viņiem uzsmaidīja.
– Labi, jūs mani pierunājāt. Es apsēdīšos un ļaušu jums mani apkalpot.
– Toties tagad mēs visi gribam cepumus, – Ketija ironiski piebilda.
– Un es nedrīkstu tos ēst. – Frančeska ar plaukstām noglāstīja savu slaido vidukli. – Man drīz jāpiedalās kastingā.
– Tu izskaties skaista, mammu, kā jau vienmēr, – Rafe viņai uzsmaidīja.
Frančeska uzsmaidīja pretī.
Viņu vētrainās attiecības šķita norimušas, vismaz uz brīdi.
Eli atvēra pirmo šampanieša pudeli, salēja dzērienu glāzēs un piesita savas glāzes malai ar karoti.
– Kurš vēlas glāzi burbuļdzēriena?
Šampanieša tosti skanēja tikai līdz brīdim, kad galdā tika pasniegts ēdiens; tad di Luku ģimene ķērās pie nopietnas laba sarkanvīna baudīšanas. Bao un Olivija sēdēja pie galda kopā ar ģimeni – arī viņas bija ģimenes locekles, tāpat kā visi, kas ēda vecmāmiņas namā. Rafe un Brūka bija sadevušies rokās zem galda. Noa viņus ķircināja, apgalvodams, ka abi sēž mīkstā mīlestības kaudzē.
Kad pirmais ēdiens bija apēsts, un Brūka atnesa siera un augļu plati no Ketijas veikala, un skaļos smieklus nomainīja klusas sarunas, Eli nolēma ķerties pie lietas.
– Mani kāds apciemos.
Iestājās dziļš un mulss klusums. Eli saprata, ka ir piesaistījis pārāk daudz uzmanības.
– Kas būs tavs viesis? – vecmāmiņa pieklājīgi apvaicājās.
– Jauna rakstniece, kuras pirmā grāmata ir kļuvusi diezgan populāra…
– Tātad tā ir meitene? – viņu pārtrauca Brūka.
– Jā, es iepazinos ar viņas tēvu vīndaru vakariņās, un viņš lūdza…
– Vai viņa ir glīta? – jautāja Frančeska.
– Fotogrāfijā viņa izskatās ļoti glīta, un viņa nevēlas lieku uzmanību…
– Tātad jūs vēl neesat tikušies? – ierunājās Ketija.
Sievietes Eli iztaujāja.
Un brāļi viņas neapturēja.
Tomēr Rafe un Noa izskatījās tikpat ieinteresēti kā visi pārējie.
Pat biklā Olivija izskatījās aizgrābta.
Ziņkārīgo radinieku uzvedības satraukts, Eli turpināja:
– Mēs vēl neesam tikušies, bet kāpēc jūs ceļat tādu brēku? Pie manis drīkst ierasties ciemiņi.
– Protams. – Rafe salika sieru un augļus uz Brūkas šķīvja. – Bet tu nekad neaicini ciemiņus.
– Tu uzbūvēji jaunu, lielu namu pakalnā ar četrām guļamistabām, biljarda galdu un milzīgu dzīvojamo istabu. Vai pie tevis jebkad ir bijis kāds ciemiņš? Kurš? – Noa jautāja.
Eli bija žēl, ka sarunā iesaistījās arī viņa brāļi.
– Ja kāds gribētu pie manis ciemoties, es to ļautu.
– Lielākā daļa cilvēku gaida, kad mājas saimnieks viņus uzaicinās ciemos. – Rafe ielika vīnogu Brūkas mutē un pasmaidīja.
Viņa nosarka.
Jutekliskas rotaļas pie vakariņu galda! Eli gribēja viņiem atriebties.
Tomēr Noa nelikās mierā.
– Tu pat neesi ieklājis asfaltu pirmajā iebraucamā celiņa pusjūdzē. Tas līdzinās veļas dēlim. Es tur nekad nebraukšu, citādi noplēsīšu savas automašīnas trokšņu slāpētājus!
– Mēs visi varētu kādu vakaru ierasties pie Eli un paziņot, ka rīkosim ballīti, – Ketija domīgi piebilda.
– Esmu ar mieru samaksāt, lai redzētu viņa seju tādā gadījumā. – Noa viņai plati uzsmaidīja.
Viņa atbildēja ar tādu pašu smaidu.
– Klusu! – vecmāmiņa noskaldīja un pievērsās Eli. – Kā viņu sauc?
– Hloja Robinsone.
– Mēs lasām viņas grāmatas! – Bao palūkojās uz vecmāmiņu un Oliviju. – Kāds bija grāmatas nosaukums?
– Kad vecmāmiņa atkopās pēc uzbrukuma, mēs klausījāmies audiogrāmatu, – Olivija paskaidroja.
– “Neatkāpšos”. Tas bija labs detektīvromāns. Tas man ļāva nedomāt par sāpēm, – vecmāmiņa piebilda.
– Es biju tik nobijusies, ka nespēju aizmigt. – Olivija pievērsās Eli. – Vai tu esi lasījis viņas grāmatu?
– Vēl nē, bet tā ir bestsellers, tātad tā noteikti ir…
– Tev vajadzētu to izlasīt pirms jūsu tikšanās. – Bao runāja valdonīgā un pavēlošā tonī. Viņa vajadzības gadījumā nevilcinādamās uzņēmās vadību.
Eli negrasījās lasīt “Neatkāpšos”. Viņam pietika ar faktu, ka nāksies meiteni apprecēt, un viņš negribēja sevi papildus mocīt ar sievietes sarakstītu detektīvromānu.
– Vai viņa dzīvos mājā kopā ar tevi? – vecmāmiņa painteresējās.
– Nē. Es viņu izmitināšu viesu namiņā. – Eli cerēja, ka ar to pietiks, lai apmierinātu savu radinieku ziņkāri.
Viņš negrasījās ielaist sievieti vai viņas mūzu savā privātajā telpā.
Vēl ne.
– Līdzko tas būs iespējams, atved viņu uz vakariņām, – vecmāmiņa pavēlēja. – Es gribu satikt savu iecienītāko rakstnieci.
5. nodaļa
Hloja Robinsone aplūkoja kluso divjoslu ceļu, kas vijās caur nomaļo Belaveli daļu.
Viņa paskatījās uz savu zilo Ford Focus automašīnu, kas bija nosēta ar kukaiņu līķiem.
Viņa paskatījās uz priekšējo labējo riepu, kurā bija tik maz gaisa, ka tā balstījās uz diska.
Nolāpītā riepa!
Nolāpītais darba nodošanas termiņš!
Pēdējā laikā Hloja pie visām problēmām vainoja darba nodošanas termiņu, iekavēto romāna rakstīšanu un “otrās grāmatas” sindromu. Ja viņas domas nebūtu aizņemtas ar pusuzrakstītā romāna sižetu, kas šķita lēns, neveikls un pārāk lielu cerību svara nomākts, viņa
