manīja zālāja ieskautu fermu vai stalli, un ik uz soļa parādījās lielas un mazas vīna darītavas, kas aicināja apmeklētājus. Gaiss bija tik svaigs, it kā katrā vīnogulāju, koku un pašas zemes izelpā būtu jūtama drīzā vasara.
Šī bija no ārpasaules norobežota vieta, un aiz kalna vīdēja mežonīga daba, tomēr lauksaimnieki strādāja vīnogulāju dārzos, un pa ceļiem brauca tūristi. Iespējams, ka vasarās Belaveli valdīja karstums, un to apsēda tūristu pūļi, bet šobrīd tā bija ideāla vieta, kas piestāvēja Eli di Lukam.
Viņš šeit iederējās.
Hlojai patika just, ka viņai nav pienākuma vīrieti izklaidēt. Gluži otrādi – radās iespaids, ka viņas runāšana Eli krīt uz nerviem, un ka viņš dod priekšroku klusumam. Protams, gribot negribot prātā iezagās jautājums: kāpēc Eli uzaicināja viņu pusdienās?
Visdrīzāk viņam bija piezvanījis Hlojas tēvs un pieprasījis atskaitīties par aplidošanas gaitu.
Jā, tā noteikti bija pareizā atbilde.
Kaut gan… Eli izskatījās labāk nekā pirmajā abu tikšanās reizē: viņš bija tīrs un tērpies džinsos, zilā kreklā un darba zābakos. Viņš pavisam noteikti nelīda vai no ādas laukā, lai iepatiktos Hlojai.
Varbūt viņš nepildīja Hlojas tēva pavēles.
Turklāt viņai joprojām bija aizdomas, ka Eli viņa nepatīk – šķita, ka viņš uz Hloju dusmojās vēl pirms abu tikšanās.
Tā dažreiz notika… Bet ne ar Hloju. Lielākoties viņa vīriešiem patika.
Viņa nosprieda, ka šim izbraucienam nav nekāda sakara ar aplidošanu. Tas bija lietišķs brauciens, un, to apzinoties, Hlojai bija vieglāk aizmirst nepatīkamo mirkli, kad Eli ielūkojās viņai acīs, un Hloja piepeši atcerējās, ka ir tērpusies pidžamā un uz krēsla ir uzmests viņas krūšturis. Turklāt Eli izstaroja siltu garšvielu aromātu un vēsu citrusu smaržu, un slaidi vīrieši ar garām kājām un platiem pleciem atstāja uz Hloju spēcīgu iespaidu.
Kad viņi tuvojās pilsētai, Eli samazināja ātrumu līdz divdesmit piecām jūdzēm stundā.
Pirmajā braucienā cauri Beltērai pa ceļam uz Eli mājām Hloja ievēroja, ka tā ir šarmanti īpatnēja pilsēta. Beltēra bija dibināta deviņpadsmitajā gadsimtā un bija gandrīz neskarta līdz pat divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, kad Kalifornijas vīnu ražošanas industrija tuvojās pašreizējam atpazīstamības līmenim. Galvenajā ielā krāšņas Viktorijas laikmeta muižas, kas piedāvāja naktsmītnes pakalpojumus, mijās ar modernām dzīvojamām mājām ar skārda jumtiem un asimetrisku arhitektūru. Pārtikas veikali un tirdzniecības centri bija uzbūvēti pilsētas nomalē, bet atradās netālu no galvenā pilsētas laukuma. Parku ieskāva izsmalcinātas mākslas galerijas, dārgi apģērbu veikali un vīna degustāciju telpas, un visapkārt tūristi iepirkās, pastaigājās un pļāpāja ar vietējiem iedzīvotājiem.
Kad Eli ar apskaužamu veiklību novietoja kravas automašīnu paralēli citiem auto, Hloja ierunājās:
– Es skatos uz estrādi un gaidu “Muzikanta” uzvedumu.
– Tas notika iepriekšējā gada vasarā, – Eli atbildēja neitrālā balsī, tāpēc Hloja nesaprata, vai viņš runā nopietni.
Viņš piegāja pie blakussēdētāja puses durvīm, paņēma Hlojas klēpjdatora somu un palīdzēja viņai izkāpt. Viņš satvēra sievietes roku, un abi devās Beltēras kūrorta virzienā. Hloja jutās savādi, turēdamās pie Eli rokas: viņš sievietei nepievērsa uzmanību, tomēr, apvijis savus pirkstus ap viņējiem, parūpējās par to, lai viņai pietiktu vietas, un vienlaikus turēja viņu savā tuvumā. Kad viņi ienāca uzņemšanas telpā, Eli sasveicinājās ar viesu palīgiem, administratoriem un pārvaldnieku un devās tālāk vestibilā, it kā tas būtu viņa īpašums.
Tā kā kūrorts piederēja Eli ģimenei, viņam bija tiesības tā izturēties.
Luna Grande atpūtas telpā aiz bāra letes stāvēja pusmūža vīrietis, kurš, savilcis seju neapmierinātā izteiksmē, aplūkoja kādu dokumentu. Aiz viņa atradās iestikloti vīna plaukti, kas stiepās līdz pat griestiem. Horizontāli novietotam metāla stienim bija piestiprinātas augstākās bibliotekāra kāpnes, kādas Hloja jebkad bija redzējusi, un ar to palīdzību bija iespējams piekļūt pat visaugstāk novietotajām pudelēm… Lai gan plaukti bija tukši.
Aiz bāra letes nebija redzama neviena dzēriena pudele. Krēsli bija salikti uz galdiem. Radās iespaids, ka atpūtas telpa tiek pārkārtota.
– Tom! – Eli iesaucās.
Vīrietis pievērsa viņam izbrīnītu skatienu.
– Eli!
Viņš paskatījās uz Hloju un ievēroja, ka abi viesi ir sadevušies rokās.
Sajutusies neērti, viņa atbrīvojās no Eli tvēriena.
Viņš nepretojās.
– Vai šī ir tā sieviete, kuru tu slēp savā viesu namiņā? – Toms jautāja.
– Protams. – Hloju izbrīnīja Eli uzjautrinātā reakcija. – Hloja, šis ir Toms Čens, mans labs draugs un viens no labākajiem vīna ekspertiem pasaulē. Tom, šī ir Hloja Robinsone, populāra rakstniece.
Toms un Hloja sarokojās.
– Priecājos iepazīties, Hloja. Man ļoti patika tava grāmata. Es jau ilgus gadus lasu detektīvromānus, un tu mani apvedi ap stūri līdz pašām beigām.
Hloja bija uzklausījusi savai grāmatai veltītus slavējošus vārdus neskaitāmas reizes, bet tie ikreiz sildīja viņas sirdi no jauna. Viņa uzsmaidīja Tomam.
Viņš izskatījās satraukts, tomēr pasmaidīja pretī.
– Nu man ir skaidrs, kāpēc Eli piedāvāja tev padzīvot pie viņa.
– Viņa nedzīvo pie manis, – Eli atcirta, – viņa dzīvo viesu namiņā.
– Tieši tā. Tieši to es gribēju teikt. Vai jūs gribat paēst pusdienas? Restorāns vēl nav atvērts pēc nesenā atgadījuma, bet, tā kā tu, Hloja, esi populāra rakstniece, mēs tev atļausim šeit papusdienot kopā ar draugu. – Viņš smīnēdams palūkojās uz Eli.
Atgadījuma?
– Kas šeit notika? – Hloja jautāja.
Bija skaidrs, ka Eli neatbildēs uz viņas jautājumu, tāpēc to darīja Toms.
– Pie mums ielauzās vandalis un iznīcināja lielāko daļu vīna. Viņš nometa pudeles no kāpņu augšgala. Mūs pilnībā aptīrīja. Tas bija dārgs vīns. Nenovērtējams vīns. Neaizvietojams vīns. – Toma acīs sariesās asaras.
– Mēs notvērām vandali. Bet vīnu vairs nav. – Eli seja bija nekustīga, bet Hloja juta, ka viņā mutuļoja emocijas.
Vai viņš sēroja, tāpat kā Toms? Viņā jautās arī dusmas… Dusmas, kas mijās ar agresiju un atriebības kāri.
– Tu
