samiedza acis un aplūkoja ieleju, pūlēdamās iztēloties to astoņdesmit gadus senā pagātnē.
– Es neko daudz nezinu par destilatoriem, bet, manuprāt, tiem ir nepieciešams pastāvīgs siltuma avots.
– Tieši tā.
– Kā Masimo to dabūja gatavu? Kur tika novadīti uguns radītie dūmi?
– Nezinu. Neesmu aplūkojis ūdenstorņa iekšpusi.
Hloja bija šokā.
– Tu neesi to aplūkojis? Kāpēc?
– Tā ir nozieguma vieta, – Eli pacietīgi paskaidroja. – Noziedzīgas darbības tornī tika veiktas pirms daudziem gadiem, tomēr es sazinājos ar policiju – Braienu Djūpeju, policijas priekšnieku un manu bijušo skolasbiedru. Viņš teica, ka iekļaus ūdenstorņa apskati policijas darba grafikā. Pēc visa spriežot, viņš to neuzskata par steidzamu lietu – ir pagājusi jau nedēļa.
– Ak, nē! – Hloja piekļāva plaukstas kaklam. Aptvērusi, ka Eli tuvums padara viņu tik nervozu, ka izraisīja šādu reakciju, viņa nolaida rokas gar sāniem. – Vai Djūpejs aizliedza tev aplūkot ūdenstorņa iekšpusi?
– Nē, viņam ir vienalga, ja vien es neatsākšu darbināt destilatoru. Līdz šim es neesmu ļāvies kārdinājumam.
Eli runā atkal pavīdēja humora dzirksts.
– Nāc, izmēģināsim platformu! – viņš teica.
– Lūdzu, iesim augšā tā, kā to darīja Masimo! – Hloja palūkojās apkārt un ieraudzīja šauras metāla durvis pie zemes. – Tas būs noslēpumaināk.
– Varbūt mēs atradīsim vēl vienu galvaskausu.
Humora izjūta un sarkasms. Izrādījās, ka Eli di Luka ir kas vairāk par vīna ekspertu un seksa dievu.
– Man nevajadzēja dzert vīnu pie pusdienām, – Hloja noteica.
– Es pieņemu, ka tu gribētu iet augšup pa vecajām kāpnēm arī tad, ja nebūtu dzērusi vīnu. Uzgaidi šeit, automašīnas aizmugurējā sēdeklī ir aukstumkaste ar ūdeni pudelēs.
Hloja noraudzījās, kā Eli aizgāja pie automašīnas. Viņai patika vīrieša platais solis un gurnu kustības. Vērojot Eli gaitu, viņai ienāca prātā vārdu salikums: “barvedis” un “prasmīgs mīlnieks”. Viņa rūpes par Hlojas labsajūtu raisīja fantāzijas par to, kā būtu atbalstīt galvu pret viņa plecu…
Viņa saprata, ka ir pārstrādājusies.
Un pārāk ilgu laiku pavadījusi vienatnē.
Hloja tēvam neskaitāmas reizes apgalvoja, ka viņai nevajag vīrieti.
Tas bija jāpatur prātā.
Eli atgriezās, nesdams Hlojas klēpjdatora somu un ledusaukstu ūdens pudeli.
Viņa piespieda pudeli pie savas pieres.
– Man ļoti vajag atjaunot šķidruma līmeni organismā.
Eli pacietīgi atņēma viņai pudeli, atvēra vāciņu un pasniedza to atpakaļ.
– Šķidrumu nevar atjaunot caur ādu. Dzer!
Hloja paklausīja un padzērās.
– Labāk? – viņš jautāja.
– Daudz labāk.
– Nāc! – Eli pārmeta somu pār plecu un atvēra durvis. – Pirms sākām torņa nojaukšanu, mēs nezinājām, kas slēpjas tā pamatos, tāpēc uzlauzām slēdzeni un palūkojāmies iekšā.
Hloja sekoja viņam vēsajā, tumšajā, pagrabam līdzīgajā telpā. Saltajā gaisā viņai uzmetās drebuļi, un nāsīs iesitās spēcīgs zemes un iepuvušas koksnes aromāts.
Koka ūdens cisterna bija milzīga, divdesmit pēdas diametrā, un stiepās reibinošā astoņu pēdu augstumā virs Hlojas galvas. Tvertne balstījās uz iespaidīgām ozolkoka kājām, kas bija simetriski piestiprinātas pie tvertnes apakšmalas. Pie cisternas augšmalas bija piestiprinātas vecas koka kāpnes. Hloja piegāja pie tām un palūkojās augšup. Kāpnes ietiecās šaurajā telpā starp koka tvertni un no ķieģeļiem būvēto čaulu, un augšā vīdēja blāva gaisma.
Eli pielika roku pie kāpnēm, pakratīja tās un saviebās. Visbeidzot viņš uzlika pēdu uz zemākā pakāpiena un no visa spēka pašūpojās uz priekšu un atpakaļ.
– Labi, kāpnes izturēs mūsu svaru. – Eli nokāpa uz grīdas. – Tu ej pirmā.
Vai viņš grib mani notvert, ja nokritīšu? Varbūt viņš grib paskatīties uz manu pēcpusi?
Hlojai bija vienalga. Tam nebija nozīmes.
Viņa iedzēra vēl vienu ūdens malku, nolika pudeli uz grīdas un sāka kāpt augšup. Pirmās astoņas pēdas pievārēt bija savādi, jo kāpnes stiepās taisni augšup. Tad Hloja sasniedza koka ūdens tilpnes sienu un ielīda telpā starp koku un ķieģeļu sienu. Vietas bija maz. Hlojas mugura spiedās pie saules sasildītajiem ķieģeļiem. Viņa uzmanīgi pieskārās pakāpieniem – tie bija raupji un atskabargaini.
Kad Hloja bija nokļuvusi līdz cisternas sienas pusei, atskanēja Eli sauciens:
– Vai viss kārtībā?
– Jā. – Viņa apstājās un palūkojās augšup uz gaismu, pavērsa skatienu lejup tumsā un izgaršoja sajūtas, mēģinādama ietērpt tās vārdos, ko vēlāk izlikt uz papīra. Hloja piespieda plaukstu pie tilpnes sienas. Koks bija sauss.
– Vai cisterna ir tukša?
– Jā, jau sen, – Eli atbildēja.
Hloja turpināja ceļu augšup.
– Pēc maniem aprēķiniem cisterna ir divpadsmit pēdas augsta. – Eli atradās tieši zem Hlojas. – Tu drīz nokļūsi virsotnē. Ja tev vajadzīga palīdzība, saki.
Hloja sajuta vēlmi nicīgi nosprauslāties – viņai nevajadzēja palīdzību. Sieviete pati ar saviem spēkiem uzrāpās uz cisternas plakanā jumta. Astoņstūra formas jumts atradās desmit pēdu augstumā. Katrs tā stūris bija savienots ar sienu, un visā jumta garumā starp ķieģeļiem un metālu bija atveres. Pa tām telpā iezagās gaisma. Atverēs, kas bija izmantotas dūmu novadīšanai, Hloja manīja sakrājušos kvēpus.
Visspilgtākā gaisma telpā ieplūda pa mazo, augstu novietoto caurumu, ko Eli strādnieki bija izlauzuši ķieģeļu sienā. Koka grīda bija noklāta ar biezu putekļu un sodrēju slāni. Dēļi bija lipīgi. Piecēlusies kājās, Hloja noslaucīja plaukstas gar biksēm. Viņai blakus atradās iespaidīgs vara pods, kas bija Hlojas augumā un tik plats, ka viņa nespēja to aptvert ar rokām. Poda virspusei piestiprinātas caurules to savienoja ar diviem mazākiem vara traukiem.
Destilators.
Kambarī parādījās Eli galva. Hloja pastiepa roku un atkārtoja viņa
