viņa balss arī mani pārsteidza. Tā bija viegla un melodiska, un viņa izruna bija tikpat precīza kā mātei. Aši atvadījies, viņš izgāja ārā pa dārza durvīm un bez skaņas nozuda pagalmā.
Paņēmu savu gandrīz tukšo šķīvi un noskaloju izlietnē, lai ieliktu trauku mazgājamajā mašīnā.
– Izskats var būt mānīgs, Džūlij. – Pagriezos pret Eimiju, kura ielēja mūsu glāzēs vīnu. – Havjers bērnībā apdega, un visu viņa mūžu cilvēki no viņa vairās. Tas ir padarījis viņu ārkārtīgi kautrīgu, taču viņš ir krietns vīrs.
Nokaunējusies apsēdos atpakaļ pie galda.
– Es zinu. Man ļoti žēl. Varētu domāt, ka, tik ilgu laiku dzīvojot pilsētā, nekas mani vairs nespēs pārsteigt. – Paņēmu savu glāzi un iedzēru vīna malku. – Monika teica, ka viņa māte Reja Vona esot strādājusi pie jums.
– Beigās.
