style="font-size:15px;"> Gulta bija nesaklāta. Uz krēsla Hloja bija uzmetusi krūšturi. Blakus galdam un uz tā bija noliktas grāmatas, kuru lappusēs bija ielīmētas līmlapiņas. Gultā bija iemests viens elektroniskais lasītājs, vēl viens lasītājs bija atbalstīts pret galda lampu. Atkritumu tvertne bija piepildīta līdz augšai. Mājiņas iekšpuse izskatījās briesmīgi.
Hloja izskatījās briesmīgi. Viņai mugurā bija flaneļa bikses zaļā krāsā ar elastīgu jostu un zaļš krekliņš. Viņas mati bija izspūruši. Viņa bija bāla kā nāve un vērās Eli ar apsārtušām acīm.
– Ko tu gribi?
Eli nezināja, ar ko sākt.
– Vai apkopēja no kūrorta nav nākusi uzkopt māju?
– Viņa nāk reizi nedēļā. Viņa atnāca… – Hloja pabužināja matus, – ja nemaldos, vakar.
Viņš palūkojās apkārt. Nabaga apkopēja!
– Kāpēc aizkari ir aizvilkti?
– Skats aiz loga ir pārāk vilinošs. Tas novērš manu uzmanību, – Hloja nepacietīgi atcirta.
– Kā sokas darbs ar grāmatu? – Tas šķita situācijai piemērots jautājums.
Bet Hloja aizsvilās dusmās.
– Labi! Ļoti labi! Rakstīt grāmatu ir vienkārši, vai ne? Atliek tikai uzlikt pirkstus uz klaviatūras taustiņiem un izlikt uz papīra savas domas. To var darīt jebkurš. Vai ne?
– Es to nevarētu.
Hloja nepacietīgi pameta rokas gaisā, it kā Eli būtu pateicis kaut ko pašsaprotamu.
– Paldies!
Viņš nosprieda, ka Hlojai iet slikti.
– Vai tev zvanīja mana māte? – viņa jautāja aizdomu pilnā balsī.
– Nē. – Hlojas saspringtie nervi, satrauktais noskaņojums un izmisums deva iespēju ar viņu manipulēt. Ar iepriekš nepiedzīvotu apņēmību Eli iesāka: – Tev ir jāatpūšas. Mēs varētu doties pusdienās.
– Man ir jāstrādā. Es kavēju darba nodošanas termiņu, – viņa nelaipni atcirta.
Eli nosprieda, ka nepieņems atteikumu.
– Iesim pusdienās. Pēc tam es tev izrādīšu Belaveli.
– Es negribu redzēt Belaveli, – Hloja atbildēja kaprīzā balsī.
– Šeit uz dzīvi apmetās daudzi itāļu, ķīniešu un meksikāņu izcelsmes imigranti un izveidoja kontaktus ar indiāņiem un baltajiem iedzīvotājiem.
– Aizver durvis aiz sevis. – Hloja devās atpakaļ pie galda un sava atvērtā klēpjdatora.
Eli nerimās.
– Tolaik asinspirts un slepkavības bija ikdiena.
Viņa apstājās, uzlikusi plaukstu krēsla atzveltnei.
– Neatklātas slepkavības. Kad spēkā stājās alkohola tirgošanas aizliegums, sabiedrībā saasinājās vardarbība. Pēc diviem gadiem sabruka valsts ekonomika. Dzīve kļuva izmisuma pilna. Policistus sāka dēvēt par nodokļu iekasētājiem. Puse no viņiem bija korumpēti. – Eli piegāja pie iestiklotajām durvīm un atrāva tās vaļā. Telpu piepildīja gaisma. Caurvējš aizvilka no istabas dūmus. – Nodokļu iekasētāji iznīcināja alkohola darītavas un destilācijas iekārtas. Sarkans vīns plūda aumaļām.
Hloja uz viņu stingi lūkojās.
Eli iepatikās izraisīt viņā interesi ar stāstiem par vardarbību un nāvi.
– Vīri, kuri iepriekš bija cienījami vīndari, piepeši tika padarīti par noziedzniekiem. Viņus apcietināja. Ģimenes palika bez apgādnieka.
Hloja lēnā balsī ierunājās:
– Man šķita, ka alkohola tirgošanas aizlieguma laikā noziedzība bija aktuāla tikai Ņujorkā un Čikāgā, valsts austrumos.
– Nekā nebija! Federālais likums noteica, ka aizlieguma laikā katrā ģimenē bija atļauts izgatavot divsimt galonus “nereibinoša šķidruma” pašu vajadzībām. Kas, tavuprāt, audzēja vīnogas? Mēs – Kalifornijā dzīvojošie itāļi.
– Oho!
– Mums bija arī pašbrūvēts stiprais alkohols, lielākoties brendijs, bet… Nāc man līdzi. Paņem līdzi savu pierakstu kladi. Es tev parādīšu ūdenstorni, ko nesen iegādājos.
– Ūdenstorni? – viņa pietuvojās Eli. – Kāpēc lai mani interesētu ūdenstornis?
– Es iegādājos torni, jo tas atrodas tāda vīnogulāju dārza vidū, kurā ir iestādītas Alicante Bouschet šķirnes vīnogas: tās pašas vīnogas, kas tika stādītas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados. – Bija redzams, ka Hloja nesaprot teiktā nozīmi, tāpēc viņš turpināja. – Kad alkohola tirdzniecības aizliegums stājās spēkā, šajā ielejā dzīvojošie vīndari – ļoti veiksmīgi cilvēki – kļuva par parastiem vīnogu audzētājiem. Bet Belaveli augušās trauslās vīnogas nebija iespējams ar vilcienu pārvadāt uz austrumiem, kur itāļu ģimenes gribēja ražot savu… nereibinošo šķidrumu. Tāpēc vīndari izravēja trauslos vīnogulājus un aizvietoja tos ar izturīgākām šķirnēm, piemēram, Alicante Bouschet, jo tās bija spēcīgas un viegli transportējamas uz austrumiem.
– Es joprojām nesaprotu, kāpēc lai mani interesētu tavs ūdenstornis.
– Vecākajos vīnogulājos nobriest vīnogas. Es gribēju izmēģināt Alicante Bouschet vīna darīšanu, tāpēc, līdzko šis vīnogulāju dārzs nokļuva pārdošanā, es to iegādājos. Pēdējo deviņdesmit gadu laikā dārzs ir mainījis īpašniekus vairākas reizes, tāpēc es noskaidroju, kurš bija vīnogulāju īpašnieks divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados. Kad uzzināju, ka tas bija vīrs, vārdā Masimo Bruno, es smējos.
Hloja viņu nopētīja.
– Tu smējies?
– Neesi tik izbrīnīta. Es mēdzu smieties… ja uzzinu kaut ko smiešanās vērtu.
– Protams, – viņa pieklājīgi atbildēja, – es neapgalvoju, ka tev nav humora izjūtas.
Hlojas teiktais mudināja domāt, ka Eli patiešām nav humora izjūtas. Tā nebija taisnība. Gluži vienkārši pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām būtu jāsmejas.
– Kas ir Masimo Bruno? – Hloja rakņājās pa grāmatu kaudzi uz galda, līdz atrada noplukušu pierakstu kladi ar spirāli un pildspalvu.
Pasaulē bija maz tādu lietu, par kurām jāsmejas, bet fakts, ka Eli centās apburt glītu meiteni ar stāstiem par noslēpumainām slepkavībām, bija gana uzjautrinošs. Dievs, lūdzu, neļauj maniem brāļiem to uzzināt!
– Masimo Bruno ražoja visslavenākos
