style="font-size:15px;"> – Neuztraucies, – Hloja viņu mierināja, – tu mani neinteresē.
Viņš saspringa. Tas bija tieši teikts! Turklāt Eli šis paziņojums nez kāpēc nepatika.
Hloja stalti stāvēja uz dēļu grīdas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, un ielūkojās viņam tieši acīs.
– Man ir darbs. Man ir ambīcijas. Man ir darba nodošanas termiņš. Man ir māte, kura brīdināja mani par tēvu un viņa intrigām, vēl pirms es viņu sastapu, un viņai ir izrādījusies taisnība katru reizi, izņemot… Nu, viņš ir foršāks, nekā māte ļāva noprast.
Izrādījās, ka Konte sarunās ar Eli nebija pieminējis būtisku informāciju par savām attiecībām ar meitu.
– Kad tu satiki savu tēvu? – viņš jautāja.
– Pagājušogad. Nē, pirms diviem gadiem. Mani vecāki neapprecējās.
Eli neienāca prātā painteresēties, kāpēc Kontes meita ir amerikāniete. Tagad viņš sajuta ziņkāri.
– Tavs tēvs pameta māti? – Konte neatstāja tāda cilvēka iespaidu, kurš varētu pamest savu meitu, pat ja nebūtu augstās domās par viņas māti.
– Nē! Itin nemaz. Mana māte bija tēva darbiniece. Viņiem bija romāns… Nu, jūs esat tikušies, vai ne?
– Jā, esam. – Tas notika vienā no Eli mūža drūmākajām dienām.
– Tātad tu zini, ka viņš ir caurcaurēm valdonīgs un uzbāzīgs itāļu izcelsmes uzņēmējs. Viņš vienmēr grib panākt savu, un mana māte saprata, ka tādā vidē bērnu audzināt nevar. Uzzinājusi, ka ir stāvoklī, viņa pameta tēvu.
– Atvaino, bet tas izklausās… – Eli vilcinājās. Šķita, ka Hloja mīl savu māti, turklāt šī sieviete varēja kļūt par Eli sievasmāti.
– Izklausās necienīgi pret tēvu. – Hloja palocīja galvu. – Jā, mēs par to esam strīdējušās.
– Vai māte tevi spēja uzturēt?
– Jā, turklāt ļoti labi. Mamma ir dzimusi Bostonā. Abi viņas vecāki ir dzīvi. Laikā, kad mamma strādāja pie tēva, viņa ieguva izglītību, atgriezās Amerikā, dabūja darbu Ostinā, Teksasas Universitātē, itāļu valodas nodaļā, un kļuva par cienījamu pasniedzēju. Man nekā netrūka.
– Toties tev nebija tēva.
– Es neizjutu viņa trūkumu, vismaz ne tobrīd. Bet viss tas, ko tētis teica, kad uzzināja par manu eksistenci… Viņš bija ļoti dusmīgs un, manuprāt, arī sāpināts. Tomēr māte joprojām uzskata, ka pieņēma pareizo lēmumu. Tagad, kad esmu tēti iepazinusi, es viņai vismaz daļēji piekrītu. – Hlojas uzmanību piesaistīja galds. Viņa tam pietuvojās un ar vienu pirkstu pieskārās uz mežģīņu auduma gulošai rožlapiņai. – Vai tu zini, ka tēvs ir bagāts?
– Es to nopratu. – Tas ir maigi teikts.
– Viņš ir ļoti bagāts. Tēvs vienmēr strādā, visos viņa īpašumos ir norīkoti sargi, un, ja kāds uzzinātu, ka esmu Kontes meita, mani nolaupītu – labākajā gadījumā. Tā kā tēvs ir precējies daudzas reizes un viņam ir bijuši neskaitāmi publiski sakari, visi nodomāja, ka esmu viņa mīļākā. Mēs to nenoliedzām. Tas bija vienkāršāk. Un drošāk. – Eli Hloju nopētīja, un viņa piebilda: – Es nelīdzinos tēvam.
– Taisnība. – Eli nebija augstās domās par vecākiem, turklāt viņa paša tēvs un māte bija neģēļi. Tomēr viņš zināja, ka vairumam cilvēku ir pamatots iemesls mīlēt savus vecākus, un viņš joprojām pilnībā neizprata Hlojas situāciju. – Kāpēc pēc ilgajiem klusuma gadiem tava māte piepeši nolēma tev atklāt patiesību par tēvu?
– Es par to interesējos.
– Kāpēc tu par to neinteresējies ātrāk? Vai tevi nemocīja ziņkāre pirms…
– Man bija divdesmit viens gads. Es uzdevu mātei jautājumus, bet viņa vienmēr izturējās tā… – Hloja pārlaida plaukstu pār matiem un paskatījās uz to, it kā matu garums viņu izbrīnītu, – it kā runas par tēvu viņu sāpinātu. Dažas pirmās pāris reizes es pārtraucu viņu iztaujāt, bet pēdējā reizē es nerimos. Manuprāt, māte viņu mīlēja, bet neuzticējās viņam. Tas droši vien bija skumji.
– Jā. – Eli atsauca atmiņā savu māti un sāpes, kas nemitīgi dzina viņu izmisumā.
Tad viņš atcerējās, kā plānoja izrīkoties ar Hloju: pierunāt viņu stāties aprēķina laulībā.
Tomēr Hloja Eli uzticētos un nemūžam neuzzinātu, ka vīrs viņu nemīl. Tā būtu labāk abiem.
– Šīs rozes izskatās kā grieztas nesen. Kāpēc tām nobira ziedlapiņas? – Hloja pacēla mežģīņu lakatu un pakratīja to virs atkritumu tvertnes melnā un zelta krāsā.
Eli izbrīnīti noraudzījās, kā rožu ziedlapiņas nokrita un pazuda skatienam. Viņš pats saplūca ziedlapiņas, un Hloja tās izmeta miskastē!
Viņa salocīja lakatu un ielika to skapja plauktā.
Viņai nepatīk mežģīņu lakats? Eli nekad iepriekš nebija saticis sievieti, kurai nepatika mežģīnes.
Hloja atvēra savu sporta somu un sāka tajā rakņāties.
– Tāds nu ir stāsts par maniem vecākiem. Es pārtraucu studijas, devos uz Itāliju, satiku tēti, laikā, kad dzīvoju viņa īpašumā, pabeidzu savu grāmatu, absolvēju universitāti… Līdzko tas notika, tēvs nosprieda, ka mana dzīve ir beigusies, un pienācis laiks precēties. Viņš grib mazbērnus.
Eli to visu ļoti labi zināja.
– Vai tev nepatīk bērni?
Hloja pagriezās, turēdama rokā cilvēka galvaskausu.
– Tas nav noteicošais, Eli di Luka. Galvenais ir tas, ka man ir divdesmit trīs gadi un ne mazākās vēlēšanās precēties, jo sevišķi precēties tikai tādēļ, lai saņemtu daļu tēva bagātības. Es saprotu, ka tas ir savādi, bet es vēlos iemīlēties.
– Vai tev ir padomā kandidāti? – Eli nebija par to iedomājies, bet Hlojas tēva piedāvājums apprecēt viņa meitu nenozīmēja, ka viņa ir brīva un pieejama.
– Nē.
– Vai tas galvaskauss ir īsts?
– Jā. – Viņa ar mīlošām kustībām nolika galvaskausu uz galda kreisā stūra, pavērsusi tā seju pret krēslu.
Galvaskauss no saviem tukšajiem acu dobumiem vērsies Hlojā, un tā mūžīgā smaidā savilktais vieplis viņu uzmundrinās. Vai tamlīdzīgi.
– Tev nav drauga? – Eli painteresējās.
– Protams, man ir bijušas attiecības ar vīriešiem. Bet šobrīd viss ir sarežģīti, ja saproti, ko ar to gribu teikt. – Viņa norādīja uz atvērtajām
