par reizi, kad viņš lepni palīdzēja vecmāmiņai nospodrināt smagos galda piederumus, kas bija pašas pirmās di Luku līgavas pūra sastāvdaļa. Abi ar vecmāmiņu uzklāja sarkano Ziemassvētku lina galdautu uz apbružātā valriekstu koka galda virsmas. Aiz stikla durvīm tika glabāti trausli šķīvji no balta stikla, un tie tika likti galdā katru gadu Ziemassvētkos, pa vienam katra viesa priekšā. Vecmāmiņa stāstīja, kā Eli vecvecmāmiņa Adele Lielās depresijas laikā savākusi veļas pulveru iepakojumiem pievienotos traukus.
Eli nenobriedušais prāts to nemaz nesaprata, bet tam nebija nozīmes, jo Ziemassvētkos visa ģimene sanāca kopā: vecaistēvs un vecāmāte, viņa vecvecāku māsas un brāļi, un brālēni, un viņa tētis un mamma nestrīdējās, un Eli pasaulē viss bija labi.
Šīs atmiņas visdrīzāk bija no laika, kad Eli bija trīs gadi, jo vēlāk… Vēlāk viņa māte sēdēja cietumā, un viņam bija mazs brālis un jauna pamāte, un tēvs joprojām nepievērsa Eli uzmanību. Gavino pievērsa uzmanību savai ģimenei tikai tad, kad guva no tā kādu labumu.
Tagad Eli izvilka atvilktnes skapīšos, kas bija novietoti pie vienas sienas visā tās garumā – šie skapīši bija viņa vecvectēva roku darbs, kas tapis divdesmitā gadsimta četrdesmitajos gados, – un atrada zilo lina galdautu, kura malas rotāja tīteņi dzeltenā un sarkanā krāsā. To Eli atveda vecmāmiņai no pēdējā ceļojuma uz Itāliju, zinādams, ka viņai patiks galdauta krāsa un no mazdēla saņemtā dāvana.
Tāda bija Eli vecmāmiņa: viņa novērtēja katru sīkumu, ko viņas labā kāds paveica. Tieši tāpēc mājā bija papilnam dāvanu, sākot no nenovērtējamas akvareļa gleznas, ko uzgleznoja savulaik nabadzīgais mākslinieks, ar kuru vecmāmiņa sadraudzējās, līdz viņas dedzīgo mazdēlu uzdāvinātai gludu akmeņu kaudzei.
Tomēr šeit kaut kā trūka: ārkārtīgi vērtīgas vecas vīna pudeles. No visiem ģimenes locekļiem Eli gribēja šo vīnu visvairāk. Viņš bija vīna mantinieks, turklāt tas sevī glabāja pagātnes garšu un nākotnes noslēpumus… Pastāvēja arī iespēja, ka pudelē ir etiķis.
Ja Eli piederētu šī pudele, Tamoso Kontem nebūtu pār viņu varas.
Eli paberzēja pieri ar abām plaukstām.
Tās bija muļķīgas iedomas. Pudele bija pazudusi. Turklāt tā nepiederēja viņam. Ar to naudu, ko par pudeli varētu saņemt izsolē, Eli nepietiktu.
Nepatikšanas, kurās viņš bija iekūlies… bija tikai viņējās. Tikai viņējās.
4. nodaļa
– Kas tev lēcies, dārgais? – Vecmāmiņa stāvēja durvīs. Viņas elkonī bija ieķērusies Olivija, un aiz abu mugurām stāvēja pārējās sievietes.
Austrālijas futbola spēle bija beigusies, un sievietes skatījās uz Eli.
Izmisumā Eli padevās veiklas atbildes.
– Es mēģināju izlemt, kurus šķīvjus likt galdā: vecvecmāmiņas Adeles American Sweetheart šķīvjus vai veikalā pirktos.
Vecmāmiņa bija šausmās un atbildēja:
– Protams, ka galdā jāliek labie šķīvji! Mēs atzīmējam Rafes un Brūkas kāzas!
– Bet mums būs tie jāmazgā ar rokām. – Eli gribēja novērst vecmāmiņas uzmanību, bet viņa izmisums bija neviltots. Šķīvju mazgāšana ar rokām aizņēma vairākas stundas.
– Es to izdarīšu, Eli, – vecmāmiņa pārmetoši izmeta.
– Nē, nedarīsi vis. – Brūka uzmeta Eli sadusmotu skatienu. – Tu samērcēsi savu ģipsi. Mēs nomazgāsim šķīvjus.
– Tu stāvi kājās pārāk ilgu laiku. – Frančeska satvēra vecmāmiņas elkoni.
– Es nevarēju apsēsties. Spēle bija pārāk aizraujoša! – Vecmāmiņas skatiens atmiņu uzplūdā iemirdzējās.
– Es arī nevarēju, un es esmu nokausēta. – Ketija stūma savu staigāšanas rāmi pa gaiteni virtuves virzienā. – Nāc un apsēdies kopā ar mani!
Lieliski. Tagad Eli jutās tā, it kā būtu netīšām devis mājienu, ka trauki būtu jāmazgā viņa vecmāmiņai.
Istabā ienāca Brūka un pagrūda viņu aiz pleca.
– Vīrieša vieta ir virtuvē. Ļauj meitenēm uzklāt galdu.
Viņai pievienojās Bao.
Eli vilcinājās, bet Brūka labi orientējās vecmāmiņas namā – viņa to apmeklēja kopš pirmajām vidusskolas klasēm –, un Boa pildīja vecmāmiņas miesassarga pienākumus kopš pirmās nedēļas pēc uzbrukuma. Abas sievietes prasmīgi uzklāja galdu atbilstoši visām vecmāmiņas prasībām.
Eli paņēma vecmāmiņas šampanieša glāzes no slīpētā kristāla un devās uz virtuvi.
Frančeska izbrīnīti raudzījās uz krāsnī ielikto baklažānu un parmezāna siera sacepumu.
Ketija ar grūtībām apsēdās krēslā.
Vecmāmiņa joprojām stāvēja kājās, gandrīz šūpodamās uz pirkstgaliem. Citu cilvēku sabiedrība deva viņai enerģiju.
– Eli! Kādu šampanieti tu atnesi?
– Tieši tev atnesu Frank Family sārto šampanieti. – Vecmāmiņa dievināja sārtos šampaniešus.
– Tu esi krietns mazdēls. – Viņa pastiepa roku un apskāva Eli. – Labi, ka es vairs nelietoju pretsāpju medikamentus.
– Mēs neļausim tev dzert pārāk daudz, – Eli iesmējās. Vecmāmiņa labi pārzināja vīnus, bet viņa bija tikai nogaršotāja: viņa dzēra nelieliem malkiem un izbaudīja garšu, nevis reibumu.
Viņa piegāja pie ledusskapja un izņēma no tā salātiem paredzētos dārzeņus. Rafe maigi pastūma viņu malā un turpināja vecmāmiņas iesākto darbu.
Olivija paņēma etiķi un olīveļļu, lai pagatavotu salātu mērci.
Rafe atrada pilngraudu saldskābās maizes klaipu, pārgrieza to uz pusēm, pārslacīja ar olīveļļu un nobārstīja ar sarīvētiem ķiplokiem.
Noa uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni, kurā vārīt makaronus.
– Ko lai es daru? – vecmāmiņa protestēja. – Es jūtos kā vecenīte, kura stāv malā, kamēr visi pārējie strādā.
– Tu esi mūs aprūpējusi visu mūsu dzīvi, – Rafe paskaidroja. – Ļauj mums tagad par tevi parūpēties.
– Tu mūs pazīsti, vecmāmiņ, – Noa piebilda. – Līdzko tev noņems ģipsi, mēs tev uzbruksim ar lūgumiem izcept tavus īpašos cepumus ar šokolādes gabaliņiem.
Visi ieturēja godbijīgu klusuma brīdi.
Virtuvē ienāca Bao.
– Vai viņa gatavo garšīgus
