sarāvās.
– Tev taisnība. Es esmu šovinists, un man nevajadzētu tā izturēties. Vecmāmiņa man sadotu pa ausi par to, ka esmu dumjš un pieņemu, ka vīrieši tevi aplido tikai tēva bagātības dēļ.
– Paldies! – Hloja nolika svečturus abās galvaskausa pusēs.
Svečturi bija desmit collas augsti, bronzā atveidoti notupušies pūķi, kuru atvērtajās mutēs bija vieta svecēm.
Eli nebija ienācis prātā pavaicāt Kontem, vai viņa meita ir ragana. Nez kāpēc viņš nebija par to iedomājies.
– Vai tu veiksi maģisku rituālu? – viņš pieklājīgi apvaicājās.
– Nē, bet, kad rakstu par slepkavībām, palīgmateriāliem jāatrodas tuvu. – Hloja paņēma kristāla vāzi, kurā bija saliktas rozes, un nolika to pie gultas. Viņa atgriezās pie galda, nesdama divas sveces asinssarkanā krāsā un klēpjdatoru. Viņa salika priekšmetus uz galda, atkāpās, aplūkoja savu veikumu un apmierināti palocīja galvu. Hloja pievērsās Eli un teica: – Pirms tētis man uzsūta pielūdzējus, viņš tiem pavēsta, ka esmu viņa bijusī mīļākā un ka es viņam ļoti patīku. Viņš vēlas, lai man būtu ģimene, un grasās atstāt man mantojumā vienu procentu no savas bagātības.
– Žēlīgais Dievs! Viens procents ir… – Eli veiktā izpēte liecināja, ka Kontem pieder no pieciem līdz desmit miljardiem dolāru.
– Ar vienu procentu pietiek, lai vīrieši bijīgi kristu ceļos manā priekšā. – Hloja iesmējās un izklausījās uzjautrināta. – Man nepietiek drosmes pateikt tēvam, ka liela daļa manu pielūdzēju ir nosprieduši, ka šo vienu procentu esmu nopelnījusi ar pasakainām prasmēm gultā.
– Tev ir paveicies, ja neesi nolaupīta. – Tā bija briesmīga doma.
Hloja apdomāja dzirdēto un palocīja galvu.
– Tas man nebija ienācis prātā. Tev ir taisnība.
– Viesu namiņā ir elektroniskā apsardze. – Eli viņai parādīja blakus durvīm esošo ciparu klaviatūru, pateica paroli un parādīja trauksmes pogu pie gultas. – Iedarbini signalizāciju ikreiz, kad esi iekšā.
– Labi.
– Neaizmirsti to izdarīt.
– Apsolu, ka neaizmirsīšu. – Hloja iesmējās. – Man ir divdesmit trīs, nevis divpadsmit gadu, un tev ir piecdesmit, nevis simts!
– Man ir trīsdesmit četri gadi! – Eli aptvēra, ka ir apvests ap stūri.
– Tu izturies kā večuks, – Hloja par viņu zobojās.
Viņš nezināja, ko atbildēt un kā reaģēt. Protams, Eli brāļi mēdz par viņu zoboties, bet sievietes… nekad.
Dažreiz sievietes Eli analizēja.
Viena no viņa mīļākajām – sieviete ar psiholoģijas bakalaura izglītību – apgalvoja, ka Eli piemīt “komunikācijas problēmas”, “kontroles traucējumi” un “emocionāla nepieejamība”. Viņš neiebilda. Emocionāla nepieejamība viņam aiztaupīja laiku un sirdssāpes.
Tomēr visas sievietes vecumā no desmit līdz simt gadiem, kuras nebija Eli radinieces, izturējās tā, it kā viņš būtu pievilcīgs un bīstams, biedējošs un saistošs vienlaicīgi.
– Vai es tavās acīs esmu pavecs tēvocis?
– Nē. Tu neesi “tēvocis”. Mēs neesam radinieki. Bet tu noteikti esi kāda bērna vecvectēvs! – Viņas brūno acu skatiens uzjautrinājumā mirdzēja.
Tā jau domāju. Esmu viņai par vecu.
– Man jāķeras pie darba.
– Man arī. – Hloja nopūtās, it kā runātu par apgrūtinājumu.
– Es domāju, ka tev patīk rakstīt.
– Tā ir. Rakstīšana ir daudz patīkamāka par “īstu” darbu, – viņa atbildēja.
Vai viņa joko? Eli nosprieda, ka Hloja nerunā nopietni, jo viņas skatienā pagaisa uzjautrinājuma dzirksts, un tas satumsa izmisumā.
Ļoti labi. Dzīve ir nopietna, un viņai tas bija jāiemācās.
Eli uz atvadām pieskārās cepures malai un izgāja no mājas.
Viņš devās lejup no kalna, lai turpinātu labot salūzušo ūdens izsmidzinātāju, un domāja par viņu. Par savu topošo līgavu.
Hlojai bija interesants raksturs.
Viņa bija pārāk atklāta, pārāk droši dalījās ar personiska rakstura informāciju. Viņa bija vieglprātīga. Viņu bija viegli sasmīdināt.
Hloja neaptvēra, cik īsā mirklī dzīve var kļūt par bezcerības muklāju, kur mīlestība pastāv tikai atmiņās un priekšā ir tukša un vientuļa nākotne.
Protams, Eli negribēja, lai viņa to uzzinātu. Viņš apņēmās sievieti no tā pasargāt.
Eli uzmanību piesaistīja kaut kas starp nesen izplaukušajām, svaigajām vīnogulāju lapām: mazu, apaļu odziņu ķekars. Viņš apstājās, pietupās un piesardzīgi satvēra ogas – labas veiksmes zīmi – plaukstā. Viņš paskatījās uz viesu namiņu.
Varbūt tikšanās ar Hloju tomēr bija veiksmīga.
8. nodaļa
Hloja uz muguras iekrita gultā, piespieda plaukstas sejai un ilgu brīdi nelikās ne zinis par apkārtējo pasauli.
Tomēr viņa nespēja izdzēst atmiņas par Eli di Lukas šausmu pārņemto seju un zemā balsī dārdošo jautājumu: “Ko tu izdarīji ar saviem matiem?”
Kad Hloja iebrauca Losandželosā un ieraudzīja skaistumkopšanas salona Alibi Spa izkārtni, viņa, pēkšņas iedomas vadīta, iegāja salonā un paziņoja, ka vēlas izskatīties pavisam citādi. Frizieris apbrīnoja Hlojas gaišos matus, kas stiepās pāri pleciem, un ierosināja nokrāsot šķipsnas spilgti sarkanā krāsā.
Tomēr viņai ar to nebija gana. Kad viņa pieprasīja, lai frizieris nogrieztu matus pavisam, viņš sastinga kā briedis uz lielceļa.
Vīriešiem – pat homoseksuāliem vīriešiem – ļoti patika gari mati. Tomēr Hloja palika pie sava, un frizieris negribīgi ķērās pie darba ar skuvekli. Viņa pirmo reizi dzīvē nodzina matus, un viņai tas patika.
Hlojai bija apnicis matus kopt. Viņai bija apnicis būt tai Hlojai, kura nespēja pabeigt rakstīt savu otro grāmatu. Viņa gribēja kļūt par citu Hloju, mežonīgu un brīvu sievieti, kura ne no kā nebaidījās – arī no tukšas lapas.
Ko tu izdarīji ar saviem matiem?
Kad Hloja iznāca no skaistumkopšanas salona, viņa jutās kā paveikusi kaut ko drosmīgu.
Neilgi pēc tam viņai uzmācās šaubas.
