ka pilsēta neeksistē. Otrpus ielejai slējās ar vīnogulājiem nosētie pakalni, un aiz tiem vīdēja vēsi un ēnaini kalni, kuru pakājē auga biezs mežs.
– Fantastiski, – Hloja čukstēja. Viņa ievilka nāsīs gaisu, pagriezās pret Eli un plati pasmaidīja. – Šī ainava ir tik nevainojama, ka līdzinās lētai gleznai. Tev noteikti patīk šeit dzīvot!
– Tā ir. – Eli patika arī tas, ka Hloja novērtēja viņa īpašumu un nekautrējās to paust skaļi.
Viņa atkal pievērsās ainavai.
– Cik liela daļa no šīs zemes pieder tev?
– Viss, ko tu redzi. Viņa klusi iesmējās.
Eli nolēma būt atklāts. Viņa bija topošā di Lukas līgava, un viņai bija tiesības zināt patiesību.
– Pateicoties laulībām un īpašumu apvienošanai, di Luku ģimenei pieder liela daļa ielejas. Mums pieder Beltēras kūrorts un vietas pilsētas centrā, kā arī septiņdesmit akri zemes ar vīnogulājiem, kas stiepjas aiz pilsētas pakalnā. Atlikušie lauksaimniecības zemes gabali ir izkaisīti visā ainavā un kalnos. Kopumā es pārvaldu aptuveni četrsimt divdesmit akrus zemes.
Hloja klusi iesvilpās.
– Tie ir vērtīgi īpašumi.
Tā uzskatīja daudzas. Neskaitāmas sievietes bija centušās Eli pārliecināt par to, ka precības bez laulību līguma apliecinās viņa jūtu patiesumu. Daudzas sievietes izdarīja pārsteidzīgus secinājumus… jo Eli nevienu no viņām nemīlēja.
Hlojas balss izmainījās, un viņa sāka prātot.
– Varu saderēt, ka tavi priekšteči darīja visu vajadzīgo, lai iegūtu un noturētu savā īpašumā šo zemi.
Eli izbijās un jautāja:
– Kāpēc tevi tas interesē?
– Es esmu rakstniece. Man patīk uzzināt, ko un kāpēc cilvēki dara.
Viņš atsauca atmiņā garos, grūtos gadus un di Luku ģimenei veltītos draudus un apsvēra to, cik bīstami liela ir iespēja, ka visa viņa ģimenes sūri grūti iegūtā zeme tiks pazaudēta.
– Tev ir taisnība. Mani priekšteči darīja visu iespējamo, lai paturētu zemi.
– Un tu? Ko tu būtu ar mieru darīt, lai saglābtu zemi?
Eli vēroja sievietes seju. Viņas īsi apgrieztajos matos rotaļājās vēja pūsma un atnesa līdz vīrieša degunam spēcīgu, sievišķīgu aromātu. Viņas gaišo sejas ādu apspīdēja saules stari, un gaišbrūnie vasaras raibumi, kas rotāja viņas degunu un vaigus, kvēloja. Viņas skatiens bija nosvērts, un lūpās rotājās tik tikko manāms smaids.
Vai Hloja zināja, ka Eli ir problēmas ar naudu un viņš ir parakstījis līgumu? Vai viņai bija aizdomas par notiekošo, vai viņa pilnīgi neko nenojauta?
Neatkarīgi no tā, vai Hloja kaut ko zināja vai nojauta, Eli neredzēja iemeslu melot. Viņa paziņas jebkurā brīdī varēja atklāt patiesību.
– Ja es sajustu apdraudējumu, es vispirms aizsargātu savu ģimeni un savu zemi, jo… Savs ir savs.
– Tātad tu to nedarītu naudas dēļ?
– Man ir svarīga nevis pati nauda, bet gan tas, ko nauda sniedz.
– Ko tā sniedz?
– Drošību.
Šķita, ka Hloja gaida turpinājumu. Viņa paskatījās uz Eli, saprata, ka viņa runa ir galā, iesmējās un palocīja galvu.
– Es uzskatu, ka cilvēki, kuri apgalvo, ka laime nav naudā, nekad nav dzīvojuši trūkumā.
Eli nosprieda, ka ir izturējis kādu pārbaudi.
Hloja atgrieza sarunu uz iepriekšējā viļņa.
– Vai visa tava zeme ir apstādīta ar vīnogulājiem?
– Ap vecmāmiņas māju aug daži augļu dārzi, bet atlikušajos četrsimt desmit akros ir iestādīti vīnogulāji. Tās ir pārsvarā sarkanās vīnogas, pārsvarā Zinfandel un Sangiovese šķirnes un arī dažas citas šķirnes. Mēs audzējam arī dažas balto vīnogu šķirnes. – Eli balsī skanēja lepnums.
– Vai balto vīnogu šķirnes ir prasīgākas nekā sarkano vīnogu šķirnes?
– Es radu unikālus vīnus. Labu balto vīnu ir grūtāk pagatavot.
– Saprotu. Bet man garšo cabernet, – Hloja atbildēja klusā balsī.
– Man arī, bet tās labāk aug blakus ielejā. Ja man ir jāgatavo cabernet, es pērku blakus ielejā augušās vīnogas.
Hloja vairs neskatījās uz ainavu – viņa vērās uz Eli ar vērīgu skatienu, un viņš aptvēra, ka stāsta sievietei par savu ģimeni, zemi un profesiju, cenzdamies dižoties viņas priekšā kā pāvs.
Eli varēja sev iestāstīt, ka viņu interesē vienīgi Hlojas pūrs.
Tomēr viņa bioloģiskās noslieces liecināja par kaut ko citu.
Iespējams, Konte ieraudzīja Eli kaut ko tādu, par ko viņš pats nenojauta. Varbūt Eli gluži kā vīnoga bija sasniedzis briedumu, un bija pienācis laiks apprecēties un radīt bērnus.
Tā bija neparasta iztēles aina.
Eli izjuta vēlmi sekot Hlojai, meklējot siltās, sievišķīgās smaržas avotu, bet viņa šķita vienaldzīga. Viņa neraudzījās vīrietī ar dievinošu skatienu, bet atkal pievērsās ainavai un domās samiedza acis.
Tad viņa pagriezās uz papēža un iegāja atpakaļ namiņā.
– Paldies, ka ļauj man šeit palikt. Es šeit noteikti varēšu pabeigt rakstīt grāmatu. – Hloja iesmējās. – Varbūt arī nē. Tev ir pamats uztraukumam: ja es nepabeigšu grāmatu, man nāksies palikt te!
Viņa izskatījās tik apmierināta, tik aizgrābta, tik glīta… Un viņa pat nenojauta par kaunpilno līgumu, kura dēļ šeit nokļuva. Eli neapmierināti ieņurdējās. Viņš sekoja Hlojai un devās ieejas durvju virzienā.
– Pagaidi! – Hloja piesteidzās pie vīrieša, satvēra viņa roku un viņu apturēja.
Eli uz viņu paskatījās.
Viņa atbildēja ar to pašu.
– Tev nav jābūt tik nīgram.
– Nīgram? – Nīgram? Es neesmu nīgrs!
– Viss ir kārtībā. – Hloja mierinoši papliķēja viņa roku. – Es zinu, kas manam tēvam padomā.
7. nodaļa
Eli vērās Hlojā un prātoja, ko teikt. Pirmā
