viņa palaida to garām?
Eimija vairījās skatīties man acīs.
– Viņas vīrs nedomāja, ka viņa ir gatava no jauna iekļauties sabiedrībā. Kerolainai bija zināms… sabrukums, šķiet, tā to mūsdienās dēvētu. Tāpēc viņa pārcēlās uz Atlantu kopā ar puikām. Tur bija viņas vecāki un labākie ārsti. – Viņa pasmaidīja. – Taču tovasar viņa atgriezās Ņūorleānā.
Iztukšoju savu glāzi.
– Jūs teicāt, ka jūs ar Moniku esot mīlējušas “Upesdziesmu”, jo tā ļāvusi jums justies drošībā. Kāpēc jums vajadzēja justies drošībā?
Viņas skatiens pievērsās man.
– Vai esi gatava klausīties tālāk?
Es pamāju un noskatījos, kā viņa izlej atlikušo vīnu no pudeles mūsu glāzēs.
Cigarešu dūmu smarža piepildīja agrā pavasara gaisu, man izejot uz vecmāmiņas mājas lieveņa. Tā likās aizķērusies biezajā mitrumā, kavēdamās kokos un krūmos. Aizgāju līdz kaimiņiem pa saplaisājušo trotuāru garām mūsu stīvajam un koptajam dārzam uz Guidriju māju. Atgrūzdama vaļā vārtiņus, ieraudzīju to, ko mana vecmāmiņa dēvēja par “bezgaumīgu krāsu salikumu”. Vijīgā krūmu hortenzija nekārtīgi nokarājās no režģiem, kamēr lielos māla podos atradās bezgaumīgi neaizmirstulīšu un vībotņu saaugumi strūklakas ēnā. Mazais bronzas puika priecīgi čurāja burbuļojošajā strūklakā. Laima zaļš gekons rāpās augšup pa jaunuzklāto cementu uz seklā baseina pusi, paceldams galvu un pētīdams apkārtni. Aizvēru vārtiņus, metāla čīkstoņai iejaucoties dārza klusinātajā atmosfērā. Gekons iztrūcies iešmauca vienā no māla podiem.
– Labrīt, Eimij!
Guidrijas kundze sēdēja pie neliela kaļamās dzelzs galdiņa uz lieveņa. Viņa izpūta cigarešu dūmu strūklu pa degunu, un es noskatījos, kā dūmi izplūst un izgaist, sasniedzot griestus. Prātoju, ko gan vecmāmiņa par to teiktu, jo biju gana klausījusies viņas sprediķos par smēķēšanas kaitīgumu; to piekopjot tikai zināma sieviešu suga.
– Labrīt, Guidrijas kundze, – es noteicu, uzkāpdama pa kāpnēm. Viņas acis bija sārtas un pietūkušas, ar tumšiem lokiem, kas bojāja maigo ādu zem tām, un viņas skaistums snauda zem dzelžainās grima kārtas. Viņa ievilka ilgu dūmu un aizvēra acis. Sajutu alkohola smaku, kas bija iesūkusies sievietes zīda rītakleitā, un viņas rokas drebēja, iesūcot kārtējo dūmu. Broša ar aligatoru bija piesprausta pie rītakleitas atloka, un tas mani nepārsteidza. Nedomāju, ka kādreiz būtu redzējusi viņu bez tās.
Guidrijas kundze bija mainījusies īsajā laikā, kopš biju viņu pirmoreiz redzējusi vasaras sākumā. Viņas ādas maigais sārtums bija izbalējis, viņas augums viegli ielīcis kā smalkai puķei, kas pārāk ilgi atstāta karstā saulē. Tomēr manās acīs viņa vēl aizvien bija skaista.
Viņa pavēra acis šaurās spraudziņās un nolūkojās uz mani, viegli pasmaidīdama. Vienīgās reizes, kad redzēju viņu smaidām, bija man vai kādam no viņas dēliem.
– Apsēdies, Eimij. Aprunāsimies kā divas meitenes.
Nekad agrāk nebiju Guidrijas kundzi tādu redzējusi. Viņa allaž bija kopta un izstaroja enerģiju. Taču šajā rītā viņa bija novītusi, izplūkāta. Piesardzīgi apsēdos krēslā ar spilvenu viņai pretī, un audums, kas piespiedās manām kailajām kājām, bija mitrā gaisa saslapināts. Lai arī biju saņēmusi brāzienu no vecmāmiņas un vieglu rājienu no Guidrija kunga par to, ko biju nodarījusi Gerijam uz aizsargdambja, Guidrijas kundze man vēl neko nebija teikusi, un es prātoju, vai viņa ir gaidījusi tādu iespēju kā šī, lai sastaptu mani divatā. Noriju siekalas un gaidīju.
Viņa turpināja mani vērot ar puspavērtām acīm.
– Tā kā tu audz bez mātes, cerēju, ka varēšu tev dot kādu mātišķu padomu.
Ziņkārības pārņemta, atzvilu krēslā, sajuzdama kaļamās dzelzs vēsumu uz savām kailajām rokām. Guidrijas kundze paliecās uz priekšu un nospieda savu cigareti kristāla pelnutraukā. Viņas acis bija tumši, duļķaini dīķi bez kāda fokusa. Tā vien likās, ka viņa skatās man cauri, saskatīdama ko tādu, ko es neredzu. Pieliekusies viņa saņēma mani aiz rokas. Es sarāvos no pieskāriena aukstuma.
Kerolaina Guidrija paņēma manu plaukstu un lēnām apgrieza to otrādi. Gerijs bija man teicis, ka viņa mātei patīkot pareģot cilvēkiem likteni, skatoties viņu plaukstās, un es sajutu priecīgas trīsas, kamēr viņa pētīja manu apvērsto plaukstu. Garš, sarkans nags, ko mana vecmāmiņa būtu nosodījusi, izsekoja plaukstas līnijām, kamēr Guidrijas kundze klusēdama pētīja manu bālo ādu. Visbeidzot viņa saspieda manu roku un ielika to manā klēpī.
Atzvilusi krēslā, viņa pasniedzās pēc savas zelta cigarešu etvijas.
Nespēju novaldīt savu ziņkārību.
– Vai jūs kaut ko redzējāt? – Mana balss likās nedroša.
Viņa pabungoja ar cigaretes galu pa aizvērto etviju un tad uzlūkoja mani bez kāda smaida.
– Jā gan. – Pieskaņotas zelta šķiltavas tika izņemtas no rītakleitas kabatas. Viņas garie, elegantie pirksti tās noklikšķināja un pielika pie cigaretes gala. Viņa dziļi ievilka dūmu un atbalstīja galvu pret krēsla atzveltni.
– Tev ir skaistas rokas, Eimij. Smalkas, bet stipras. Tāpat kā tavai mātei. Tādas pašas kā tu. Tev vajadzēs būt stiprai. – Sievietes balss pārvērtās čukstā, viņai paceļot galvu, lai uzlūkotu mani. – Vai tu dziedi, Eimij? Tavai mātei bija ārkārtīgi skaista balss. Viņa varēja kļūt par lielu dziedātāju, ja nebūtu apprecējusies un dzemdējusi tevi.
Es atcerējos savas mātes dziedāšanu. Viņa dziedāja dārzā un virtuvē, un man. Šķiet, nedabiskais klusums mājā pēc viņas nāves galu galā kļuva tēvam tik neizturams, ka mēs aizbraucām. Pat tagad aizmiegot man šķiet, ka spēju sadzirdēt mātes dziedāšanu. Taču es nekad nebiju domājusi, ka apprecēšanās ar manu tēvu un mana piedzimšana būtu upuris. Samirkšķināju acis, nesaprazdama, ko Guidrijas kundze grib teikt.
Piepeši viņa izslējās, nodzēsa cigareti pelnutraukā un paliecās uz manu pusi, lai saķertu mani aiz abām roku locītavām.
– Uzmani savu sirdi. Tev vajadzēs izdarīt izvēli, taču tavs liktenis ir mīlēt tikai vienreiz. Izvēlies gudri. – Viņa saspieda manas locītavas, likdama pirkstiem notirpt, taču aizrautība viņas acīs neļāva man atrauties.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу
