ilga apstulbuma mirkļa Hloja saprata, ka runa ir par destilatoru.
– Nē, tas ir perfekts. – Blakus destilatoram joprojām gulēja iepuvusi malka, kas gaidīja savu kārtu, lai nokļūtu metāla kurtuvē zem destilatora. – Man jāuzņem fotogrāfijas. – Hloja parakņājās klēpjdatora somā, izvilka fotokameru un nofotografēja lielāko tvertni un tai blakus stāvošo Eli.
– Paskaties tik, – Eli ar apbrīnas pilnu skatienu aplūkoja cisternu. – Tā ir milzīga!
Hloja aplūkoja attēlu fotokameras ekrānā. Pateicoties zibspuldzei, tajā bija daudz nozīmīgu detaļu.
Viņa nofotografēja griestus. Arī šis attēls izdevās labs.
– Cisternas ietilpība ir septiņdesmit pieci galoni, – Eli pavēstīja.
Hloja nostājās telpas vidū un iemūžināja attēlā to telpas pusi, ko skatienam slēpa destilators. Zibspuldze izgaismoja… kaut ko. Viņa atvirzīja kameru no sejas un paskatījās ekrānā.
Hlojai aizrāvās elpa.
– Eli? – viņa nočukstēja.
– Ja Masimo destilēja vīnu un pārvērta to brendijā, – Eli turpināja, – viņš droši vien tirgoja savu rūpalu visā valstī.
– Eli?
– Patiesību sakot, mani tas neizbrīna. – Viņa uzmanība bija pilnībā pievērsta milzīgajam vara izstrādājumam. – Alkohola tirdzniecības likuma dēļ cienījami pilsoņi kļuva par noziedzniekiem, un…
– Eli!
Viņš pagriezās.
– Kas?
Hloja ar drebošu pirkstu norādīja uz telpas pretējo sienu.
– Ja gribi uzzināt kaut ko par destilatoru, tas jājautā viņam.
13. nodaļa
Uz grīdas iepretī destilatoram gulēja mumificētas kāda cilvēka mirstīgās atliekas. Viņa āda bija pelēka. Nedzīvo augumu gluži kā sega un kamuflāža klāja iepriekšējā un pašreizējā gadsimta putekļi.
Hloja no somas izvilka plānu LED lukturīti un pavērsa gaismas staru pret līķi.
Mirušā cilvēka galva bija atbalstīta pret baļķi, un, kaut gan viņa acis bija aizvērtas, likās, ka no dziļajiem dobuļiem tieši pret viņiem vēršas nelaiķa skatiens. Cilvēka seja bija saviebta mūžīgu moku izteiksmē.
Eli paraudzījās uz Hloju. Viņa bija šokēta un nobālējusi; vienā rokā bija sažņaugta fotokamera, otrā – lukturītis.
Viņš pasniedzās, aplika roku ap sievietes pleciem, pievilka viņu sev klāt un apskāva.
Hloja sastinga, bet atļāva sevi apskaut.
Tas Eli nozīmēja daudz.
– Viņš ir miris jau sen. – Hlojas balss bija tukša, bez emocijām. – Apģērbs liecina, ka viņš dzīvojis divdesmitā gadsimta divdesmitajos vai trīsdesmitajos gados. Vai tas varētu būt Masimo?
– Es domāju, ka jā. – Turēdams sievieti apskautu, viņš izvilka no kabatas mobilo telefonu un sazinājās ar policiju.
Operatore atbildēja uz zvanu.
Eli pazina viņas balsi – tā bija Patrīcija Grīna. Vidusskolā viņi gāja uz randiņiem.
– Sveika, Pata, te Eli di Luka. Klau, es esmu vecajā ūdenstornī…
– Tajā pašā, kur atrada destilatoru? – sieviete jautāja.
Šajā pilsētā nebija noslēpumu.
– Jā, tajā pašā. Izskatās, ka te ir noticis arī kaut kas nopietnāks par nelegālu alkohola ražošanu.
– Vai bērni ar krāsu baloniņiem uzpūtuši savus vārdus uz ūdenstorņa sienas? – Pata izklausījās krietni mierīgāka, nekā pienāktos pilsētas likumsargam. – Mana meita stāstīja, ka daži astotās klases skolēni plānoja to darīt. Tu jau zini, kādi ir bērni tajā vecumā.
– Nē. Un, paldies Dievam, bērni neko neizdarīja. Te ir līķis.
Patas mierīgais balss tonis izmainījās.
– Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir līķis? Vai dzīvības pazīmju nav?
– Pata, tas ir ļoti vecs līķis. Manuprāt, viņš ir miris pirms astoņdesmit gadiem. Varu galvot, ka tā ir slepkavība. – Viņš juta, ka Hloja apstiprinoši palocīja galvu.
Pata turpināja runāt lietišķā tonī.
– Es nosūtīšu Djūpejam ziņu, un viņš nekavējoties dosies ceļā. Lūdzu, paliec nozieguma vietā. Viņš gribēs tevi iztaujāt.
– Sarunāts, – Eli piekrita.
– Vai tu tur esi viens? – Pata jautāja.
– Esmu šeit kopā ar draugu. – Viņš gandrīz dzirdēja, kā Pata iekož lūpā, lai neuzdotu liekus jautājumus.
Visbeidzot sieviete turpināja:
– Arī viņai ir jāpaliek vietā. – Viņai. Pata centās izdibināt patiesību.
Eli ļāvās uzķerties uz viņas āķa.
– Labi. Uz tikšanos. – Viņš beidza sarunu.
Hloja nesteidzīgi atrāvās no Eli auguma.
– Pirms šeit ierodas policija… Vai mēs varam kaut ko izdomāt paši? Policisti aizvedīs mirušo projām, bet viņš uz mums tā skatās… Manuprāt, viņš grib, lai tiktu lemta taisnīga tiesa.
Eli viņu atlaida un jutās gandarīts par to, ka Hloja ļāvās mierinājumam – tas bija lēns un viegls solis ceļā uz intimitāti.
– Kāpēc?
– Viņš ir ieslēgts rokudzelžos. Viņam ir kailas pēdas. Viņa veste un krekls ir atpogāti, un varu derēt, ka tumšie traipi uz krekla ir asinis. Viņa piedurknes ir rupji uzrotītas, bet viņš pats tās neaiztika. – Hloja ielika fotokameru klēpjdatora somā.
– Kāpēc tu tā domā? – Viņš apbrīnoja Hlojas domu gaitu.
– Viņš pievērsa lielu uzmanību apģērbam. – Hloja tuvojās mirušajam. – Paskaties tur, malā. Tā ir viņa cepure.
– Tā var piederēt kādam no slepkavām.
– Tolaik visi vīrieši valkāja cepures, un šī joprojām ir labā stāvoklī. Tātad tā ir kvalitatīva cepure, un neviens cits to nebūtu atstājis nozieguma vietā. Pēc visa spriežot, tā ir Masimo cepure, kas, iespējams, tika izgatavota pēc pasūtījuma tieši viņam. – Hloja
