kā jebkuram citam laulātam cilvēkam.
– Nē. Es negribu iemīlēties. Bet es nevēlos arī izpostītu laulību.
– Tad tev jāparūpējas par to, lai viņai nebūtu iemesla veikt sānsoļus. Hloja ir tikai sieviete, Eli di Luka, un tu esi gudrs vīrietis. Izturies pret viņu kā pret vienu no saviem vīniem, un jūsu attiecības būs stipras.
Šo vērtīgo padomu sniedza vīrs, kurš bija precējies daudzas reizes.
– Labi. Sarunāts. Lai tavs advokāts sazinās ar manējo. Es pieņemu, ka tu zini, kurš ir mans advokāts? – Ja reiz tu zini visu pārējo.
– Līgumi jau ir nogādāti viņa birojā.
– Nelietis. – Konte ne mirkli nebija šaubījies par to, ka Eli piekritīs viņa piedāvājumam.
– Viņš līgumus šodien pārlūkos. Tu vari tos parakstīt rīt. – Kontes lietišķais runas tonis izmainījās. – Lai tev patīkamas ģimenes svinības! Viņi ir viens no iemesliem, kādēļ tu izpelnījies iespēju apprecēt manu meitu, Eli di Luka. Tava ģimene… Tie ir krietni cilvēki.
– Jā. – Eli vēlreiz palūkojās uz logu.
Vecmāmiņa stāvēja un vēroja viņu ar raižpilnu sejas izteiksmi.
Eli uzmundrinoši pasmaidīja.
– Es un mana ģimene darīsim visu iespējamo, lai padarītu tavu meitu par vienu no mums.
– Hloja, – Konte norādīja, – viņas vārds ir Hloja.
– Es zinu. – Saki to!
Kontem bija taisnība. Atteikšanās nosaukt meiteni vārdā, lai nepadarītu viņu par īstu… Tas bija muļķīgi.
– Hloja. Mēs padarīsim Hloju par daļu no mūsu ģimenes.
– Paldies tev, Eli di Luka. Tu esi goda vīrs, un es ar prieku nododu savu meitu tavās rokās.
Eli aizvēra telefona vāciņu un brīdi stāvēja elpodams. Tikai elpodams.
Labi. Tas nu bija nokārtots. Tagad viņam bija tikai jāaplido meitene.
Tam nevajadzētu sagādāt grūtības. Eli zināja, kā iepriecināt sievietes, un šī sieviete bija jauna, vienkārši savaldzināma. Ar uzmanības apliecinājumiem būs pietiekami, lai radītu viņā interesi.
Šī aplidošana solījās būt pavisam vienkārša.
Paņēmis kasti ar šampanieša pudelēm, Eli atkal apgāja apkārt mājai un iegāja pa dārza puses durvīm. Viņš lepojās ar to, cik ikdienišķi sakārtoja pudeles ledusskapī un teica:
– Mūsu itāļu priekšteči, vismaz vīrieši, būtu šausmās, ja redzētu, ka esam sieviešu varā.
Noa ielika vistu filejas uzkarsušajā cepeškrāsnī. Pagriezies pret brāli, viņš atbildēja:
– Sieviešu varā? Vai gribi zināt, cik lielā mērā tā ir patiesība? Rafe cenšas pārliecināt Brūku par to, ka viņiem nevajag atgriezties Rīno un organizēt laulības šķiršanu.
– Tevis teiktajā ir krietna daļa patiesības. – Rafes balsī mijās uzjautrinājums un šausmas. – Reizēm es uz viņu paskatos un ieraugu sejas izteiksmi, kas liecina: “Tūlīt laidīšos lapās!” Esmu līdz nāvei nobijies.
– Es līdz šim domāju, ka jūs apprecēsieties tikai tad, ja viņa tevi piespiedīs, – Eli ar grūtībām slēpa uzjautrinājumu.
– Nekā nebija! Viņa man joprojām neuzticas. Pārāk dziļš ūdens zem tilta vai pāri dambim, vai kur nu tam jābūt. – Rafe atkāpās un aplūkoja sacepumu. – Vai izskatās pareizi?
– Sacepums būs ļoti labs, – Noa viņu iedrošināja.
Rafe atvēra otrās cepeškrāsns durtiņas, ielika trauku krāsnī un pievērsās brāļiem.
– Paklausieties… Puiši, jūs kļūstat arvien vecāki. Jums ir jāsameklē sievas, kamēr jums vēl stāv.
Noa iesmējās.
Eli klusēja.
Abi brāļi pievērsa viņam raižpilnus skatienus.
– Es jokoju, – Rafe piebilda, – bet, ja tev patiešām vairs nestāv, to var ārstēt ar tabletēm. Protams, man pašam nav pieredzes…
– Eli ir vecākais no mums, – Noa atzīmēja. – Pēc trīsdesmit gadu vecuma sasniegšanas vīrieša labumi biežāk karājas uz leju, nekā skatās augšup. Protams, man pašam nav pieredzes…
Eli un Rafe viens pēc otra iepliķēja sava mazā brāļa skaustu.
Noa tikai iesmējās. Viņam bija divdesmit astoņi gadi.
Eli atbildēja:
– Kādudien es apprecēšos, – iespējams, pat drīzāk, nekā jūs domājat,– bet ne jau tāpēc, ka būšu iekritis lielā, mīkstā mīlestības kaudzē.
– Izklausās, ka tu runā par govs plāceni, – Rafe atspiedās pret leti, paņēma savu vīna glāzi un smaidīdams iemalkoja dzērienu.
– Es saku, ko domāju. – Eli aptvēra, ka atkārto Kontes mantru: – Vīrietis, kurš iemīlas sievietē, ir vājš.
– Tad kāpēc vispār precēties? – Noa paņēma knaibles, pieliecās pie krāsns un apgrieza vistas gaļas gabalus.
– Ģimene. Bērni. – Eli centās brāļus sagatavot, lai, uzzinot jaunumus, viņiem neiestātos šoks. – Es varu apprecēties un padarīt sievu laimīgu. Viņai nav jāzina…
–…ka dziļi sirdī tu esi kā miris? – Noa nezināja patiesību, visu patiesību, bet viņam bija taisnība.
Jebkurā gadījumā Eli bija iemesls justies tā, kā viņš jutās.
– Kāds ir mūsu tēvs? Un mūsu mātes? Ko jūs domājat par nerimstošo drāmu, ciešanām, kliegšanu un asinīm? Labāk būt dziļi sirdī mirušam nekā just nemitīgas, nerimstošas alkas pēc kaisles un piedzīvojumiem. Es dodu priekšroku mierīgai dzīvei kopā ar labu, pakļāvīgu sievieti – ar to man pietiek, lai es justos laimīgs.
– Pakļāvīgu? – Noa nicīgi iesprauslājās. – Kur tu tādu zaķi atradīsi? Tikai nesaki, ka tu pasūtīsi līgavu pa pastu no Krievijas!
Domādams par Hloju, Eli atbildēja:
– Nē. Bet es domāju, ka man derētu itāļu izcelsmes meitene.
Rafe grozīja glāzi pirkstos.
– Es piekrītu tevis teiktajam par mierīgu dzīvi un būšanu noteicējam, bet es to visu esmu nokavējis. Es jau neskaitāmas reizes esmu Brūku piekukuļojis un viņai pieglaimojies. Eli, vai tev ir kaut kas sakāms?
– Jā.
