plauka. Zeltainos pakalnus rotāja plati ozoli. Katrs zemes pakalns un ieplaka bija apstādīta ar augļu un vīnogulāju dārziem. Tālumā blakus sidrabainai upei, kas meta platus lokus ielejā, vīdēja pilsēta – Beltēra.
Eli di Luka Hlojai bija vienaldzīgs, bet tieši tajā brīdī viņa iemīlējās šī vīrieša mītnes vietā.
Viņa gandrīz piezvanīja tēvam, lai pavēstītu priecīgos jaunumus. Tomēr tēvu nevajadzēja lieki iedrošināt.
Tagad Hloja neuzdrošinājās viņam zvanīt. Tēvs dusmojās par to, ka viņa mazā meitiņa grasās mērot divus tūkstošus jūdžu garu ceļu vienatnē. Viņš paredzēja, ka notiks kaut kas negaidīts. Piemēram, saplīsīs automašīnas riepa.
Hloja atkāpās un aplūkoja riteni.
Labi. Tas bija pacelts no zemes.
Vai vispirms bija jāpalaiž vaļīgāk skrūves?
Nolādēts. Pareizi. Tas bija jāizdara.
Viņa nolaida domkratu zemāk. Kad automašīnas svars stabili turēja riepu vietā, Hloja pavilka domkrata rokturi – par laimi, lietošanas instrukcijā bija norādīts, ka domkrats ir izmantojams arī kā riteņu atslēga – un sāka cīņu ar riteņa diska skrūvēm.
Kā lai es atskrūvēju skrūves, kuras automehāniķis nostiprinājis ar gaisa kompresoru?
Viņa sparīgi sakustināja riteņu atslēgu.
Ja tēvs zinātu, kas noticis ar Hlojas automašīnu, viņš sazinātos ar Eli di Luku un lūgtu viņam nākt palīgā.
Hloja neiebilda, ja Teksasas iemītnieki uzrunāja viņu par “jaunkundzīti” un tēvišķi pamācīja, kā labot saplīsušu automašīnas riteni. Savukārt doma par kādu no tēva izvēlētajiem līgavaiņiem kā palīdzības sniedzēju bija nepanesama.
Tēvs un viņa plāni Hlojai krita uz nerviem, tomēr tēvs bija viņai ļoti mīļš. Diemžēl tēva mahināciju un veiksmīgas rakstnieces titula iegūšanas dēļ romantiskas attiecības padarīja Hloju tramīgu. Viņa nezināja, vai vīrietis runās par vēlēšanos izveidot lielu ģimeni, vai atklāti paziņos, ka ir izdomājis lielisku romāna sižetu un vēlas, lai Hloja to iemūžina grāmatā un pusi peļņas atdod viņam. Šādi vīrieši mēdza arī apgalvot, ka nav nepieciešamības vērsties Ņujorkas izdevniecībā, un ka patstāvīga romāna publicēšana tiešsaistē ļaus paturēt miljonus un miljardus dolāru tikai sev.
Hloja nezināja, kas ir ļaunāk: vīrietis, kurš viņai uzbruka ar nolūku padarīt grūtu bagāta cilvēka meitu, vai vīrietis, kurš viņu garlaikoja, sīki izklāstīdams romāna sižeta detaļas.
Hmm. Tēvam vajadzētu atrast meitai vīrieti, kuram padomā ir romāna sižets un kurš turklāt vēlas apprecēt bagāta cilvēka meitu. Hloja aizietu uz tikšanos ar šo vīrieti, viņš būtu tik garlaicīgs, ka viņa nonāktu komas stāvoklī, un pēcāk vīrietis varētu izrīkoties ar Hloju pēc sirds patikas.
Viņa plati pasmaidīja un piesardzīgi sakārtoja skrūves kaudzē, un atkal ķērās pie darba ar domkratu.
Hloju kaitināja cilvēki, kuri bija pārliecināti par savām rakstnieka prasmēm, lai gan ne reizi nebija likuši tās lietā. Tomēr viņai patika runāt ar citiem rakstniekiem – gan tādiem, kuru darbi bija publicēti, gan tādiem, kuru darbi vēl gaidīja izdošanu –, kuri dienu no dienas sēdās krēslā un rakstīja. Ja nebūtu šo cilvēku pieredzes un palīdzības, Hloja neuzzinātu, ka cieš no plaši aprakstīta “otrās grāmatas” sindroma. Rakstnieki, kuri rakstīja daudz, deva vienu un to pašu padomu: pabeigt grāmatu un rakstīt nākamo. Un nākamo.
Tieši to Hloja nolēma darīt. Viņa bija stiprāka, nekā izskatījās.
Galu galā viņai izdevās pacelt automašīnu no zemes, vai ne?
Hloja noņēma riepu, pienesa to pie automašīnas bagāžas nodalījuma un ielika iekšā.
Viņa uzlika rezerves riteni, pieskrūvēja diska skrūves un nolaida domkratu lejup.
Man izdevās nomainīt riteni! Man izdevās nomainīt riteni!
Pacēlusi rokas virs galvas, viņa metās uzvaras dejā.
Es esmu dieviete! Es esmu dieviete!
Protams, tieši tajā brīdī garām pabrauca ar cilvēkiem pilns vīna darītavas ekskursiju autobuss, un visi tajā sēdošie noraudzījās uz Hloju kā uz jukušu.
Viņa nolaida rokas lejup.
Nolāpītais darba nodošanas termiņš!
6. nodaļa
– Kāds ir uz tava piebraucamā celiņa. – Roisons Raiens iztaisnoja muguru un palūkojās uz putekļu mākoni tālumā.
– Nolādēts! – Eli paskatījās uz horizontu. – Tieši tagad? Es esmu aizņemts.
Rojs un Eli stāvēja Šāvēju kores apakšā vīnogulāju rindas galā un atjaunoja apūdeņošanas sistēmu, kas bija cietusi izslāpušu koijotu dēļ. Gudrie radījumi sakošļāja plastmasas cauruli, padzērās un aizklīda projām, bet dārgais Kalifornijas ūdens lija ārā, līdz nokritās spiediens. Tad Rojs, Eli vai kāds no palīgiem aizsteidzās cauruli salabot.
– Varbūt braucēja ir tā meitene. Tā, kuru tu gaidi ciemos, – Rojs tīksminājās.
Pie velna! Rojs nepiedalījās Eli ģimenes vakariņās, bet tam nebija nozīmes. Šajā ielejā baumas izplatījās vēja ātrumā. Pat Safeway veikala kasieres zināja, ka Eli gaida ciemos meiteni. Luna Grande oficiantes zināja, ka viņš katru dienu ienes viesu namiņā svaigus ziedus. Ikreiz, kad Eli tikās ar brāļiem, tie viņam pārmeta, ka meitenes ierašanās bijusi gaidāma jau pirms divām nedēļām, bet viņa joprojām nav manīta.
Eli bija dusmīgs, jo negribēja meiteni satikt, un vēl jo vairāk dusmīgs par to, ka meitene bija nepieciešama, lai Valsts ieņēmumu dienests neapķīlātu viņa zemi.
Visu pieaugušā dzīves laiku Eli bija pavadījis, cenšoties izvairīties no nelaimēm, bet tagad viņam nebija izvēles.
Tam nebija nozīmes. Viņš jau sen bija iemācījies neatklāt savas ciešanas citiem, pat tiem, kurus pazina tik ilgi kā Roisonu. Pieņēmis neitrālu sejas izteiksmi, viņš atbildēja:
– Es aizdzīšu šo svešinieku no sava īpašuma. – Eli sāka kāpt kalnā.
Roisons smīkņāja.
Pie velna! Eli gribējās atlaist Roisonu no darba, bet viņš bija labākais vīna darītavas priekšstrādnieks visā valstī vai pat vairākās valstīs: viņš intuitīvi nojauta, kas vīnogulājiem nepieciešams, instinktīvi zināja, kur kas jāstāda, un mācēja pateikt, kāda būs katra gada raža.
Tāpēc Eli izlikās, ka nedzird viņa smieklus.
Ceļš uz viņa namu bija stāvs, un to caurvija līkumainas vīnogulāju rindas. Šogad pumpurošana sākās agrāk nekā ierasts – februāra beigās – un lapas izplauka, lai uzsūktu sevī saules starus. Jaunās lapas bija svaigā, spilgti
