mums vīnu un ķeries pie darba. – Rafe bija nopelniem bagāts karavīrs, kuram tagad piederēja savs apsardzes uzņēmums. Viņš prata dot pavēles.
Eli brīdi apsvēra iespēju vispirms aiznest vīnu dāmām, bet nosprieda, ka viņš nav pietiekami pieklājīgs. Tāpēc viņš atkorķēja trīs dažādus di Luku ģimenes vīnus, no kuriem katrs bija paredzēts viena brāļa garšas kārpiņu apmierināšanai. Tikmēr Noa teica:
– Es neiebilstu pret ēdiena gatavošanu, turklāt es nespēju tur sēdēt un klausīties vecmāmiņas komentārus par kāda puiša dupsīti.
Eli palocīja galvu. Viņš saprata brāli. Viņš ielēja vīnu, salika glāzes brāļu elkoņu ieliekumos un teica:
– Man jāatnes šampanietis. Es teikšu tostu par godu kāzām. – Viņš piegrūda savu plecu Rafes plecam.
– Forši, vai ne? – Rafe meta mieru sacepuma gatavošanai un pagriezās. Viņi sasita kopā krūškurvjus un apskāvās. To pašu izdarīja Eli un Noa.
Eli prātoja, ka civilizēti ļaudis vispirms teiktu tostu, bet visi klātesošie bija puiši. Krūškurvju sasišana kopā pauda brāļu prieku daudzreiz labāk nekā tosts.
Pēc mokām vairāku gadu garumā Rafe un Brūka beidzot noslēdza laulību slepenā ceremonijā Rīno.
Vecmāmiņa un Ketija vēlējās noorganizēt īstu ceremoniju baznīcā, bet Eli pateicās Dievam par Rafes un Brūkas lēmumu negaidīt. Viņi notvēra laimi aiz astes. Di Luku brāļu dzīvē bija piedzīvots pārāk daudz sāpju, un bija patīkami redzēt, ka vismaz viens no viņiem atradis laimi.
Pateicoties Tamoso Kontem, arī Eli parādījās iespēja būt ne mazāk laimīgam kā jebkuram, kurš noslēdza laulību.
Tas bija ciniski teikts, bet tas nekas. Eli jau sen plānoja kādudien teikt jāvārdu.
Tomēr viņš nebija plānojis to teikt naudas dēļ.
“Es piedāvāju aprēķina laulības. Jā. Tās būs finansiāli izdevīgas laulības, ko organizēs līgavainis un līgavas tēvs ar nolūku izveidot veiksmīgu savienību, kas piemērota pēcnācēju radīšanai un audzināšanai.”
“Jūs gribat, lai precu jūsu meitu?”
“Es esmu tevi izpētījis, Eli di Luka. Tu esi itālis, tu nāc no labas ģimenes un esi atbildīgs vīndaris. Tu uzticējies draugam. Tavs grāmatvedis nozaga tavu naudu un aizbēga uz Dienvidameriku. Tagad tu esi izmisis un vēlies glābt savu vīna darītavu. Ja spēsi pierunāt manu meitu precēties, mēs noslēgsim vienošanos. Es apmaksāšu tavus parādus. Tu man sagādāsi mazbērnus.”
“Mazbērnus? No sievietes, kuru nekad iepriekš neesmu saticis? Es pat nezinu viņas vārdu.”
“Hloja Robinsone. Manas meitas vārds ir Hloja Robinsone.”
Tagad Eli bija jāpieņem lēmums, un tas bija jāizdara… drīz.
2. nodaļa
Noa apslacīja vistu ar eļļu un atvēra cepeškrāsns durtiņas. Viņš iebāza roku krāsnī.
– Nolādēts! Es aizmirsu to ieslēgt.
Viņa brāļi smīkņāja.
– Nedomāju, ka jūs ar šiem pienākumiem tiktu galā labāk. – Noa aizvēra durtiņas un noregulēja krāsns karstumu uz četrsimt grādiem.
– Es savu cepeškrāsni ieslēdzu, – Rafe norādīja uz vecmāmiņas iemīļoto otro krāsni.
– Ja Dievs gribētu, lai es gatavoju ēdienu, viņš nebūtu pataisījis mani par tāda kūrorta īpašnieku, kurā atrodas pieczvaigžņu restorāns, – Noa atcirta.
– Tas tev nelīdzēs. – Eli pa gaiteni devās uz ieejas durvīm. Iedams garām dzīvojamai istabai, viņš izdzirdēja sievietes ievaidamies: kāds futbolists bija sasitis savu dupsīti.
Ketija piedāvāja to paglāstīt.
Viņš papurināja galvu un izgāja plašajā, baltajā verandā, kur apstājās, lai izbaudītu skatu.
Vecmāmiņas nams atradās nogāzes malā un bija celts deviņpadsmitā gadsimta beigās, kad Ipolito di Luka ieradās Viduskalifornijā, nopirka zemi visapkārt garajai, šaurajai Belaveli un iestādīja pirmajā sev piederošajā zemes gabalā no Itālijas atvestos vīnogulājus. Vecmāmiņa apgalvoja, ka Ipolito, leģendārais vīna tirgotājs, aprūpēja savus vīnogulāju spraudeņus jūras braucienā no Itālijas, un pēc desmit gadiem, pateicoties savām vīndara prasmēm, viņš varēja atļauties nopirkt šo zemes gabalu. Te Ipolito uzcēla glīto lauku māju ar augstiem griestiem, šauriem logiem un ornamentāliem rotājumiem. Uz šo māju Ipolito atveda savu līgavu. Šeit viņi aizsāka di Luku dinastiju.
Protams, līgavas pūrā bija zeme un vīnogulāju dārzi.
Tātad aprēķina laulības, ko apsvēra Eli, nebija nekas jauns. Tā bija tikpat kā ģimenes tradīcija.
Izņemot, protams, to, ka no pirmās di Luku līgavas nekas netika slēpts. Nostāsti par Alegru di Luku vēstīja, ka viņa lepojās ar iespēju veidot daļu no ienākumiem un vadīja saimniecību namā un fermā, kamēr Ipolito gatavoja vīnus. Vai Hloja Robinsone būs tāda pati palīdze Eli?
Kas to lai zina?
“Mazbērnus? Ja nu man viņa nepatiks?”
“Kāpēc lai tev viņa nepatiktu? Hloja ir amerikāniete, tāpat kā tu. Viņa ir glīta, jauna. Viņai ir divdesmit trīs gadi.”
“Jēziņ, man ir trīsdesmit četri. Esmu pārāk vecs, lai kļūtu par viņas vīru.”
“Viņai vajadzīgs nobriedis vīrietis, tāds, kurš pieņems lēmumus viņas vietā.”
“Tava meita – amerikāniete ļaus kādam citam pieņemt lēmumus viņas vietā? Kāds ir viņas viedoklis par šīm aprēķina laulībām?”
“Nekāds. Viņa neko nezina. Un es iesaku viņai par to nestāstīt.”
“Es to nemūžam nedarītu.”
“Hloja ir stūrgalvīga. Viņa noraida visus manis sarūpētos precību piedāvājumus, tāpēc tev būs jārīkojas prasmīgi. Tas nebūs viegli. Viņa ir gudra, tāpat kā es, un viņa ir… aizdomu pilna.”
“Nevaru iedomāties, kāpēc.”
“Viņa absolvēja Raisa Universitāti Hjūstonā kā labākā savā kursā. Viņa ir sarakstījusi grāmatu. Kad tika publicēta Hlojas grāmata, viņai bija tikai divdesmit viens gads. Kad tā tika izvirzīta ekranizācijai, viņai bija tikai divdesmit divi.”
“Kādi ir viņas zobi?”
“Labi. Spēcīgi, balti. Starp citu, viņa ir jaunava.”
“Nemels niekus! Viņai ir divdesmit trīs gadi, un… Pagaidi, kā tu to zini?”
“Es liku viņu izmeklēt, protams.”
Eli
