kura ir mierīga, klusa, pievilcīga, vēlas to pašu, ko viņš, ir ar mieru atbalstīt Eli centienus…
To visu Eli reiz pateica vecmāmiņai. Viņa deva padomu iegādāties dzeltenu labradoru.
Sievietes! Viņas vienmēr turas kopā.
Tomēr Eli gribēja palīgu un pavisam noteikti ne jaunu primadonnu ar spožu karjeru.
Cik žēl, ka viņš negribēja lūgt palīdzību ģimenei!
Kad Eli pārņēma di Luku vīna darītavas vadību, viņš zvērēja, ka izcīnīs savu vietu pasaulē un Belaveli. Viņš apsolīja, ka paaugstinās ģimenes ienākumus. Eli lepojās ar to, ka viņam tas izdevās.
Viņš atklāti lepojās ar savu prasmi radīt vīnus, kas dziedāja uz tā baudītāju mēlēm. Eli piemita Dieva dots talants, bet viņš arī apmeklēja skolu, smagi strādāja, apguva prasmi izkopt savas maņas un vajadzīgajā brīdī paļauties uz instinktiem. Viņam savs darbs padevās. Viņš ieguva balvas. Viņa vīni vienmēr atradās labāko vīnu saraksta augšgalā. Vecmāmiņa (un Tamoso Konte) ticēja, ka Eli ir viens no labākajiem vīndariem pasaulē.
Līdz brīdim, kad viņa grāmatvedis – viņa draugs Ouens Slovāks – aizbēga uz Dienvidameriku, atstājis Eli ar iztukšotu bankas kontu un nokavētiem nodokļu maksājumiem. Viņam bija nepieciešams milzīgs daudzums naudas – pretējā gadījumā Valsts ieņēmumu dienests draudēja apturēt vīna darītavas darbību.
Eli bija muļķis, jo uzticējās cilvēkam ārpus ģimenes. Uzticēties jebkuram bija muļķīgi…
Kāpēc lai viņš nelūgtu palīdzību ģimenei? Viņi labprāt palīdzētu un Eli neapsmietu.
Tomēr viņš nespēja ielūkoties viņu sejās, zinādams, ka ir viņus pievīlis.
Viņš nespēja atzīt, ka ir lauzis paša doto solījumu.
Eli palūkojās uz sudraboto Belriveru. Upe vijās caur zaļojošo ieleju, uz plūmju dārziem, kur krītošie plūmju ziedi virpuļoja kā sniegs vējā, uz vīnogulājiem, kas dzina saknes blīvajā, seklajā gultnes augsnē.
No šejienes Eli varēja saskatīt kūrortu, ar kura palīdzību ģimene pārcieta alkohola tirgošanas aizlieguma laikus un ekonomisko depresiju. Divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā kūrorts atnesa ģimenei bagātību. Galvenā ēka atradās krāšņās ainavas vidū, un to no visām pusēm ieskāva Eli rūpīgi koptie vīnogulāji. Netālu esošā pilsēta guva ienākumus no tūristu apmeklējumiem un viņu atstātās naudas. Uz ziemeļiem un uz dienvidiem, uz austrumiem un rietumiem gareno ieleju apjoza ar biezu mežu apauguši kalni.
Eli brāļi uzskatīja, ka viņš nemīl neko un nevienu, bet tā nebija taisnība. Šī vieta bija Eli mājas.
Viņš pa stāvajām kāpnēm nokāpa līdz iebraucamajam ceļam un piegāja pie savas kravas automašīnas, jaudīga, pagarināta F–250 ar Power Stroke dīzeļdegvielas motoru, manuālo ātrumkārbu ar sešiem ātruma režīmiem un milzīgām riepām, kas bez grūtībām brauca pa jebkādu ceļa segumu.
Noa apgalvoja, ka Eli ar automašīnu brauc kā veca kundzīte.
Vecmāmiņa iebilda, sacīdama, ka viņa ir veca kundzīte un brauc ar savu tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītā gada izlaiduma Mustang kabrioletu ātrāk nekā Eli ar savu F–250.
Viņam bija vienalga, ko saka citi. Viņš zināja, kas slēpjas zem automašīnas motora pārsega un ka ar savu kravas auto var doties jebkur. Vajadzības gadījumā Eli varēja pat pārbraukt pāri nokritušai sekvojai.
Celdams šampanieša pudeļu kasti no aizmugurējā sēdekļa, Eli ieraudzīja, ka pa logu viņu vēro Bao. Viņam pievienojās vecmāmiņa un Brūka, un sparīgi pamāja. Eli parādīja viņām pudeli un pasmaidīja, redzēdams, kā sievietes saausījās.
Jā, visi bija gatavi svinībām.
Šī varēja būt lieliska diena… Ja vien Eli neslēptu notiekošo no saviem piederīgajiem. Ja vien viņš zinātu, ko darīt.
Kabatā iezvanījās telefons.
Viņš ielika kasti atpakaļ automašīnā, palūkojās uz zvanītāja numuru un sarāvās.
Tas bija Konte.
Bija laiks pieņemt lēmumu.
3. nodaļa
– Es gribu dzirdēt atbildi. – Telefonsarunā Kontes itāļu akcents izklausījās smagnējāks un atgādināja tēlu no filmas “Krusttēvs”.
Protams, atbilde bija “jā”. Jā! Eli piekrita Kontes piedāvājumam. Viņam bija tas tikai jāpasaka. Saki to!
Tomēr Kontem trūka pacietības.
– Nebiju gaidījis, ka tu būsi tik ietiepīgs attiecībā uz pavisam vienkāršu plānu. Iespējams, esmu veicis kļūdainu izvēli. Protams, man ir arī alternatīva. Es izteikšu piedāvājumu viņam.
– Pagaidi! Nē, es… Es gribu būt drošs par noteikumiem. – Eli ievilka elpu. – Tu teici, ka mēs parakstīsim līgumu ar skaidriem noteikumiem. Man ir jāaplido tava meita, jāapprec viņa, un tu apmaksāsi manus parādus.
– Tieši tā.
– Visus manus parādus.
– Nodokļu nomaksu, ko neveica grāmatvedis, soda naudas un procentus. Pēc tam Amerikas Savienoto Valstu valdība vairs nedraudēs slēgt tavu vīna darītavu. Turklāt es nomaksāšu jebkādus rēķinus, ko grāmatvedis tev atstāja pirms aizmukšanas uz Dienvidameriku. Es tev palīdzēšu nostāties uz kājām, Eli di Luka, bet es gribu, lai tu vairs nekad akli neuzticētos kādam cilvēkam. Ja tu vēlreiz iekulsies nepatikšanās, es tev nepalīdzēšu, pat savu mazbērnu dēļ ne.
– Apsolu, ka vairs nekad neuzticēšos kādam cilvēkam tik lielā mērā. Par spīti faktiem, es nemēdzu paļauties uz citiem. – Eli atsauca atmiņā Hlojas fotogrāfiju un Kontes smagnējos sejas vaibstus. Viņa bija rakstniece, ambicioza, untumaina, droši vien jukusi. Viņai visdrīzāk ir mūza… Cerams, ka šī mūza nevēlēsies gulēt vienā gultā ar laulātajiem.
Eli apveltīja savu joku ar sāju smaidu.
Jā, viņš saņems naudu, bet arī saistīsies ar nepazīstamu sievieti. Eli grasījās sevi pārdot.
– Kad parādi būs nomaksāti, es atkal kļūšu par vienīgo di Luku vīna darītavas īpašnieku.
– Es negribu tavu vīna darītavu. – Izklausījās, ka Konte runā nopietni.
Tomēr Eli grasījās rūpīgi pārbaudīt katru līguma punktu.
– Kā lai panāku to, lai tava meita mani iemīl?
– Man vienalga. Tu esi pievilcīgs, jauns vīrietis. Es iesaku izlikties, ka esi iemīlējies Hlojā.
– Tev ir vienalga, vai es viņu mīlu? – Eli tas nepārsteidza, tomēr Konte, šķiet, dievināja savu meitu.
– Vīrietis,
