tās galu pie papīra un jautājoši palūkojās uz Eli. Viņa bija gatava darīt jebko, lai novērstu domas no neparastās atmosfēras telpā.
– Man ir ierobežotas zināšanas par notikumiem šajā apvidū alkohola tirdzniecības aizlieguma laikā. Vai šeit darbojās daudzas brendija destilācijas iekārtas?
– Jā, daudzas. Aizlieguma laikā daudzas ļoti turīgas ģimenes izputēja. Visiem trūka naudas.
– Vai tas notika arī ar tavu ģimeni?
Eli brūnajās acīs nebija siltuma; kad viņš atsauca atmiņā pagātni, tās kļuva gandrīz pavisam melnas.
– Jā. Di Luku ģimene turpināja audzēt vīnogas, bet alkohola tirgošanas aizliegums un nodokļu iekasētāju cirvji iznīcināja ģimenes bagātību. Mani priekšteči bija izturīgi un prasmīgi ļaudis, tāpēc viņi atvēra kūrortu.
– Tā bija laba ideja.
– Runā, ka šīs idejas autore bija mana vecvecvecvecmāmiņa, kura laikā, kad alkohola tirdzniecības aizliegums stājās spēkā, bija nesen palikusi atraitnēs. Visi uzskatīja viņu par jukušu. Dēli pretojās viņas idejai. Tomēr viņa apgalvoja, ka, ja viņi izveidos kūrortu ļoti turīgiem cilvēkiem – un pat ekonomiskās depresijas laikā Amerikā bija ļoti turīgi cilvēki –, tas būs labi apmeklēts. Viņa uz lielo atklāšanu uzaicināja Rūdolfu Valentino un pavēstīja Sanfrancisko laikrakstiem par viņa ierašanos. Kūrortā ieradās laikrakstu reportieri, bet Valentino – nē. Bet mana priekštece bija apveltīta ar neatvairāmu šarmu. Viņa pasniedza reportieriem garšīgu ēdienu, izmitināja viņus labās istabās, nodrošināja labu mūziku un visdrīzāk pasniedza arī nedaudz “bezalkoholiskas” vīnogu sulas. – Eli pasmaidīja.
Ak, Dievs! Viņš pasmaidīja!
Viņš tomēr bija mantojis nelielu daļu savas vecvecvecvecmāmiņas šarma.
Eli turpināja stāstu.
– Atgriezušies mājās, žurnālisti sacerēja kūrortu slavinošus rakstus. Nākamajā gadā ciemos ieradās arī Rūdolfs Valentino. Beltēras kūrortā sāka uzturēties turīgi ļaudis no Sanfrancisko, no plaukstošās Holivudas un visbeidzot arī no Austrumu krasta un visas pasaules. Beltēra kļuva par mūsu slavenāko kūrortu un galveno ģimenes ienākumu avotu turpmākos piecdesmit gadus.
– Tavai ģimenei pieder arī citi kūrorti? – Eli teiktais atstāja uz Hloju lielu iespaidu.
– Vēl divi: viens kūrorts atrodas Kalifornijas dienvidos, otrs – Vašingtonas piekrastē, un abus kūrortus vada di Luku ģimenes pārstāvji. Manai vecmāmiņai bija tikai viens dēls – mans tēvs, – bet vispār di Lukas vairojas kā truši.
Vai tev ir bērni? Vai taviem brāļiem ir bērni? Kāpēc mēs runājam par vairošanos?
– Vai vīna darītavas ienākumi ir lielāki par kūrortu nesto peļņu?
– Kopumā ņemot, ar kūrortiem mēs nopelnām vairāk, bet divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados arī vīna darītava atsāka nest peļņu. Es pakāpeniski pārņēmu vīna darītavas vadību, kad mācījos augstskolā, un kļuvu par tās vienīgo īpašnieku divdesmit divu gadu vecumā.
Tātad Eli bija vīna darītavas īpašnieks jau divpadsmit gadus. Tas izskaidroja viņa augstprātīgo attieksmi.
– Vai tev pieder kāda kūrorta daļa? – Hloja prašņāja.
– Di Luku ģimene sadala visus ģimenes īpašumu radītos ienākumus un izmaksā algas tiem ģimenes locekļiem, kuri šeit strādā.
– Un tu esi ne tikai vīndaris, bet arī vadi vīnogulāju dārza uzturēšanu.
– Tieši tā. Man ir laba alga. – Eli Hlojai tik tikko manāmi uzsmaidīja. – Vai tu ievāc šo informāciju romāna rakstīšanas vajadzībām, vai tevi tas interesē citu iemeslu dēļ?
Hloja aptvēra, ka izprašņā Eli par viņa ienākumiem, it kā izvērtētu viņa līgavaiņa potenciālu. Viņa runāja gluži kā pašas tēvs. To sapratusi, Hloja piesarka – nolādētā gaišā āda! – un nomurmināja:
– Romāna rakstīšanas vajadzībām.
Hloja jutās nokaunējusies un tomēr gandarīta. Eli viņu izklaidēja ne jau tāpēc, lai iegūtu viņas tēva naudu.
Viņam tā nebija nepieciešama.
12. nodaļa
Hlojasprāt, ūdenstornis nemaz neizskatījās pēc ūdenstorņa, bet gan pēc viduslaiku pils torņa, kas slējās vīnogulāju dārza vidū. Vīnogulāji un to līkie, sačokurojušies zari līdzinājās sakņupušām večiņām ar augšup izstieptām rokām. Apaļā torņa ķieģeļu siena oranžā krāsā stiepās trīs stāvu augstumā un sildījās pēcpusdienas saulē. Pie astoņstūra formas skārda jumta ķieģeļu sienā gluži kā trūkstošs zobs rēgojās caurums; Hloja ievēroja, ka no tā izlidoja balodis.
– Neskaties augšup ar pavērtu muti, – Eli viņu pamācīja.
To izdzirdējusi, Hloja samulsa. Tas bija pirmais no Eli puses atskanējušais joks. Vai viņam patiešām piemīt humora izjūta?
– Šie vīnogulāji nelīdzinās tiem, kas aug pie viesu namiņa, – Hloja norādīja.
– Tie ir stādīti pēc senām metodēm un netiek pieplacināti režģim. Vīnogulāji aug savā vaļā un tiek apcirpti, lai iegūtu vajadzīgo formu. No tiem ir grūtāk novākt ražu, bet no veco vīnogulāju ogām top mūsu vislabākie vīni. – Eli noliecās un noglāstīja zarus kā mīļotās miesu.
Tagad viņš vairāk atbilda tam priekšstatam, ko bija radījis iepriekš: vīrietis, kurš iemīlējies savās vīnogās.
Pie ūdenstvertnes atradās tāda mehāniskā platforma, kādu mēdza izmantot, lai aizsniegtu izkārtnes vai elektrības vadus. Tomēr šai platformai bija pievienoti riteņi un riepas, un zemē vīdēja riepu nospiedumi.
– Mēs to parasti izmantojam, lai plūktu ķiršus, – Eli paskaidroja. – Šobrīd mani strādnieki to izmanto, lai demontētos ķieģeļus nogādātu zemē, tos nesaplēšot. Kad puiši ieraudzīja, kas slēpjas ūdenstorņa iekšpusē, viņi nekavējoties nolaidās zemē un sazinājās ar mani.
– Vai tu domā, ka ūdenstornis tika uzcelts tieši tāpēc, lai tajā noslēptu destilatoru?
– Bez šaubām.
– Kāpēc jābūvē ūdenstornis vīnogulāju dārza vidū, ja tajā plānots noslēpt destilatoru? Vai tam nebūtu piemērotākas citas vietas?
– Padomā: vīnogulāju dārza laistīšanai nepieciešams ūdens, tāpēc vajadzīgs arī ūdens tornis. Tā celšana nepiesaista lieku uzmanību. Uztaisi ūdens cisternu no koka, piepildi to ar ūdeni, tai apkārt uzcel ķieģeļu sienu, kas stiepjas desmit pēdu augstumā virs tvertnes malas, uzliec jumtu, un slepena telpa ir gatava. – Eli norādīja uz jumtu.
– Tā ir ģeniāla ideja.
Hloja pamatīgi
